Es ļāvu pārskriet pār ekrānu dažiem mierinājuma vārdiem:
"Tu taču mēģināji. Es zinu, ka tu runāji ar audzinātāju, lai gan mums, pārējām, nekad neko nestāstīji."
Elsejerde saviebās.
"Viņa teica, ka man ir samaitāta fantāzija. Vai vari iedomāties? Viņa redzēja, ka Tīģermarija vispirms pārstāja runāt un pēc tam ēst, ka viņa staigāja apkārt ar savu tizlo smaidu dienu no dienas… Un viņa vēl apgalvoja, ka tā esmu es, kam samaitāta fantāzija!"
Es nopūtos tik dziļi, ka mani vārdi noslīdēja ekrānam pašā apakšā:
"Tā nu tas ir. Vēl joprojām. Tādas kā mēs nenosakām, kas īstenībā notiek un kas ne…"
Elsejerde nošņaukājās:
"Bet man būtu vajadzējis rīkoties tāpat kā tam Stefanam, nobloķēt durvis, lai tā būtne netiktu iekšā. Un man vajadzēja tā kliegt, ka naktsaukle būtu spiesta nākt šurp…"
"Tas neko nebūtu līdzējis. Viņa taču lielākoties bija lejā pie mazajiem bērniem. Pat ja būtu dzirdējusi, viņa bija pārāk tālu. Viņš būtu paspējis aizbēgt, un neviens mums nebūtu ticējis."
Elsejerde pieliecās un tvēra pēc manas rokas.
"Bet tu taču zini, vai ne? Tu atceries viņu un to, ko viņš darīja? Lai gan mēs nekad neuzdrīkstējāmies par to runāt. Lai gan mēs tikai klusējām un klusējām, un klusējām."
"Atceros gan."
"Paldies."
Es atvilku roku.
"Kas tad te ir, par ko pateikties?"
Elsejerde neatbildēja, un pēc brītiņa es nodzēsu savus vārdus no ekrāna. Es tomēr zināju, par ko viņa pateicās.
Tad mēs ilgi sēdējām klusēdamas un atcerējāmies Tīģermariju.
Viņš ir ceļā. Es dzirdu viņu ejam pa kāpnēm un kaut ko pie sevis murminām. Bet es negribu, ka viņš nāk. Vēl ne. Tikai tad, kad būšu noskaidrojusi, kuras no manām spējām palikušas pāri.
Un tomēr, kad dzirdu viņu grūžam vaļā durvis un šļūcošiem soļiem ienākam istabā, mans nogurums padodas, tas aizpeld jūrā, it kā būtu bēgums, un atstāj pludmali brīvu. Es atveru acis.
"Kur, pie velna, tu biji? Vai debesu valstībā?"
Hubertsons stāv istabas vidū un novelk roku gar pakausi, lai atbrīvotos no kāda eņģeļa baltajām dvieļa drānām.
Es kustinu lūpas, lai parādītu, ka vēlos runāt. Hubertsons pielāčo pie manas gultas un pievelk klāt datoru, tad iebāž man mutē iemuti un jautā:
"Kā tas iespējams, ka esi nomodā? Tevī sastūķēja četras dozas stesolīda, tev vajadzētu gulēt kā nosistai veselu diennakti…"
Nākas grūti iepūst atbildi:
"Tu pats neizskaties visai možs. Un kā tad ir ar tevi?"
"Man bija maza priekšnojauta. Bet nav jau nekā briesmīga. Es tikai aiziešu paēst kārtīgas pusdienas, tad došos mājās un atpūtīšos."
Sargi sevi, es gribēju sacīt. Uzmanies! Nedzer pusdienās vīnu un katru stundu mēri cukura līmeni asinīs! Bet es atturos, es atceros pirmo paragrāfu. Nekādas tuvināšanās. Tādēļ īsi iepūšu: nu, labi.
"Es tikai domāju, ka mazliet jāpārbauda, kā tev iet. Pēc tā stesolīda."
"Te bija Kristīna."
Hubertsons pievērš skatienu ekrānam un saka:
"Jā, es zinu. Viņa pati pastāstīja. Lai gan viņai likās, ka esi aizmigusi…"
Es nesaku, ka mani pamodināja viņas doma: Tāda maza nabadzīte. Par to viņa samaksās. Agrāk vai vēlāk.
"Es biju pusmiegā."
Hubertsons nokremšļojas un skatās sāņus:
"Dažreiz tā sanāk… Viņa vakar bija atradusi beigtu kaiju. Savā dārzā."
Es neko neatbildu, tikai skatos viņā. Viņš neuzdrošinās paskatīties man acīs, bet satver manu delnas locītavu, uzmet skatienu pulkstenim un skaita man pulsu.
Tas ir kas neparasts, pulsa mērīšanu viņš mēdz atstāt māsu ziņā. Viņa tvēriens ir viegls kā taurenis, viņa pirkstu gali ir silti.
"Hra," viņš saka un atlaiž tvērienu. "Vai esi nogurusi?"
īss pūtiens. Jā.
"Man būs jārunā ar Č. I. Te nu vienreiz ir pārkāptas visas robežas… Četras dozas stesolīda!"
