Es nesu raganu slepeno zīmi, viņu stigma diaboli es nevaru raudāt. Nekad to neesmu varējusi. Tomēr katros pavasara saulstāvjos es pievienojos benandantēm kā jebkurš dezertieris. Tas jau nekas. Šajās dienās ir maz citu raganu, kas mani apsūdzētu. Un vispār raganu taču trūkst. Tādēļ benandantu svinības ir mainījušas raksturu. Tagad viņi pamatā ir priekšdziedātāji mirušo procesijā četras reizes gadā. Un viņi tik tikko ievēro, ka virs galvas slīd melns putns un kliedz par seno laiku badu. Tas nemaz nav tik dīvaini. Benandantes ir cilvēki, kas dzīvo savā laikā un kā visi toreizējie ļaudis ir aizmirsuši badu. Viņi vairs nezina, ka tam ir gari pirksti, ka tas var iestiepties tālu pilnības laikā un skrāpēties.
Bet es zinu. Un tieši tāpēc es kliedzu. Tāpēc es kliegšu arī šonakt.
Tomēr vēl es nespēju pacelties. Čerstina Pirmā ir piepumpējusi mani tik pilnu ar stesolidu, ka es guļu smaga kā laukakmens pati savā ķermenī. Sirds pukst lēni, katrs pukstiens dzen trīsas cauri krūšu kurvim. Domas trīsuļo tajā pašā taktī, drīz es vairs tās nevarēšu noturēt…
Šajā stāvoklī māsas varu redzēt vienīgi no attāluma, es vairs nevaru viņas grūstīt šurp un turp. Tomēr tas jau nekas, šajā laikā šis stāsts ir dzenulis sev pašam. Tas plūst uz priekšu bez manas gribas un mana nodoma.
Margarētu tikko kā apsēdusi kāda doma, un tā viņu satrauc, tādēļ viņa klabošiem zobiem stāv pie vannasistabas spoguļa Postindustriālajā Paradīzē un mēģina ievīstīt peldpalagā savu kailo augumu. Tas viņai nekādi neveicas, viņa ir neveikla, un dvielis slīd ārā no rokām, reizi pa reizei viņai jāpieliecas un jāpaceļ tas no grīdas un jāsāk viss no gala. Viņai pārlieku jāsteidzas, kā jau parasti. Ja viņa atlicinātu laiku un pēc dušas noslaucītos, viņai tā nesaltu un nāktos vieglāk noturēt peldpalagu. Taču viņa šo laiku neatlicina, bet, saturējusi palagu virs krūtīm, izmetas ārā augšējā vestibilā un ar slapjām kājām skrien pa kāpnēm lejup, nemaz nedomādama par to, ka atstāj aiz sevis pēdas. Kristīna nebūs priecīga, viņai nepatīk slapju kāju nospiedumi uz grīdas. Protams, viņai uzmāksies bailes. Viņa noteikti mēģinās sev iestāstīt, ka tās ir Margarētas pēdas, ka tādas ir loģiskas sekas, ja mājā ir nevīžīga viešņa, tomēr viņai tas neizdosies. Vēl vairākas nedēļas viņā skanēs kāda klusa balss, brīdinādama un draudēdama: Uzmanies! Tu varbūt nemaz neesi mājā pavisam viena, kā tu domā, varbūt kāds vai kaut kas, kam patīk spēlēties ar sērkociņiem, paslēpies kaut kur kaktā… Nabaga Kristīna! Viņa vairākas nedēļas naktīs negulēs mierīgi. Viņa, kas vēlas tikai mazliet miera un klusuma.
Birgitu itin nemaz neinteresē miers un klusums. Kopš viņa izlaista no atskurbtuves kameras, viņai jau izdevies novest līdz asarām kādu Policijas augstskolas praktikanti, slepeni piezvanīt pa telefonu no kāda tukša darba kabineta, ar viltu iekļūt personāla telpā un izvest no pacietības divus jaunus policistus, sūdzoties par kafiju, ko tur nospērusi un izdzērusi. Tagad ir izdevies dabūt viņu laukā no aresta telpām. Bet viņa atsakās ēku atstāt un ir nonākusi apakšstāva reģistratūrā. Tur viņa stāv, mētādamās ar rokām, un skaļā balsi skaidro nogurušajiem nozieguma upuriem, kuri gaida savu kārtu, ka Norčēpingas policijas iecirknis ir pilnīgi vienā līmeni ar jebkuru Gestapo pagrabu un ka viņa domā griezties tiesā vismaz par septiņu policijas ierēdņu patvaļu.
