"Grinevalds un citi jau var iedomāties, ka jebkurš idiots var kļūt par profesoru," viņš teica un ieturēja nelielu pauzi. "Tomēr dažkārt gan jāraugās uz faktiem. Šāds bērns jābaro trīs reizes dienā un jāmazgā divas reizes, cits nekas te nav darāms."
Virsmāsa viņam pie sāniem māja ar galvu un izlikās kaut ko pierakstām. Viņa tā tēloja vienmēr, tiklīdz viņš kaut ko teica, un, lai gan visi redzēja, ka viņa velk rakstāmo pāris milimetru virs žurnāla lappuses, šķita, ka Redēliuss pats to nemana. Tieši otrādi, pildspalvas kustības, kā likās, viņam glaimoja: šad tad viņš ieturēja mākslīgu pauzi, lai viņa paspētu visu pierakstīt.
"Kā klīnikas šefam," viņš turpināja lēni un skaidri, "man jānes atbildība ne tikai pret pacientiem, bet arī…" Pauze, "…pret tiem, kas mums uztic mūsu uzdevumus, tas nozīmē pret nodokļu maksātājiem." Gara pauze.
"Tomēr jāsaprot, ka labāk visu mūsu nodokļu naudu novirzīt bērniem un jauniešiem, kuriem ir nākotne,…" Pauze, "…nekā būtnēm, kuras labākajā gadījumā var uztrenēties līdz šimpanzes līmenim…" Jauna pauze. "Kā, piemēram, šai pacientei."
Līdz ar to par mani viss bija skaidrs. Viņš pievērsās blakusgultai, kur piespiedu miera stājā gulēja Tīģermarija. Tolaik viņai bija trīspadsmit gadu un viņa bija sākusi šo to saprast par sevi un savu esamību. Tajā dienā viņa bija piesieta pie gultas. Redēliuss pārbaudīja siksnas.
"Vai Marija bijusi nepaklausīga?"
Virsmāsa piespieda žurnālu kaudzīti pie krūtīm.
"Viņa mēģināja aizbēgt."
Redēliuss pakratīja galvu, it kā viņu būtu piemeklējušas lielas bēdas:
"Marij, Marij! Ko tu esi izdarījusi?"
Tīģermarija sāka raudāt: tās bija skaļas, kaucošas bērna raudas, kad vienā acumirklī asaras saslapina visu seju un vaigus, piere pārklājas sviedriem un zods ar siekalām. Manas spazmas pastiprinājās, es gribēju paskaidrot, ka Tīģermarija itin nemaz nebija domājusi bēgt projām, bet tikai aizklibot līdz kioskam. Dzimšanas dienā viņai māte aploksnē bija atsūtījusi veselu pieckronu banknoti, un viņa bija nodomājusi mums visām nopirkt saldumus. Viņa bija aizmirsusi, ka nedrīkst iziet ārpus vārtiem, nepalūdzot atļauju saimniecei, bet vai tad aizmirst nebija cilvēcīgi? īpaši vēl tad, ja tev ir trīspadsmit gadu, Dauna sindroms un īsa atmiņa, ko ietekmējušas simtiem epilepsijas lēkmju. Turklāt Marija nemūžam nespētu aizbēgt, jo gūžas locītavas bojājums neļāva viņai vienā paņēmienā noiet vairāk par simt metriem, vai tad viņi to nezināja? Vai tad viņi to neatcerējās? Bet neviens neko neteica. Šajā stāvokli es vienigi tad varēju kaut cik saprotami kaut ko pateikt, ja pati biju pavisam mieriga un ja klausītājs bija pacietīgs. Bet tobrīd neviens arī neklausījās. Es izdabūju no sevis vienīgi putainas siekalas un dažas neartikulētas skaņas. Redēliuss nemanīja, ka manas spazmas kļuvušas stiprākas, viņš skatījās uz Tīģermariju un dziļi nopūtās:
"Kad tas notika?"
Virsmāsa nolaida rakstāmo un nopietni viņā paskatījās.
"Vakar."
"Un ko izlēmušas māsa un audzinātāja?"
"Trīs dienas gultā. Nekādas rotaļas ārā ceturtajā un piektajā dienā."
Redēliuss pamāja.
"Klausies, Marij. Noteikumi ir tāpēc, lai tos pildītu. Un es ceru, ka tu no šī gadījuma kaut ko būsi iemācījusies."
"Jaha!" šņukstēja Tiģermarija un asaru pilnām acīm smaidīja savu ubaga smaidu. "Es mācīhšos, es apsohlu, ka es mācīhšos…"
Es pati aizvēru acis, un pēkšņi mani pārņēma liels niknums pret Tīģermariju.
