Tas sākās kā rotaļa, kas patika Elsejerdei, jo viņa jau pirmajā klasē bija izlēmusi, ka kļūs par skolotāju, kad izaugs liela. Galds bija viņas katedra, bet abi krēsli skolēnu soli. Sākumā viņa mēģināja piedabūt ari Agnetu un Tīģermariju kļūt par skolniecēm, bet viņas abas ātri vien nogura; Agneta tādēļ, ka viņa jau prata visu to, ko mācīja Elsejerde, bet Hģermarija tāpēc, ka netika līdzi. Viņas abas ķiķināja un runāja niekus, viņas gribēja citādas rotaļas. Un tad, kad viņas bija pazudušas no istabas, Elsejerde sāka mācīt mani, jo viņai nebija neviena labāka. Es tā centos, ka sāku slienāties. Neko es nevēlējos vairāk kā iemācīties iztulkot šīs mazās zīmes grāmatās. Tas droši vien bija tāpat kā klausīties radio ar acīm, un radio klausīšanās bija visjaukākais, ko vien varēju iedomāties.
"U," teica Elsejerde, vicinādama lasāmgrāmatu. "U, upe, uguns!"
"Ēēē," es atbildēju.
"Nē, nē," teica Elsejerde. "Mēģini vēlreiz. Tas ir U. U!"
"Ēē!"
"Nu vēlreiz! Tu taču vari to iemācīties! U upe! Uguns!"
"Uuēē!"
"Jā! Labi! Tagad tu dabū zvaigznīti grāmatā. Un tas ir M. Vai vari pateikt M?"
"Eemm!"
"Jā! Pilnīgi pareizi! Tev būs vēl viena zvaigznīte, Dezirē. Nu tad šodien beigsim, bet tagad nodziedāsim psalmu un pielūgsim Dievu!"
"Eemm!"
"Jā gan, mēs to darīsim, tikai sliktas meitenes negrib lūgt Dievu!"
Viņa saņēma kopā manas nepakļāvīgās rokas, sapina manus pirkstus citu aiz cita un steidzās šausmigā tempā murmināt Tēvs Mūsu, kamēr spazmas neatrauj manas rokas vienu no otras.
"Āmen!" viņa aizelsusies nobeidza.
"Eemm!" es teicu un redzēju, ka Elsejerdes mazā, bālā sejiņa atplaukst platā smaidā.
"Ak," viņa izdvesa. "Tagad tu dabūsi vēl vienu zvaigznīti!"
Tāda bija mana pamatizglītība: tā bija kā ceļš, kaisīts ar Elsejerdes zvaigznītēm. Pēc kāda laika Agneta nosēdās blakus Elsejerdei un palīdzēja man saturēt pildspalvu, kad rakstīju, kamēr Tīģermarija apgulās uz vēdera gultā, pavērusi muti aiz pārsteiguma par maniem panākumiem. Kad bijām izņēmušas cauri lasāmgrāmatu, devāmies uz reizināšanas zemi, tālāk mēs klejojām pa dabaszinību laukiem un nosaucām putnus un kokus, kurus es nekad nebiju redzējusi, mēs aizturējām elpu kopā ar Gustavu Vāsu, kad viņš paslēpās siena vezumā, un lidojām kopā pār visiem novadiem kartē. Elsejerde bija spīdoša skolotāja, dažbrīd pat pārāk spīdoša. Viņa tik dzīvi stāstīja par Valdemāru Aterdāgu un Kristiānu Tirānu, ka Tīģermarijai radās šausmīga fobija pret dāņiem. Un, kad izrādījās, ka Redēliuss uz veseliem trim mēnešiem studiju nolūkā brauc uz Ameriku un viņa vietā nāk kāds dānis, meiteni sagrāba panika.
Viņu sauca Prebens. Viņš mūs pilnīgi pārsteidza, kad ieradās mūsu palātā pilnīgi viens, bez Redēliusa parastajām galma māsām un to palīdzēm, turklāt uzvedās kā viesis. No Elsejerdes gultas viņš devās pie Agnetas un pēc tam pie manējās, viņš sasveicinoties sniedza roku. Bet, nonācis pie Tīģermarijas gultas, viņš izskatījās samulsis. Kur tad ceturtā meitene?
