Vijolīšu zilās debesis aiz dzīvojamās istabas loga krēslā šķita dziļākas. Šķita, ka Kristīna varētu tajās iegrimt, lai gan viņa ar taisnu muguru un saliktām rokām sēdēja Astrīdas dzīvojamajā istabā. Simtgalvains melnu putnu bars slīdēja pret rietu, tad kopīgā kustībā zibenīgi mainīja virzienu. Nākamajā mirklī Kristīna pievērsa skatienu Astrīdai un pirmo reizi nevairīdamās viņu nopētīja. Garais, kaulainais ķermenis nelīdzinājās viņas pašas stāvam, tikpat maz līdzības šim garajam zodam un palīkajam degunam bija ar viņas pašas zodu un degunu. Kāda doma uzplaiksnīja viņas galvā: tā nav mana mamma. Mēs pat neesam radinieces. Tas viss ir tikai smieklīgs pārpratums.
Astrīda sastinga:
"Ko nu blenž? Vai tu vispār dzird, ko es runā?"
Rokas trīcēja, kad viņa tās pacēla un savilka dūres Kristīnai pie sejas. Viņas kreisajā mutes kaktiņā bija sakrājusies drusciņa siekalu.
"Velns parāvis, vai tu dzirdēj kaut vienu vārdu, ko es sacīj? Es sacīj, ka man vairāk nav lustes tevi uzturēt!"
Kristīna pabīdīja viņu malā un piecēlās, piepeši pavisam mierīga.
"Cik tu vēlies?"
Astrīdas dūrēs savilktās rokas atvērās un noslīga lejup.
"Ko?"
"Cik naudas tu vēlies?"
"Ko tu tur plurkšķ?"
"Cik tu vēlies, lai es katru mēnesi maksāju?"
Astrīda pavēra muti. Kristīna ātri aprēķināja, viņa vienmēr bija prasmīga galvas rēķinos.
"Tu saņēmi simt divdesmit piecas kronas par Ziemassvētku brīvlaiku. Tas bija trīs nedēļas. Tātad šajā mājā cena par ēdienu un izmitināšanu ir simt sešdesmit sešas kronas mēnesī. To es varēšu samaksāt arī vasaras brīvlaikā, es saņemšu vēl divdesmit kronu vairāk. Un rudenī tu dabūsi manu studiju pabalstu, tas ir četrsimt divdesmit piecas kronas semestrī. Tātad es tev būšu parādā divsimt trīsdesmit deviņas kronas semestrī vai piecdesmit deviņas kronas un cik tas būs? septiņdesmit piecas ēres mēnesī. Es parūpēšos, lai tu to visu saņemtu."
Ar taisnu muguru viņa atstāja dzīvojamo istabu un izgāja virtuvē, atvēra krānu un no skapja paņēma glāzi. Kāda sajūta! Viņas smadzenes bija tikpat skaidras un vēsas kā ūdens, kas pašlaik tecēja glāzē. Un viņai tā slāpa, ak Dievs, kā slāpa…
Viņa bija tikko pacēlusi glāzi, lai padzertos, kad Astrīda viņai iespēra. Glāze izkrita no rokas un novēlās uz zaļgansvītrainā plastikāta paklāja, tomēr nesaplīsa, tikai noripoja no paklāja uz linoleja grīdas un tālāk nonāca zem virtuves galda.
"Lai tev būt skaidrs," teica Astrīda, mēģinādama ar zilganajiem pirkstiem labāk satvert Kristīņu aiz matiem. "Ja man iesper pa pakaļ, tad es sper pretī…"
Kristīna aizvēra acis un iztukšoja sevi no domām. Tam jābūt notikušam jau agrāk. Kāpēc tad citādi mutē jūtama asiņu garša?
Kristīna izslēdz griestu lampu, kad aizvērusi durvis aiz šīsdienas pēdējā pacienta, un noslīgst uz krēsla. Viņai kādu bridi jāatpūtina acis, tās ir tik ļoti nogurušas. Viņa visa ir nogurusi: tagad pār viņu kā nebeidzams vilnis velsies garā nomoda nakts…
Viņa atspiežas pret atzveltni, izstiepj uz priekšu rokas un pēta savus plaši izvērstos pirkstus pēcpusdienas gaismā, kas plūst no loga. Tie ir taisni un skaisti, nekas to formā neliecina, ka āda slēpj piecus pašsaaugušus lūzumus, divus kreisās un trīs labās rokas pirkstos. Patiesībā viņa nemaz nezināja, ka staigājusi ar tādiem neārstētiem lūzumiem pirkstos, pirms nonāca Lundā. Kādā lekcijā viņai bija jānoliek savas rokas zem rentgena aparāta, un, kad studentu grupai rādīja attēlus, zālē bija dzirdama ieinteresēta šalkoņa. Viņa nevarēja izvairīties no kaulu cietības pārbaudes, uz ko pastāvēja docents, bet, kad pārbaudē kauli izrādījās pilnīgi normāli, viņai izdevās izvairīties no tā jautājumiem. Viņai neesot ne jausmas, kad un kā šie lūzumi gadījušies. Varbūt ziemā paslīdējusi un atbalstījusies uz rokām. Ak tā, bet varot taču redzēt, ka tie radušies dažādos laikos. Dīvaini. Vai bijušas sāpes? Nē, viņa nevarot atcerēties, ka kādreiz būtu jutusi īpaši stipras sāpes pirkstos…
Viņai sūrst acis, atceroties šīs sāpes. Pirksti vienmēr bija Astrīdas fināls. Nonākusi līdz tam, viņai eiforijā bija asarainas acis un lūpas slapjas no siekalām. Viņa nogrūda Kristīņu uz grīdas, uzspieda celi uz viņas krūšu kurvja un no krampjaini savilktās plaukstas izdabūja ārā vienu pirkstu. Acumirkli, pirms tas notika, dzīvoklī vienmēr bija pavisam klusu: Astrīda mazliet pacēla galvu un brīdi paostīja gaisu, Kristīna ievilka elpu un mēģināja jau priekšlaikus apspiest kliedzienu…
Tomēr pēdējo reizi tā nebija. Pirms studenta eksāmena, jo tad viņa skaļi un griezīgi kliedza:
"Dari, ko vien vēlies! Es tik un tā būšu ārste, tas notiks, lai ko arī tu iesāktu!"
