Tāpēc viņa, tuvojoties vasaras brīvlaikam, ar trīcošu roku uzgrieza slimnīcas personāla daļas numuru. Pēc dažiem īsiem jautājumiem viss bija skaidrs. Viņu gaidīs nākamajā diena pēc skolas beigām. Vai pat tajā pašā dienā, ja viņa vēlas. Slimnīcai trūka sanitāru.
Līdz tam Astrīdas un Kristinas starpā bija valdījis zināms pamiers. Kristīna bija uz turieni pārcēlusies svētdienā, un Astrīda uzņēmusi viņu ar kafiju, smalkmaizītēm un samulsušu smaidu, bet jau pēc pāris stundām Astrīdas balss kļuva neiecietīga. Kad bija laiks dzīvojamajā istabā izvilkt guļamdīvānu, Kristīna steidzās apgalvot, ka tiks ar to galā pati, ka tas nesagādās nekādas problēmas. Bet uzreiz viņa pie šī darba neķērās kad Astrīda bija istabu atstājusi, viņa vispirms devās pie balkona durvīm un tās plaši atvēra. Brīdi viņa palika tur stāvam un dziļi ieelpoja, izvēdināja plaušas tīras no Astrīdas cigarešu dūmiem. Viņā atdzīvojās maza cerība. Varbūt tiešām nebūs tik ļauni, varbūt Stīgām Līdakžoklim bija taisnība, kad viņš, saraucis pieri par Kristīnas asarainajām bailēm, bija nosaucis viņu par aizspriedumainu. Viņš bija noturējis garu un audzinošu runu, pirms meitene atstāja Mūtalu. Vai tad Kristina nezinot, ka psihiski slimie pārāk ilgi bijuši nobīditi sabiedrības ēnas pusē? Bet tagad tie laiki esot pagājuši, tādas slimības vairs neesot neārstējamas un apkaunojošas, tās varot ārstēt ar medikamentiem un novērst ar sociālpolitiku. Kristīnas mamma bez tam esot gaišs piemērs tam, kādus panākumus tāds cilvēks varot sasniegt. Tagad viņa esot pavisam vesela, pilnīgi spējīga gan rūpēties par meitu, gan viņu apgādāt. Kristīnai neesot ko uztraukties. Tas, kas notika tantes Ellenas virtuvē, kad viņai bija vienpadsmit gadu, bija slimības izpausme, bet tā jau sen ir izārstēta. Nekas tāds vairs nenotikšot, to Stīgs Līdakžoklis varot garantēt.
Kristina aizgāja pie dīvāna un to izvilka. Tā bija neparasti neglīta mēbele, drūmi brūna un smaga kā tanks. Visas mēbeles šajā istabā bija smagas un brūnas. Turklāt šķita, ka Astrīdai nepatīk stūri. Nekur nevarēja redzēt satiekamies sienas, mēbeles stāvēja slīpi un aizsedza stūrus, it kā tie būtu apkaunojošs noslēpums. Un uz tīka plauktiņa pie balkona durvīm bija bieza putekļu kārta… Viņa izlaidīs loku ar putekļsūcēju un lupatu, kad rīt pārradīsies no skolas, tad varbūt Astrīdas balss nebūs tik neiecietīga.
Kad Kristina pleta vaļā palagu, viņa dzirdēja, ka Astrīda iznāk no vannasistabas. Droši vien viņu bija sasniegusi vakara gaisa aukstā vēsma, jo jau pēc sekundes viņa pēkšņi stāvēja dzīvojamās istabas durvīs, ģērbusies tikai krūšturī un apakšbiksītēs.
"Nolādēts, ko tu te dar?" viņa jautāja, skatīdamās Kristīnā.
Kristīnas rokas cieši sažņaudza apakšpalagu.
"Klāju gultu."
"Neizliekas par muļķi. Kāpēc balkona durvis vaļā?"
"Es gribēju izvēdināt…"
"Ak izvēdināt? Ir takš ziema, velns parāvis, tā jau tu izsaldēs visu dzīvokli."
Astrīda piegāja pie balkona durvīm un ar troksni tās aizcirta, tad ķērās pie žalūzijām, nolaida tās un aizvēra. Kad viņa apgriezās, plaksti bija pievērti un balss klusināta.
"Vai ta tu ir tād, kas grib izrādīties?"
Kristlna samirkšķināja acis, ceļi gribēja saļimt, bet viņa tos piespieda palikt taisniem. Astrīda nosmīnēja.
"Nu kā tad, tu takš ir tāda. Tu ir tāda, kas pie log grib ģērbties plik un rādīt pupus katram pretīgam vecim, kurš iet garām…"
Kristlna atvēra muti, lai paskaidrotu, ka viņa taču vēl ir pilnīgi apģērbusies, ka gribējusi nolaist žalūzijas, tiklīdz būs uzklājusi gultu, un ka neviens nevar ieskatīties divpadsmitā stāva dzīvokli, bet vārdi nenāca pār lūpām. Viņas ķermenis bija pieņēmis lēmumu. Vārdi te nespēja palīdzēt.
"Nestāv tā un neblenž," noskaldīja Astrīda. "Liekas gulēt. Un ierīvē degunā, ka es te necietīs nekādus mauku gājienus. Ja vienreiz tu dzīvo pie manis, tev jāuzvedas kā ļaužiem."