Pārējās tūlīt izveidoja aizsardzību: Elsejerde piekliboja pie viņa un, vairākas reizes pakniksējusi, neskaidros vārdos lūdza Tīģermariju atvainot, Agneta izmantoja savu šarmu un, savām saulainajām acīm mirdzot, pastāstīja, ka Tīģermarija patiesībā pārbijusies guļ pagultē.
"Vai tad viņai bail no ārstiem?" jautāja Prebens ar dāņu akcentu.
"Nē," atbildēja Agneta. "Viņai bail no dāņiem…"
Prebens izskatījās apjucis, bet tūlit pat atguvās, nometās ceļos un skatījās pagultē.
"Sveika," viņš uzmanīgi bilda.
Tīģermarija iegaudojās un aizspieda ar rokām ausis.
"Kāpēc tev bail no dāņiem?" jautāja Prebens.
Tīģermarija kauca vēl skaļāk, Elsejerde sabijās un steidzās aizvērt durvis. Prebens vēl vairāk samulsa.
"Kāpēc tu ver ciet durvis?"
Elsejerde sakautrējās un nepratās atbildēt, bet Agneta, mazliet piešķiebusi galvu, parādīja vismīlīgāko smaidu.
"Viņa ver ciet durvis, lai audzinātāja un māsas nedzird, kā Marija kliedz…"
"Ak, tā," atteica Prebens un nosēdās kā skroderis uz grīdas. "Un vai tu vari būt tik laipna un pastāstīt, kāpēc Marijai ir bail no dāņiem."
"Valdemārs Aterdāgs," sacīja Agneta.
"Kristiāns Tirāns," piemetināja Elsejerde.
Prebens nosmīnēja un piecēlās, nopurināja balto uzsvārci un apsēdās uz Tīģermarijas gultas malas.
"Ak, Valdemārs Aterdāgs," viņš teica. "Vai jūs zināt, ko šis vārds nozīmē?"
To mēs visas zinājām, pat Tīģermarija. Bet atbildēja Elsejerde un lēni apsēdās savā gultā.
"Valdemārs Atkal Diena."
"Nūja," teica Prebens. "Tieši tā. Un šo vārdu viņš ieguva, jo atbrīvoja Dāniju no nakts tumsības…"
Mēs pazinām viņa balss toni. Tā runāja tantes radiopārraidēs, stāstot pasakas.
Turklāt viņš bija pat labāks skolotājs par Elsejerdi. Veselu pusstundu viņš sēdēja uz Tīģermarijas gultas un stāstīja, kā Valdemārs Aterdāgs, veikli apvienojot viltību un ieroču spēku, aizstāvēja Dāniju, kas bija iespiesta starp Zviedrijas karali Magnusu un holšteiniešiem. Palātā kļuva pavisam klusu, un jau pēc maza brīža es redzēju Tīģermarijas atvērto plaukstu atdusamies uz grīdas. Viņa vairs neturēja ausis ciet, bet gan klausījās tikpat uzmanīgi kā pārējās. Un, kad Prebens pēc dažām dienām atkal ienāca mūsu palātā parastajā nedēļas apgaitā šoreiz viņu pavadija viss Redēliusa galms -, viņa paklausīgi palika gultā, gulēdama stingrā miera stājā, tieši tā, kā bija likusi virsmāsa. Viņš smaidīdams apstājās pie Marijas gultas.
"Sveika," viņš sacīja. "Vai tu zini, kas es esmu?"
Marija nolaida skatienu, un viņas sejā parādījās nožēlas pilnais smaids.
"Tu esi dānis…"
Virsmāsa strauji tvēra pēc elpas un nekavējoties būtu norājusi Tīģermariju, ja Prebens ar rokas kustību nebūtu viņu apturējis.
"Bet vai tu zini, kā mani sauc?"