"Tu nolādēti augstprātīgais skuķi," čukstēja Astrīda. "Tu pretīgā mēslu vabole! Tu nebūs nekāda dakteriene, bet nonāks trakonamā!"
Viņa saspieda Kristlnas zeltnesi vēl ciešāk un lieca to atpakaļ arvien tālāk un tālāk. Sāpes bija kvēlojoši baltas, bet Kristīna tik un tā spēja izspļaut vārdus:
"Runā vien! Tas jau nav iedzimts…"
Tagad tam bija jānotiek. Tūlīt. Nākamajā mirklī. Viņa saknieba lūpas. Ja viņa izdos kaut skaņu, viņā pašā kaut kas vēl vairāk salūzis.
Un Astrīdai nedrīkstēja būt taisnība. Nekad mūžā.
Kristīna nolaiž rokas. Tagad pietiek, viņa vairs negrib neko atcerēties.
"Es ilgojos pēc mājām," viņa pusbalsī saka, tajā pašā laikā uzsmaidot pati sev. Nav jau tik tālu līdz Postindustriālajai Paradīzei, lai vajadzētu ilgoties. Vienīgais, kas jādara, ir jāpieceļas un jāuzliek apmetnis. Viņa var atstāt mašīnu stāvvietā un lēni doties cauri Vadstenai zilajā mijkrēslī, un, kad viņa atnāks mājās, tad iekurs podiņu krāsni, apņems ap pleciem lakatu un apsēdīsies atpūtas krēslā ar tasi tējas un kādu grāmatu. Ap viņu valdīs tāds klusums, ka visa pasaule liksies tukša, un viņa jutīsies tik droša, cik drošs var būt tikai vienīgais cilvēks uz pasaules…
Tā viņa prāto. Taču viņa neceļas kājās, neņem savu apmetni, bet gan paliek turpat sēžam uz rakstāmgalda krēsla.
Un tā viņa sēdēs, līdz iezvanīsies telefons.
garīgi traumētais smaids
Mēs esam viens otram
Viens otram Viens otram Viens otram
Mēs esam dubultais kliedziens.
Larss Forsels
es negribu pamosties. negribu zināt.
Lēkmes arvien biežāk atņem man vienu vai pat divas spējas. Epilepsija ir kā rudens vētra, un es esmu vientuļš koks. Lēkme mani rausta un purina, tā ka lapa pēc lapas krīt zemē. Drīz vien būs palikuši tikai kaili zari.
Pagājušo nedēļu es vairs nejutu labo kāju. Es negribu zināt, ko esmu zaudējusi šodien.
Turklāt tagad jau nav rudens. Rit ir pavasara saulstāvji. Pavasara pirmā diena un ziemas pēdējā.
Benandantes to izjūt kā niezi visā ķermeni. Viņi saskrūvējas, sēdēdami savā garlaicīgajā darbā bankās un veikalos, viņi domā par fenheli un durru, nevis par debetu un kredītu, viņi blisina acis un nedzird, ko viņiem saka. Viņi ilgojas tikt projām, viņi zina, ka jau tagad pulcējas kopā tie, kas miruši priekšlaicīgi šur un tur, un gatavojas nakts procesijai.
Citi cilvēki tādi kā Hubertsons un Kristlna, Margarēta un Birgita par to neko nezina. Vairums ļaužu pat neatceras, ka pienākuši pavasara saulstāvji, un no tiem, kuri to atceras, tikai daži zina, ka agrākos laikos šī diena svinēta. Katru gadu, kopš Tiamats un Marduks bija Mezopotāmijas dievi, ziema un pavasaris viens ar otru cīkstējušies, pie inuitiem[6] ziemā dzimis vīrietis lauzies ar pavasari dzimušu, jaundzimušajā Zviedrijā notikusi (ikstēšanās starp ziemas un vasaras grāfu, Vācijā turpreti vīriešus un dzīvniekus pēruši ar koku zariem, kuros raisās pumpuri. Tomēr īstā cīņa notikusi slepenībā. Gadsimtiem ilgi benandantes ir tikušies ar raganām slepenās nakts cīņās pavasara saulstāvju laikā, sākumā viduslaiku Itālijā, bet vēlāk mazpamazām tie pārcēlušies uz tāliem Ziemeļiem. Dienvidos viņi bruņojušies ar fenheļu spieķiem, ar ko cīnīties pret raganu durras mietiem, bet ziemeļos ar koku zariem, kuros brieda pumpuri, pret raganu egļu zariem. Tomēr visur cīņa bija par vienu un to pašu: par topošo ražu. Benandantes sargāja cilvēkus no bada.