Tomēr pirmajos mēnešos Astrīda likās gandrīz pavisam normāla, lai ari mazliet neaprēķināma. No rītiem viņa cēlās, kad zvanīja modinātājpulkstenis, uzlika kafiju, nomazgājās, iztīrīja zobus, pamodināja Kristīņu un uzklāja brokastis. Vakaros viņa sēdēja dzīvojamajā istabā pie televizora, kamēr Kristīna virtuvē gatavoja stundas. Šad tad viņa izkliedza īsas pavēles: viņa gribēja kafiju vai kāju vannu, vai jaunu paciņu cigarešu, un Kristīna steidzās atnest īpašo televīzijas kafijas kannu, ielaist ūdeni plastmasas bļodā vai noskriet lejā uz kiosku. Bet pēc tam viņa nekad neuzkavējās dzīvojamajā istabā. Tiklidz Astrīdas vēlēšanās bija izpildīta, viņa kaut ko nomurmināja par stundu gatavošanu un kontroldarbiem un atgriezās pie virtuves galda.
Bija mazliet riskanti ar Astrīdu runāt pārāk daudz. Nekad nevarēja zināt, kādi vārdi un sarunu temati iedegs viņas acīs to sīko dzirksti, kas vienmēr nekļūdīgi lika Kristīnai nodurt acis un apklust. Vārds traks vispār nedrīkstēja parādīties, arī tad ne, ja kāds no skolotājiem, kurus Astrīda no visas sirds ienīda, bija izdarījis kaut ko patiešām traku. Nedrīkstēja pieminēt tanti Ellenu un Mūtalu vai uzdot jautājumus par Astrīdas dzīvi vai arī par to vīrieti, kurš reiz bija novedis viņu stāvoklī. Turklāt pastāvēja pilnīgs aizliegums ievadīt sarunas par tādām tēmām kā medicīna, ugunsgrēki un mazi bērni.
Bet klusēt nebija tik grūti, grūtāk nācās uzmanīties, lai Astrīda nejustu nekādu kritiku. Ja Kristīna slaucīja putekļus vai darbināja putekļsūcēju pārāk čakli, vai iztukšoja pārpildītos pelnutraukus tā, ka Astrīda to redzēja, viņai varēja uznākt dusmu uzliesmojums. Reiz viņa izgāza izsmēķus un kafijas biezumus uz paklāja dzīvojamajā istabā, kādu citu reizi viņa Kristīnai rīvēja seju ar savām netīrajām apakšbiksītēm, sodot par to, ka meitene tās bija pacēlusi no priekšnama grīdas. Tomēr tie bija izņēmumi. Lielākoties viņa tikai lamājās. Vairāk jau neko nevajadzēja, pilnīgi pietika, ja Astrīda pacēla balsi un tā kļuva mazliet griezīga, tad Kristīna nobālēja un izlaida no rokām putekļu lupatu vai putekļsūcēja šļūteni. Pamiers tika lauzts, kad Kristīna pēc vairāku nedēļu baiļošanās beidzot uzdrošinājās pastāstīt, ka dabūjusi citu brīvlaika darbu, nekā Astrīda bija gribējusi.
Jau ievadlamāšanās vilkās ilgāk kā parasti. Astridai šķita, it kā Kristlna būtu atklājusi savu nicinājumu, ja jau bija izvēlējusies slimnīcu, nevis fabriku, un tad ari Astrīda varēja atdarīt ar to pašu. Viņa staigāja šurp un turp pa dzīvojamo istabu, smēķēja cigaretes citu pēc citas un runāja bez mitas. Strādāt slimnīcā esot pretīgu jaunkundzīšu darbs, un Kristina jau arī esot tāda pretīga jaunkundzīte… Izlutināta kā tāds pirdiens, tā ka smird vien. Bet viena lieta gan mazajai dāmiņai jāņemot vērā, un proti, ka ēdiens un dzīvoklis jaunkundzēm maksājot tikpat daudz, cik parastiem cilvēkiem. Un vai tad viņa varētu būt tik nolādēti laipna un parūpēties par to, lai maksātu par ēdienu un mitekli vasarā tieši tik daudz, cik Ziemassvētku brīvdienās, neskatoties uz to, cik saņems kā naktspodu kučierētāja. Astrīdai neesot līdzekļu, ko maksāt par jaunkundžu izdarībām, viņai jau atšķirībā no šīs Ellenas gan neesot maksāts par to, ka rūpējas par Kristīņu. Un, ja galošas nederot, tad atliekot vienīgi aizvākties: Astrīda esot sevi apgādājusi un dzīvojusi pansijā jau kopš četrpadsmit gadu vecuma. Kristīna mācoties ģimnāzijā, kas esot vairāk, nekā Astrīda jebkad varējusi atļauties, lai gan bijusi labākā klasē, jā, arī labākā visā skolā. Tas studenta eksāmens, starp citu, jau nu gan neiešot cauri, tās esot tikai augstprātīgas iedomas. Droši vien Ellena iepūtusi Kristīnai šādas idejas, tāpat kā dažādus melus par Astrīdu. Vai tad Kristīna esot tik nolādēti dumja, ja domājot, ka Astrīda nekā no tā visa nesaprot? Jā, tieši tāda Kristīna arī esot. Dumja un slinka, kā tad. Jo, velns parāvis, esot jau daudz ērtāk sēdēt un berzēt pakaļu pret skolas solu kā tādai augstmaņu atvasei nekā uzsākt godīgu darbu un rūpēties pašai par sevi…