Istabā mēs bijām četras meitenes: Tīģermarija un es, Elsejerde un Agneta. Mums katrai bija sava gulta, savs naktsgaldiņš un neliels kopējs darbagalds ar diviem krēsliem. Pie mūsu loga auga milzīgs ozols, bet aiz durvīm stiepās garš gaitenis ar astoņām brūnām durvīm. Stāvu augstāk bija tāds pats gaitenis un arī stāvu zemāk. Katra gaiteņa galā bija ierīkota neliela māsu istaba. Tur bērni nedrīkstēja ieiet, ja kāds kaut ko vēlējās, vajadzēja pieklauvēt un gaidīt, kamēr māsa atver durvis. Tas jau nekas. Vairums no mums tik un tā nevarētu pārkļūt pāri slieksnim. Mums visiem bija kustibu traucējumi, gan vieglāki, gan smagāki.
Mūsu istabā īpašs bija tas, ka mums visām četrām bez pamatkaites bija vēl epilepsija. Tādēļ cauru diennakti mums bija jāvalkā ķivere. Patiesībā tās nebija nekādas īstas ķiveres, bet gan vatētas mices, kuras aizpogāja zem zoda. Elsejerdei un Agnetai šīs mices bija kā ienīsta kastas zīme, kamēr mēs ar Tīģermariju to uzņēmām aukstasinīgi. Mēs taču visā visumā atradāmies ārpus kastām.
Proti, starp bērniem invalidu namā valdīja stingra hierarhija: visaugstāk stāvēja tie, kam bija mazāk vainu, bet viszemāk tie, kam bija gan kustību traucējumi, gan attīstības problēmas. Tiem, kuri necieta no attīstības traucējumiem, nebija nekā svarīgāka kā stingri norobežoties no idiotiem. Tas bija tīrs piesardzības pasākums. Visi zināja, ka ārpus vārtiem mēs visi riskējām ar to, ka tiksim uzskatīti par idiotiem, un tas bija bīstami, jo tam, kuru uzskata par idiotu, beigu beigās parādās tendence arī ieiet šajā lomā. Un epilepsija taču nozīmē zināmus attīstības traucējumus. Neviens, kurš nav idiots, gan ik pēc noteikta laika negāzīsies uz grīdas, nelaidīs putas pa muti un neapčurāsies.
Elsejerde un Agneta būtu stāvējušas šajā hierarhijā visaugstāk, ja viņām nebūtu epilepsijas. Elsejerdei bija greizā pēda, un viņai vajadzēja tikai vienu spieķi, bet Agnetai mugurkaula smadzeņu bruka, un viņai, protams, bija jāsēž ratiņkrēslā, tomēr viņa bija tik jauka, un tas atsvēra visu pārējo. No vatētās ķiveres plūda laukā gaišu cirtu ūdenskritums, un, kad viņas lelles sejiņa atplauka skumjā smaidā, ļaudīm acīs sariesās asaras. Ziemassvētkos viņai vienmēr bija jādzied "Es izkrāsošu visu pasauli, māmiņ", un tad gadījās, ka pat Redēliuss savilka seju nedzirdamās raudās.
Agnetai īstenībā bija mamma. Turklāt ļoti uzticīga mamma. Pat vismazākajā brīvajā brīdī, kad darbā bija tīrīšanas diena, viņa parādījās mūsu iestādē un veda Agnetu pastaigā pa visiem Stokholmas veikaliem. Vakarā viņu iestūma istabā ar tūtām un sainīšiem pilnu klēpi. Vai apskatīsim? Jauna blūze! Un puzle! Ziepes, kas smaržo pēc parfīma! Visās garākajās brīvdienās Agnetu veda mājās uz villu Svartšēlandē vai uz vasarnīcu Singē, it kā viņa būtu īsta internātskolas audzēkne.
Elsejerdei un Tīģermarijai arī bija mammas, bet tās nebija tik labi nodrošinātas. Elsejerdes vecāki bija misionāri vismelnākajā Āfrikā un pārradās mājās tikai katru trešo gadu; Tīģermarijas māte bija atraitne un ar četriem bērniem dzīvoja Vilhelmīnā. Viņa nevarēja atbraukt pat tik bieži, cik misionāri. Bet katru nedēļu viņa Tīģermarijai atsūtīja kartīti, ko pusdienlaikā skaļi nolasīja māsas un ko Tīģermarija vēlāk noglabāja kurpju kastē. Kad citas meitenes gatavoja stundas, Tīģermarija piegrūda krēslu pie manas gultas un izlika visas savas kartītes uz manas segas. Kura, pēc manām domām, bija visskaistākā? Vai ziemas ainava? Vai saules riets Malgomajā? Es allaž balsoju par ziemas ainavām, tomēr lēmumu vienmēr pieņēma Tīģermarija un neizbēgami izvēlējās saules rietu Malgomajā.
Kad stundas bija sagatavotas, sākās mana skola. Elsejerde bija mana skolotāja, Agneta mana pildspalvas turētāja, bet Tīģermarija mana apbrīnotāja. Man viņas visas bija vajadzīgas, it sevišķi jau Tīģermarija.