To visu es centos Hubertsonam ieskaidrot, bet biju pārāk satraukta, un viņš neprata iztulkot manu urkšķēšanu.
"Ššš," viņš tikai nošņāca un ar elkoni atvēra durvis.
Es šo istabu pazinu: tā būtu varējusi būt mana. Pelēka rīta gaisma un bāli zaļas sienas. Oranži sintētiska auduma aizkari kā nodevas tikko aizgājušai modei. Nodilis mākslīgās ādas klubkrēsls ar šaurām plaisām sēdeklī. Blakus mazs galdiņš. Landstinga piešķirts naktsgaldiņš; tas liekas vienīgais nemainīgais uz šīs planētas. Svītrains palags un dzeltena vafeļu sega.
Es samirkšķināju acis. Nē. Aplūkojot tuvāk, šajā istabā atradās daudz kā tāda, kā nebija manējā. Uz galda stāvēja resns svečturis, bet logā bija sarindotas fotogrāfijas. Viena uzņemta no augšas, un tur redzama balta divstāvu māja ziedošā jūnija dārzā, divas meitenes zelta rāmīti ar studentu cepurītēm galvā viena nopietna, otra smaidoša un spilgti izkrāsots kādas fotogrāfijas palielinājums, kas, pēc visa spriežot, bijis sešdesmito gadu sākuma melnbalts attēls. Trīs meitenes sēdēja ķiršu kokā; viņu sejas bija iekrāsotas bāli rozā, viņu kleitas rozā, dzeltenā un zaļā krāsā, bet lapotne ap viņām bija palikusi tikpat pelēka un bezkrāsaina kā sākotnēji.
Hubertsons paspēra vēl dažus soļus dziļāk istabā, es aizvēru acis un pagriezu seju pret viņa krūtīm. Viņa elpa silti plūda pret manu vaigu, kad viņš čukstēja:
"Nav ko baidīties. Viņa guļ."
Vispirms es redzēju viņas rokas. Āda bija par lielu un tik balta, ka šķita gandrīz vai zilgana, nagi bija novīlēti skaistos ovālos un tā nospodrināti, ka spīdēja. Kāds bija pat apgrūtinājis sevi, aizbakstot ienadžus tik tālu, ka bija redzami baltie pusmēneši. Tas mani pārsteidza: mana pieredze ar slimnīcas manikīru aprobežojās ar nagu taisnu nogriešanu. Viņai tātad bija speciāla aprūpe.
Ziņkārība pārmāca bailes, un es pacēlu acis pret viņas seju. Tā bija tikpat bāla kā rokas, āda bija īpatnēji gluda, un uz vaigiem daži satrūkuši asinsvadi iezīmēja tievas violetas līnijas. Uz galvas bija vecas sievietes eņģeļu mati: plāni, balti, cirtaini.
"Asinsizplūdums smadzenēs," čukstēja Hubertsons. "Viņa te gulējusi ar vienas puses paralīzi četrpadsmit gadus. Tagad viņai ir plaušu karsonis…"
Viņa gulēja ar vaļēju muti kā visi tie, kas drīz mirs. Tomēr es nevarēju sadzirdēt viņas elpas vilcienus. Istabā valdīja pilnīgs miers: tikai viņas krūšukurvis lēni cēlās un mierīgi atkal grima atpakaļ.
Vēlāk, kad jau gulēju savā gultā, tikko pamodināta vai arī Hubertsona atnesta, viņš saņēma manu roku un ielika savējā. Otru roku viņš uzlika virsū kā olas čaumalu. Tikai tad uzdrošinājos pajautāt to, ko nekad nespēju saņemties vaicāt, par ko es tik tikko uzdrīkstējos domāt. Mana balss bija pavisam saprotama, katrs vārds izripoja no mutes skaidrs kā stikla lodīte:
"Kāpēc viņa mani pameta?"
Hubertsons neatbildēja.
Bet viņš jau nebūtu tas, kas viņš ir, ja būtu atstājis kādu jautājumu neatbildētu. Nākamajā dienā viņš bija gatavs, lai gan tobrid es biju pārdomājusi un teicu, ka nemaz nevēlos to zināt. Es viņam uzšņācu, nosaucu to par nolāpītu muldēšanu un demonstratīvi mēģināju, kaut gan, protams, ar bēdīgu iznākumu, aizsegt ar rokām ausis.
Vispirms viņa priekšlasījums bija par laiku. Ellenas laiku.
