Reiz Kristīna bija redzējusi māsu Elsiju nepatikā saviebjamies, kad citas māsas ierunājās par Hāgebiju, un kopš tās dienas Kristīna vienmēr rūpīgi pārbaudīja savu kurpju jēlgumijas zoles, pirms iegāja slimnīcas teritorijā. Uz tām nedrīkstēja būt nevienas atmaskojošas māla piciņas. Jo Norčēpingas jaunākā dzīvojamā rajona iedzīvotājus varēja pazīt pēc mālainajiem apaviem. Vairāk kā gadu pēc pirmo īrnieku ievākšanās šis rajons vēl joprojām bija mālaina celtnieku darbavieta.
Astrīda bija viena no pirmajām īrniecēm. Viņa bija stāvējusi rindā vairākus gadus, līdz beidzot saņēma savu divistabu dzīvokli betonpelēkas augstceltnes pašā augšējā stāvā. Vēl pēc gada viņa katru dienu slavēja jauno dzīvokli un sīki un daiļrunīgi lādēja nojaucamo graustu, ko bija atstājusi. Kristīna ļoti uzmanījās, lai nepateiktu kaut ko tādu, ko varētu iztulkot kā dzīvokļa vai mālainā rajona kritiku, bet, iedama kaut kur ārā no mājas, viņa bija tikpat uzmanīga, lai neatklātu, kur dzīvo. Ne jau tāpēc, ka pastāvētu risks kādam to uzzināt, jo līdz šim neviens vienīgs cilvēks nebija jautājis pēc viņas adreses.
Klasē viņai nebija neviena drauga, un tas bija gluži dabiski. Visi citi bija pazīstami jau daudzus gadus, un Kristīna bija jaunatnācēja. Bez tam viņa kaut kādā veidā bija pārāk nogurusi, lai mēģinātu atrast draugus. Starpbrīžos, ejot uz pagalmu, viņa mēdza ņemt līdzi mācību grāmatu un nostāties kādā nomaļā stūrīti, lai sagatavotos nākamajai stundai. Citas bālas meitenes stāvēja citos stūrīšos, bet viņai šķita, ka sarunāties ar tām būtu pāri viņas spēkiem.
Margareta uzradās jau pēc pirmā Ziemassvētku brīvlaika. Skolas pagalmā viņa bija metusies pie Kristīnas tik tiauji, ka meitene nemaz nepaspēja izbrīnīties, kad viņai pāri sāka plūst parastais Margarētas vārdu ūdenskritums. Vai Kristīna zinot, ka tante Ellena pārvesta uz llubertsona invalīdu slimnīcu Vadstenā? Margarēta tur esot bijusi un apciemojusi viņu nedēļu pirms tam, kad nonākusi pie jaunajiem audžuvecākiem šeit, Norčēpingā. Viņa esot vienīgais bērns. Dzīvojot pati savā istabā, un viņai esot daudz jaunu drēbju. Vai Kristīna nevarot kādu dienu atnākt viņai līdzi uz mājām un apskatīties, kā viņai tur ejot. Atskanēja zvans, pirms Kristīna paspēja atbildēt, un, kad viņa nākamajā starpbrīdī ieraudzīja Margarētu, tā jau stāvēja smēķēšanas laukumiņā un flirtēja ar priekšpēdējās klases zēniem. Margarēta nekad vairs neatkārtoja ielūgumu, un tagad abas apmainījās tikai ar dažiem īsiem teikumiem, kad saskrējās gaitenī. Viņām nebija nekā daudz, ko runāt. Varbūt tāpēc, ka Kristīnai bija tik daudz, par ko klusēt, vai varbūt tāpēc, ka Margarēta likās tik aizņemta ar pienākumu pārvērsties par īstu mūsdienu padsmitnieci. Bija pagājis tikai mēnesis, un viņa jau izskatījās kā tikko izgriezta no Bild-Journalen. Bija grūti iedomāties, ka tā ir tā pati meitene, kura vēl tikai pirms gada ļāva sevi izkrāsot par ragarskuķi. Tagad viņai bija moderna pāža frizūra un šalle nokarājās gandrīz līdz ceļiem. Viņa bija moderna, īsta modesdāma. Kristīna pati nebija nekas. Ja nu vienīgi kārtīga zubrilka.
Pirmo nedēļu laikā pie Astrīdas Kristīna bija pieņēmusi trīs lēmumus. Pirmais viņa liks gala eksāmenu, lai kļūtu par studenti, lai tas maksā ko maksādams. Otrs viņa nedomās par to, kas bijis agrāk. Trešais viņa neraudās.
