Redēliuss saprata, ka arī nekas cits vairs nebija tā kā agrāk. Pirms aizbraukšanas uz Ameriku viņš bija karalis savā valstībā, bet atgriežoties kļuvis par nožēlojamu diktatoru, kura dienas skaitītas. Likās, ka viņa aizvietotājs bija izsitis caurumu tajā mūrī, kas apjoza viņa iestādi, un pa to plūda iekšā gaisma, gaiss un jaunas domas. Lai gan šis caurums varbūt nebija vienīgi Prebena nopelns. Mūri bija skrāpējuši arī citi. Kāds radio reportieris maigā balsī aprakstīja mūsu īstenību, un tad visa nācija sāka apšaubīt, vai tiešām ir tik pašsaprotami, ka mums visvairāk vajag nūjas disciplīnu un dievvārdus. Daži drosmīgi vecāki uzdrīkstējās celt tiešus iebildumus: vai tad bērnus ar kustību traucējumiem var izmācīt vienīgi par grozu pinējiem un grāmatsējējiem? Un vai noteikti viņus vajag turēt slēgtā iestādē, nevis laist skolā? Vai tad nebūtu lētāk un labāk pie skolām ierīkot uzbrauktuves braucamkrēsliem un ļaut šiem ratiņniekiem dzīvot mājās pie vecākiem? Un sociālo lietu ministrs berzēja zodu savā kabinetā, kura sienas klāja valrieksta koka paneļi, un skaļi domāja: vai tik tagad, kad beidzot uzbūvēta visas tautas māja, nav pienācis laiks atvēlēt kādu grasi arī vispēdējiem pabērniem, tiem, kuriem ir attīstības traucējumi?
Tobrīd mēs visas četras bijām paspējušas kļūt par pusaudzēm un ar ļaunu prieku vērojām mākoni, kas aptumšoja Redēliusa pieri. Trīs no mums turklāt zināja ari šī mākoņa vārdu: Kārlis Grlnevalds un topošais aprūpes likums. Pat Tiģermarijai un man būs tiesības iet skolā! Tāpat būs aizliegts siet bērnus pie gultas un vilkt Tiģermarijai trako kreklu, kad viņa ilgosies pēc mājām.
Kā mēs izbaudījām šis dienas! Sienas mūsu palātā tika nokrāsotas dzeltenākas par dzeltenām, un māsu istaba tika pārveidota par dienas nodarbību telpu. Vecāku apvienība pieprasīja naudu televizoram, un, kad tas bija mājās, audzinātāja bija spiesta ieviest jaunu gulētiešanas laiku. Tagad visi, kam bija vairāk par desmit gadiem, katru vakaru drīkstēja būt augšā līdz pat deviņiem! Pirmajā stāvā vismazākajiem tika ierīkota rotaļistaba ar pedagoģiskām rotaļlietām dzeltenā, zilā un zaļā krāsā. Ceturtdienās ieradās traipu tante, un tad septiņgadnieki varēja izģērbties līdz apakšbiksītēm un veselu stundu pavadīt dušas telpā pilnīgā brīvībā ar dažām lielām krāsas burkām un gleznot ar pirkstiem. Kad stunda bija pagājusi, traipu tante sarindoja visus dušā un noskaloja. Tas nemaz nenākas grūti, viņa skaidroja, kad audzinātāja sāka vaimanāt. Krāsa patiesībā šķīda ūdeni, un bērnus bija viegli nomazgāt. Turklāt braucamkrēsli taču varēja izturēt kādu ūdens šalti!
Mums, vecākajiem, liels jaunums bija grāmatu autobuss. Bibliotekāri sauca Barbrū, un viņa smējās lieliem, baltiem zobiem, kad pulcināja mūs dienas istabā uz pasaku stundu. Pēc tam viņa tur palika vēl labu bridi kopā ar dedzīgākajiem lasītājiem un, noslēpumaini smaidīdama, izdalīja ikvienam nedēļas grāmatu: Pepiju Garzeķi Agnetai, Kullu-Gullu Elsejerdei, bet man viņa piemiedza aci, parādot, ka zina, kas es esmu par putnu, Arnes kunga naudu un Vedēju.