"Mmmm," atbildēja Marija. "Tevi sauc Valdemārs Aterdāgs…"
Marijai bija taisnība. Prebens bija mūsu Valdemārs Aterdāgs. Viņš nāca pie mums ar gaismu, viņš pirmais lika mums sajust, ka ne jau visam jāpaliek tādam kā agrāk. Viņš parūpējās par to, lai Elsejerde tiktu pie arodizvēles skolotāja, lai Agnetas novājinātajiem kāju muskuļiem tiktu nozīmēta veselības vingrošana un lai Tīģermarija dabūtu jaunu svētdienas kleitu. Tā tiešām bija vajadzīga. Gadiem ilgi Tīģermarija bija staigājusi citu meiteņu kleitās, kas bija no mazgāšanas noplukušas, un blūzēs, kuras pārējās vairs nevalkāja. Tagad viņa, starojoša kā apaļīga maza dāmiņa, slīdēja pa kapelas viduseju uz svētdienas rīta lūgšanu, tērpusies tumšzilā, greznā biezas kokvilnas kleitā, kuras apkakle bija skaisti izšūta ar mašīnu. Bet tomēr es biju tā, kas saņēma vislielāko dāvanu. Man piešķīra līdzekļus runas pedagogam Karolinskas slimnīcā.
Tolaik man bija trīspadsmit gadu, un es biju dzīvojusi Stokholmā tik ilgi, cik vien varēju atcerēties, tomēr pilsētu nekad nebiju redzējusi. Kad citi bērni brauca ekskursijās un tas notika vismaz reizi gadā tādas meitenes kā mani un Tīģermariju neņēma līdzi. Jo tam neesot nekādas nozīmes, mēs taču tikpat nesaprastu neko no redzētā.
Tātad šobrīd es varēju braukt uz Karolinsku. Viena pati. Ar taksometru.
To es nekad neaizmirsīšu. Viena no sanitārēm man uzvilka kleitu, ko septiņu gadu vecumā bija valkājusi Agneta, nonesa mani lejup pa kāpnēm un nosēdināja mašīnas pakaļējā sēdeklī. Kad nonācām pie sarkano ķieģeļu ēkas, taksometra šoferis ienesa mani pie runas pedagoga. Tā bija Nilsona kundze, eleganta neliela auguma sieviete ar augstiem papēžiem un uzlocītu kreklablūzes apkakli. Viņas lūpas spīdēja no ķiršsarkanas lūpu krāsas, nagus klāja laka tieši tādā pašā tonī, mati bija rūpīgi sasukāti un uzkasīti modernā frizūrā. Tomēr visvairāk mani sajūsmināja viņas īpašais smaids: tā vietā, lai pavilktu mutes kaktiņus uz sāniem, viņa ar lūpām izveidoja mazu aplīti, tā ka abās pusēs zem deguna parādījās trīs slīpas svītras. Izskatījās, it kā viņai būtu ūsas kā dzīvniekam, it kā viņa būtu maza, jautra pele bērnu žurnālā. Bet drīz es sapratu, ka viņa nav nekāda parastā pele. Drīzāk gan pārģērbusies lauva, tāda lauva, kuras rūcieni spieda pār manām lūpām neiespējamus vārdus, citu pēc cita. Skaņām jābūt tīrām, nekādas pukstēšanas vai stenēšanas! Un, kad Redēliuss atgriezās no Amerikas un vēlreiz vēlējās ietaupīt nodokļu maksātāju naudu, tad izrādījās, ka viņa ir stingrāka pret manu priekšniecību nekā pret mani. Vispirms viņa ik pa brīdim klusu ieņurdējās, bet pēc tam laida vaļā tādu rēcienu, ka viņš trīcēdams bija spiests padoties. Es varēju arī turpmāk reizi nedēļā braukt uz Karolinsku un trenēties runāšanā. Tam, kā šķiet, bija zināms sakars ar to, ka Nilsona kundzes virs bija viens no Karolinskas labākajiem neiroķirurgiem: kā visas autoritāras personas Redēliuss savā iekšējā būtībā bija līdzīgs sunim. Viņš nometās zemē uz muguras un atsedza rīkli, tiklīdz saoda varu, kas bija lielāka par viņējo.