Trešais lēmums bija divu pirmo turpinājums. Tādēļ arī tas bija visgrūtākais. Dažbrīd viņai šķita, ka pati kļuvusi kā tas Pavlova suns, par kuru bija mācījusies skolā. Viņa nejutās sevišķi noskumusi, lielākoties viņa nejuta gluži neko, tik un tā viņas acis pildījās asarām katru pēcpusdienu, liekot atslēgu Astrīdas dzīvokļa slēdzenē. Likās, ka viņas ķermenī atrodas raudāšanas mašīna. Viņas augums sāka raustīties šņukstos, aizverot durvis, no acīm plūda asaras, mute pati no sevis atvērās un izdeva neartikulētus blējienus. Nelīdzēja ari tas, ka viņa mēģināja sevi apmānīt, kārtīgi uzkarot pusmēteli uz pakaramā. Šķita, ka viņa atrodas kaut kur ārpus sava ķermeņa un redz pati savas rokas tik neveikli grābstāmies, ka mētelis nokrīt uz grīdas. Mierigi un disciplinēti viņa noliecās un to pacēla, kamēr mute arvien vēl blēja un kunkstēja, gaudoja un dīca.
"Kāpēc tu runā?" smilkstēja raudāšanas mašīna. "Kāpēc tu nevari klusēt?"
Ko viņa varēja atbildēt? Neko. Kas darīts, tas izdarīts.
Raudas norima tikpat pēkšņi un nesaprotami kā sākušās, mašīna noraustījās un apstājās. Kristīna sēkdama ievilka elpu un paskatījās pulkstenī. Raudāšanas mašīna bija tikpat precīza, cik parasti. Astrīdai jābūt mājās pēc divdesmit minūtēm. Viņa noskaloja seju aukstā ūdenī un sāka mizot kartupeļus. Un, kamēr brūnie kunkuļi cits pēc cita viņas rokās kļuva balti, viņa vēlreiz sev nozvērējās raudāšanu izbeigt. Tas bija pilnīgi nepieciešami, tikpat loģiski un nepieciešami kā skaitļi matemātikā. Jo, ja viņa nebeigs raudāt, viņa nepaspēs kārtīgi sagatavot stundas, un, ja nepaspēs kārtīgi sagatavot stundas, pazemināsies atzīmes, un, ja pazemināsies atzīmes,
Astrīda liks viņai iet projām no skolas. Varbūt Astrīdas spaidi ietu vēl tālāk līdz pat tekstilfabrikai.
Lai nu notiek kas notikdams. Tikai ne tas.
Pirmajās Ziemassvētku brīvdienās, tikai mēnesi pēc tam, kad Kristlna bija ieradusies Norčēpingā, Astrīda bija viņu iekārtojusi tekstilfabrikā. Astrīda to bija iztēlojusi kā labvēlību: pateicoties tam, ka viņu cienīja gan meistars, gan darbabiedri, viņas meita varēja dabūt vienu no visvairāk pieprasītajiem brīvlaika darbiem. Un turklāt vēl austuvē.
Fabrika Astrīdai bija kā pasaules telpa. Katru dienu, pārradusies no darba, viņa smagi apsēdās uz virtuves krēsla un berzēja pietūkušās kājas, visu laiku sīki stāstīdama, kas noticis fabrikā. Mašīnu regulētāji, šie augstprātīgie pūšļi, prasot 25 ēres vairāk nekā audējiem. Kāds somu idiots dzijas noliktavā esot iespiedis durvīs kāju, tā šim klumzakam vajadzēja. Birgita drīz kļūšot par vecmāmiņu, lai gan viņai esot tikai trīsdesmit četri gadi. Bet neesot jau ko brīnīties, starp citu, gan viņa, gan viņas meita vienmēr esot bijušas īstas slampas, tā domājot arī Mauda un Munkana…
Mauda un Birgita, Munkana un Bārbrū; šie vārdi lidoja garām, bet Kristīna jau nezināja, kam tie pieder. Tomēr viņas smadzenēs no Astrīdas stāstiem drīz vien veidojās fabrikas aina. Tā bija modernākā tekstilfabrika Zviedrijā. Tātad tur viss mirdz tēraudā. Uz visām grīdām ir parkets, jo to prasa mašīnas. Tātad grīdas spīd vien. Aušanas mašīnas ir pilnīgi automātiskas. Tātad milzīgajās aušanas zālēs palicis ļoti maz ļaužu.
īstenība kļuva par īstu pļauku. Kad meistars atvēra austuves durvis, kur Kristlnai vajadzēja ņemties ar tīrīšanu visu Ziemassvētku brīvlaiku, viņai šķita, ka kāds burtiski iezvēlis pa ausi. Tur iekšā bija tik tumšs! Un viss tik neglīts! Mašīnas bija nokrāsotas bāli zaļā sienāžu krāsā, un parkets bija tik nodeldēts un bedrains, ka izskatījās kā sabumbots. Tomēr tas nebija ļaunākais. Viņasprāt, ļaunākais bija tas, ka dobjā murdoņa, kas glūnēja kaut kur dibenplānā, kopš viņa ienāca pa fabrikas vārtiem, pārauga īstos dārdos, kad atvērās durvis uz austuvi; šķita, ka šī neaptveramā rēkoņa nāk no kāda radījuma, kas spējīgs vienalga uz ko, no kāda bezprāša, kas metas viņai virsū un krata viņas augumu. Ļaunais milzis Grote, viņa paspēja iedomāties, pirms vispār pārstāja domāt. Grote rēc pēc gaļas savām dzirnavām…