Nūja. Šodien viņa ir formā. Bet varbūt ne tik lieliskā, kā vajadzētu. Viņa gan neaptver, ka ar auditorijas izvēli nav sevišķi veicies. Ļaudis, kuriem tikko izsisti logi, nozagta stereoaparatūra un aizbrauktas automašīnas, samērā reti spēj simpatizēt skaļām pusmūža dāmām, kuru seja un valoda liecina par to, ka viņas ir diezgan daudz ko piedzīvojušas. Viņa arī neredz, ka no aizmugures tuvojas divi jauni policisti ar ļaunu spīdumu acīs. Tagad viņa jādzen ārā. Šī piedzērusies vecene.
Čerstina Pirmā ar cietu roku papliķē man vaigu un piespiež mani paraudzīties viņai acīs. Tās mirdz kā dārgakmeņi.
"Nu, tā," viņa saka un novelk plastikāta cimdus. "Tagad mēs apmainīsim palagu, gulta pavisam slapja. Un uzvilksim viņai sausu naktskreklu…"
"Vai tad ne dienas drēbes?" Ulrika uzmanīgi jautā.
"Nē, ne jau tagad, kad viņa saņēmusi tik daudz stesolīda. Viņa gulēs stundām ilgi…"
Vēl es neuzdrošinos pārskaitīt savas dažādās spējas, bet sakustinu lūpas, lai parādītu, ka vēlos kaut ko pateikt un gribu savu iemuti. Čerstina Pirmā to redz, bet izliekas neredzam. Varbūt viņai ir aizdomas, ka es vēlreiz pieprasīšu dušu. Tā vietā viņa man noglauda pieri ar vienu roku, bet ar otru nobīda malā datoru. Tagad iemutis un dzeltenā caurulīte šūpojas man nesasniedzamā attālumā. Es nevarēšu runāt, pirms kāds man to neatļaus.
Tikai tagad es ieraugu sienas. Es samirkšķinu acis. Tā nav taisnība. Tā nevar būt taisnība.
"Paskaties," saka Ulrika. "Viņa pamanījusi eņģeļus…"
Čerstina Pirmā sarauc pieri un izlabo:
"Nevar runāt par pacientiem. Jārunā ar viņiem. Dzirde mēdz būt pēdējā, kas saglabājas neskarta."
Mana dzirde ir nevainojama, un to viņa zina. Tik un tā viņa paaugstina balsi un gandrīz vai kliedz man ausī.
"Vai redzi eņģeļus, vecenīt? Tie ir Marijas eņģeļi. Tu esi Marijas istabā. Redzi, cik tā skaista. Un Marija ir tik jauka, jūs noteikti labi satiksiet…"
Viņa paceļ galvu un sauc tajā pašā spalgajā balsī:
"Nāc nu apsveicinies ar Dezirē, Marij…"
Es neredzu, bet dzirdu, ka Marija acīmredzot ir paklausīgs cilvēks. Tajā pašā mirklī, kad Čerstina Pirmā izkliedz savu pārģērbto pavēli, Marija palaiž vaļā kādu metāla priekšmetu, ļaujot tam nokrist uz galda, kaut kur tuvumā nočīkstina krēslu un, vilkdama kājas, parādās manā redzeslaukā. īsu mirkli man šķiet, ka viņu pazīstu, tomēr tūlīt pat atskārstu, ka esmu kļūdījusies. Šai Marijai ir pelēkas acis, viņai trūkst tās dzeltenās un brūnās svītriņas, kas līdzīgi kaut kādam draudam vīdēja Tīģermarijas acīs.
"Vai sasveicināsies ar Dezirē?" jautā Čerstina Pirmā.
"Sveika, Dezirē," saka Marija ar savu lūdzošo smaidu.
Daudzus gadus es dzīvoju blakus šādam smaidam. Es to labi pazīstu. Tas ir vienīgais vairogs pret pasauli visiem tiem, kam ir attīstības traucējumi: it kā grēku nožēlas, it kā ubaga smaids.
Pirms bija pienākušas beigas, Hģermarija smaidīja katru minūti, kad bija nomodā.
Es pati jau agri vispār atteicos smaidīt. Ja es šādā veidā nesmaidītu, tad, pēc mana uzskata, pasaule nedomātu, ka man ir attīstības traucējumi, bet ka es tikai izskatos tāda. Bet tā gan bija veltīga cerība. Jau no paša sākuma virsārsts Redēliuss bija reizi par visām reizēm izlēmis: man esot tik smagi attīstības traucējumi, ka pat neatmaksājas mani uzrunāt. Un toreiz, kad man bija gandrīz divpadsmit gadu, viņš atkārtoja savu diagnozi katru reizi, kad invalīdu iestādē nedēļas apgaitas laikā pienāca kārta mani izmeklēt. Neko nelīdzēja arī tas, ka uz mana naktsgaldiņa gulēja grāmatu kaudze. Es tās vienkārši šķirstot, viņš apgalvoja. Tā esot tīri mehāniska rīcība, vienīgi atdarināšana.