Es neko neatbildu. Vienkārši nespēju. Ūdens masas atkal ir ceļā uz krastu. Hubertsons paskatās apkārt, meklēdams vietu, kur apsēsties. Bet šajā istabā viņš nevar sēdēt loga nišā, jo priekšā ir mana gulta. Tādēļ viņš nesaprašanā paliek stāvam pie gultas malas un pārbrauc ar acīm pār eņģeļu tūkstošiem pie sienām. Manas acis seko viņējām, un, kaut arī es no jauna slīgstu nogurumā, man šķiet, ka esmu redzējusi tikai daļu no šīm būtnēm, kad pēdējo reizi atvēru acis. Marijas eņģeļi drūzmējas un stumdās pie sienām vairākos slāņos, ziņkārīgi ķerubi lūr pār serafimu pleciem, milzīgi, balti vīrišķīgi spārni saduras ar maigi noapaļotiem sievišķīgiem spārniem, bet mazi, kustīgi eņģeļbērniņi plivinās apkārt un mēģina dabūt gaisu zem saviem mazajiem, ar zvīguļiem nobārstītajiem spārniņiem…
"Tas nu ir par traku," saka Hubertsons.
Viņam ir taisnība. Tas ir par traku. Un nākamajā mirklī es tomēr esmu pateicīga par Marijas neprātību. Jo, ja visas sienas nebūtu noklātas ar viņas grāmatzīmju eņģeļiem, Hubertsons nebūtu pārsteigts. Ja viņš nebūtu pārsteigts, viņš nekad nebūtu pacēlis manu roku, lai atbrīvotu sev vietu sēdēšanai manā gultā. Un, ja viņš vēl joprojām nebūtu pārsteigts, viņš nesēdētu tā, kā to dara pašlaik, arvien vēl turēdams manu roku savējā.
Ola savā ligzdā. Pērle savā apvalkā.
Mana roka viņējā. Tur tai vienmēr būtu jāpaliek.
Tikai ļoti nezinoši ļaudis šobrīd līdzīgi svētajam Augustīnam tic, ka laiks ir upe. Mēs, citi, zinām, ka laiks drīzāk ir delta ka tas zarojas un meklē jaunus ceļus, ka tas savienojas pats ar sevi, pirms atkal meklēs jaunu teci. Daži brīži brāžas kā ūdenskritums, citi paliek uz vietas un kļūst par mazām peļķēm, laika straume plūst tām garām, bet tās uz mūžīgiem laikiem paliek nekustīgas…
Šis ir tāds brīdis. Kā peļķe. Es tajā iegrimstu. Šajā ūdenī es vēlētos atrasties vienmēr.
Nekad agrāk viņš nav turējis manu roku.
Tomēr jā. Varbūt vienu reizi. Lai gan es nezinu, vai tas notika īstenībā, vai tās ir atmiņas vai tikai sapnis.
Ja arī tas būtu noticis, tad gan ļoti sen, vēl ilgi, pirms invalīdu slimnīca tika pārbūvēta, un vēl ilgi pirms tam, kad man pašai bija jāpārceļas uz aprūpes namu. Varbūt tā bija diena, kad Hubertsons man bija atklājis viņas vārdu. Es nezinu. Un arī neatceros.
Bet es atceros, ka viņš nesa mani caur netīri dzeltenu gaiteni. Griestu plafoni zibēja garām; tie bija kā bālas zvaigznes, kas atmetušas cerību uzvarēt tumsu. Hubertsona rokās es varēju ar tiem rotaļāties, tāpat kā bērnībā biju rotaļājusies ar gaismu. Es aizvēru acis un ļāvu gaismai sarkani satumst, es mirkšķināju tik ātri, ka visa pasaule sāka mirdzēt, es aizvēru acis tik cieši, ka atmiņa par gaismu zaļi vizēja uz maniem plakstiem…
Tolaik viņš vēl bija vesels. Vesels un stiprs. Šķita, ka viņa rokās es vispār esmu bez svara, viņš gāja ātriem un atsperīgiem soļiem, jā, viņš gandrīz vai skrēja augšup pa šaurajām kāpnēm, kas šķīra manu nodaļu no viņējās. Pa ceļam mēs satikām vienu vienīgu cilvēku, vientuļu kopēju, kura Hubertsonam bailīgi uzsmaidīja. Viņš atbildēja ar steidzīgu galvas mājienu, bet soļus nepalēnināja un nemaz nemēģināja skaidrot, kāpēc viņš nēsā pacienti starp nodaļām. Kopējas sejas izteiksmes dēļ es biju gatava smieties un vēlāk triumfēt viņas nu gan brīnīsies, viņa un tās citas sievietes, tenkos un prātos visu atlikušo dienu! bet pašlaik es redzēju viņu, nemaz viņu neredzot.
Pēc veselas mūžības Hubertsons apstājās pie kādām durvīm, teikdams:
"Es zinu, ka viņa dzird. Un man liekas, viņa arī redz. Mēģini izturēties klusu. Neizdod ne skaņas."
Piepeši mani pārņēma bailes. Mana kreisā roka, sagrābusi viņa baltā uzsvārča atloku, raustīja un plosīja to, un mana galva, nemaz negribot, sitās sānis arvien spēcīgākās spazmās. Patiesībā es nemaz nevēlējos viņu redzēt! Kāda tam būtu nozīme? Viņa bija mani aizmetuši, kā aizmet saplīsušu glāzi, atdevusi mani Redēliusam un Invalīdu namam, kas savukārt bija mani atdevuši pētniekiem Neiroloģijas nodaļā. Neko no tā visa nevar padarīt par nebijušu, laiks nav radījis tādas spraugas, pa kurām mums aizbēgt, lai pārveidotu to, kas jau noticis…