Bet tolaik bija grūti atrast mierīgu bridi lasīšanai. Pēkšņi visā lielajā mājā radās dzīvība un kustība. Vecāki, brāļi un māsas varēja parādīties jebkurā mirkli visas dienas garumā. Cilvēki, kuri tikai pirms dažiem gadiem bija kniksējuši un klanījušies, un pievilkuši kāju, tagad tikai nicīgi rauca degunu, kad audzinātāja un māsas žēlojās, ka netiek ievērots viesu laiks. Vai tad mātei nav tiesību tikties ar savu bērnu, kad vien viņa vēlas? Vai varbūt te ir kāds cietums? Vai šajā iestādē tiešām nav neviena, kam būtu kaut elementāras zināšanas par bērnu vajadzībām un attīstību?
Gaisma ieplūda mūsu palātās.
Bet neviens nedomāja par to, ka visgaišākajā laikā apkārt klīst vismelnākās ēnas.
Viens elpas vilciens. Tā ari tas sākās.
Pārējās trīs meitenes bija jau tik dziļi iegrimušas miegā, ka viņu elpošana vairs nebija dzirdama. Es viena pati gulēju nomodā un skatījos tumsā. ŠI bija diennakts labākā stunda, vienīgā, kas piederēja tikai man vienai. Tagad manas domas varēja brīvi lidot, neatduroties pret meiteņu pļāpāšanu un māsu parasto rosīšanos.
Es gulēju un domāju par Stefanu. Viņš bija vienu gadu vecāks par mani un dzīvoja palātā virs mums. Jā, tik tiešām viņa gulta atradās tieši virs manējās. To man bija pastāstījusi Agneta. Atšķirībā no manis viņa bija uzkāpusi stāvu augstāk. Es nekad nebiju redzējusi ne viņa istabu, ne viņa gaiteni, bet Stefanu pašu es redzēju katru dienu, kad mūs braucamkrēslā izveda ārā parkā. Viņam bija gaiši mati un sejas krāsa kā pasteļtoņu olīvām, tāpēc šķita, ka zēns visā augumā bijis iemērcēts zeltā. Mati uz pieres viņam bija gari un dumpīgi, tomēr ne jau tik gari, lai nevarētu pamanīt skaisti veidoto bezdelīgu, kas lidinājās virs pieres viņa uzacis.
Stefans rakstīja dzejoļus. To zināja visi, tāpat arī to, ka svelošs izmisums reiz bija licis viņam iekliegties un laist kruķi pāri darbgaldam grāmatsiešanas darbnīcā, tā ka iespiedloksnes, līme un diegu spolītes vienā jūklī nolidoja uz grīdas. Skolotājs un kustīgākie skolēni metās bēgt, un, kad viņi bija pazuduši, Stefans bija nobloķējis durvju rokturi ar kāda cita skolēna spieķi. Viņa barikāde turējās ilgāk par stundu, un ari tad, kad Redēliuss beigās draudēja ar pusaizmirsto trakokreklu un ādas siksnām, Stefans neņēma nost spieķi no roktura. Sargam vajadzēja kāpt iekšā pa logu un aizstumt viņu projām no durvīm. Tajā brīdī Stefans jau bija mitējies kliegt un paslēpis seju rokās.
Visas iestādes meitenes bija iemīlējušās Stefanā. Bez izņēmuma. Es nebiju tik liela muļķe, lai cerētu, ka viņš kādreiz mani uzrunās, bet man patika, ka pie viņa varēju kavēties domās. Dažreiz es atļāvos šādu sapni: divi braucamkrēsli bija novietoti blakus zem lielā ozola, un Stefans tur lasīja savu dzejoli meitenei Dezirē, satvēra viņas roku, bet vējš šalkoja lapotnē virs galvas…
Tieši šādā brīdī tas bija dzirdams pirmoreiz. Svešais elpas vilciens. Es nebiju dzirdējusi atveramies vai aizveramies durvis, nebiju saklausījusi arī soļus pa korķa grīdu, tāpat arī nebiju jutusi kluso, čaukstošo skaņu, kad krekla piedurkne noslīd gar krekla audumu. Bija tikai viena vienīga skaņa dziļš elpas vilciens. Gandrīz kā nopūta.