"Kāpēc, tu jautā. Kāpēc viņa tevi pameta? Nu, tāpēc, ka piecdesmitajos gados tā darīja. Novirzes neviens necieta, sevišķi jau ārsti. Kad es biju paligārsts Gēteborgā, tad vēl arvien bija pietiekami daudz vecu buku, kuri uzskatīja, ka kroplā ķermenī vienmēr atrodas kropla dvēsele. Manā klīnikā strādāja virsārsts, kurš vienmēr ieteica vecākiem atstāt un aizmirst kroplu bērnu. Pietika pat ar greizo pēdu…"
Hubertsons apklusa un sarauca pieri:
"Patiesībā es īsti nezinu, ko viņš domāja, vai tiešām ticēja, ka visiem bērniem ar greizo pēdu ir attīstības traucējumi, vai ari tie vienīgi runāja pretī viņa kārtības izjūtai. Viņš stāvēja un krita par kārtību un vienveidību, man šķiet, ka viņam galvenokārt prātā bija tas, ka būs nepatīkami un traucējuši, ja šķībie un greizie sāks vazāties apkārt pa ielām. Labāk jau iespundēt viņus iestādēs. Tolaik viņi parasti nesasniedza tādu vecumu…"
Viņš pagriezās pret mani, un es izmantoju gadījumu, parādot viņam mēli. Gods viņa novērošanas spējai: viņš saprata, ka daru to ar nodomu, lai gan tobrīd manas spazmas bija ļoti stipras.
"Raudi vien," viņš teica. "Bet, ja tu neiemācīsies saprast toreizējo laiku, tad arī nekad nesapratīsi Ellenu. Un nemaz nedomā, ka zini, kā tas bija, tu biji pārāk maza, lai redzētu, kā visapkārt klanījās un kniksēja, un ceremonējās uz augšu pa hierarhijas kāpnēm, bet spārdīja, spļāva un nicināja, skatoties lejup… Un ar slimo aprūpi bija visļaunāk. Dažbrīd es domāju: velns parāvis, slimo aprūpē ir vēl sliktāk nekā armijā."
Viņš pagriezās un nostājās manas gultas galā, izvilka kādu papīru no žurnālu kaudzītes, ko bija nosviedis kājgalī, bakstīja šo dokumentu ar pirkstu galiem un pacēla balsi.
"Tavu tiesnesi sauca Cimmermanis, viņš bija neirologs. Viņš tevi izmeklēja tavas dzīves trešajā nedēļā un tūlīt zināja visu. Tur melns uz balta stāv rakstīts, ka tu esi tik traumēta, ka tev nav palikusi nekāda iespēja kaut ko iemācīties… Tu nekad nevarēsi apgūt pat tik elementāras lietas kā košļāt un fiksēt skatienu. Var pieņemt, ka, pēc viņa uzskatiem, tev arī nekad neattīstīsies nekāda jūtu dzīve."
Viņš palaida vaļā papīru, ļaudams tam noplanēt uz gultas, un noklepojās.
"Par to es neesmu ar Ellenu runājis. Viņa nenojauš, ka es zinu par tavu eksistenci. Un tagad jau ir par vēlu, viņa ir pārāk slima. Cik saprotu, viņa nevienam pašam cilvēkam visus šos gadus nav par tevi ieminējusies. Ļaudis gan zināja, ka viņai un Hugo bija bērns, bet es nezinu, ko viņa par to teica vai apgalvoja, ka esi mirusi, vai kaut ko citu… Tolaik par tādām lietām daudz nerunāja, valdīja uzskats, ka labāk aizmirst un iet tālāk."
Viņa balss kļuva klusāka:
"Tev jāatceras, ka Hugo slimoja ar vēzi un nomira trīs mēnešus pēc tavas dzimšanas. Viņa droši vien būs sēdējusi pie vira visu laiku, slimības vēsturē rakstīts, ka viņa piecēlusies jau otrajā dienā un aizlaidusies. Tas bija drosmīgi darīts. Tolaik visam jaunajām mātēm bija jāguļ mierā un jāgaida trombs vismaz nedēļu. Un tevi viņi nosūtīja uz Stokholmu epilepsijas un cerebrālo bojājumu dēļ. Tev taču bija nepieciešama aprūpe, par to nu nebija nekādu šaubu. Pirmos divus gadus tu gulēji bērnu slimnīcā, vai tu to zini?"
Viņš uzmeta man skatienu, bet patiesībā neko neredzēja. Tam arī nebija nekādas nozīmes. Es nedomāju atklāt, ka tas bija vēl viens puzles gabaliņš, ko viņš man uzspieda.
"Velns viņu zina, vai šis ārsts vispār tevi redzēja. Varbūt caur stikla sienu. Lai gan arī to es, protams, apšaubu, viņi tolaik bija ellīgi ātri, kad bija jāslēpj bērni no viņu vecākiem… Sevišķi, ja kaut kas bija nogājis greizi."
Viņš atkal pagriezās pret logu un raudzījās pelēkajās debesis.
"Un, ja tu gribi zināt, kāpēc viņa nekad pie tevis neatnāca, tad atbilde ir Cimmermaņa vēstulēs, ko viņš Ellenai rakstīja. Tavā slimības vēsturē ir kopijas. Vai gribi tās redzēt?"