"Tā bija Ellena, kas izlēma, ka tavs vārds būs Dezirē. Tas nozīmē ilgi gaidītā…"
Es pablenzu viņā. Jau kopš daudziem gadiem redzu ironiju savā vārdā.
"Viss liecina par to, ka tu kā auglis esi bijusi vesela."
Liels paldies. Tas gan ir mierinājums.
"Bet kā jaundzimušai tev bija dzeltenā kaite. Ļoti nopietna. Un tolaik vēl nebija iemācījušies pārliet jaundzimušiem asinis. Tādēļ tu ieguvi savus cerebrālos bojājumus."
Brīdi pasūkājis apakšlūpu, viņš pāršķīra lapu.
"Bez tam tev arī radās daži smadzeņu bojājumi tieši dzemdību laikā. No turienes epilepsija un dažādās paralīzes. Tev kā jaundzimušai acīmredzot bijusi arī neliela smadzeņu asiņošana… Ellenas iegurnis bija deformēts angļu slimības dēļ, un viņi ļāva tai gulēt trīsdesmit stundas. Tolaik reti taisīja ķeizargriezienu…"
Vai viņa dzemdībās nomira? Vai tāpēc es tiku atstāta?
Pēkšņi manī iedegās interese. Es pieskāros Hubertsona rokai, lai viņš saprastu, ka man ir vēl jautājumi. Tomēr bija pagājuši daudzi mēneši, kopš man bija kas sakāms, un bija vajadzīgs laiks, lai atkal atrastu balsi, es izdvesu tikai vaidus un kaut kādus krekšķus. Hubertsonam acīmredzot šķita, ka manis izdotās skaņas un vēcināšanās, kas šoreiz bija bez spazmām, nozīmē protestu. Viņš tikai satvēra manu roku vēl ciešāk un piespieda pie spilvena, vēl arvien nepaceļot skatienu no saviem papīriem.
"Tava galva bija ļoti stipri cietusi, bet tu, šķiet, piedzimi laimes krekliņā…"
Nu un tad? Ne jau to es gribēju zināt. Es biju tik saniknota, tik saniknota un izmisusi, ka mēģināju viņam iespļaut sejā. Tas gan neizdevās, es nepareizi novērtēju savas raustīšanās ritmu, un spļāviens nokrita uz sienas. Tomēr tas bija pietiekami, lai viņš atlaistu manu roku, viņš iztaisnoja muguru, atkāpās soli atpakaļ un paskatījās manī.
"Es ari esmu piedzimis laimes krekliņā," viņš sacīja. "Tas nozīmē veiksmi, tu taču to zini?"
Viņš strauji savilka seju grimasē, bet tad ļāva tai pārvērsties greizā smaidā.
"Saproti, mēs esam sevišķa suga. īpaši laimīga suga."
Viņš apklusa un novērsa skatienu, paskatījās ārā pa logu un tad sacīja tajā pašā rotaļīgajā toni:
"Patiesībā es nedrīkstētu to stāstīt, bet faktiski es pazīstu tavu māti. Nu, Ellenu. Reiz viņa bija mana dzīvokļa saimniece, bet šobrīd ir mana paciente. Pareizāk sakot, tas, kas no viņas palicis pāri…"
"Ei, klausies taču," viņš tagad saka. "Šķiet, ka tu esi kaut kur tālu. Kā tev ir?"
Es samirkšķinu acis un esmu atpakaļ pie tāda viņa, kāds viņš ir tagad. Viņš stāv pie manas gultas kājgaļa kā ēna, ko ietver agra pavasara rītausma. Gaisma viņam neglaimo, tā nosūc no viņa sejas visu krāsu, un āda izskatās kā pergaments. Es steidzīgi pūšu atbildi.
"Labi. Un tev pašam?"
Viņš ļauj jautājumam bridi karāties uz ekrāna bez atbildes. Tas mani spiež to atkārtot.
"Klausies! Kādas ir tavas vērtības?" Viņš parausta plecus:
"Neuzbāzies…"
Bet es neliekos mierā, esmu norūpējusies un pūšu tik strauji, ka iznāk kļūda.
"Runājot nopietni. Vai esi pārbaudījis?"
Viņš dziļi nopūšas.
"Jā, esmu pārbaudījis. Ir apmēram tā, kā to varētu sagaidīt. Tāpēc pieņemu mērus…"
"Papildu insulīnu? Arī šodien?"
"Mmm…"
"Īstenībā tev vajadzētu uzmanīties."
Viņš pārlaiž roku pār seju straujā kustībā un pēc tam skatās tieši uz mani.
"Tagad gan izbeidz."
Bet es nemaz nedomāju beigt. Es kampju pēc iemuša un ātri pūšu atbildi:
"Tavas analīzes varbūt būtu labākas, ja tu mazāk dzertu!"
Nezinu, kas ar mani notiek. Nevienu vienīgu reizi visu šo gadu laikā arī ne pēc tās Jaungada nakts, kad viņš līdz nemaņai piedzērās manā dzīvoklī es neesmu likusi manīt, ka esmu redzējusi viņa ilgošanos pēc reibuma pārņemtas atpūtas. Tāds ir bijis noteikums, pirmais paragrāfs nenoslēgtajā līgumā, kas vadījis mūsu biežo tikšanos. Man ir tiesības būt gan humora pilnai, gan nekaunīgai, bet es nedrīkstu kļūt familiāra. Nekad. Tāpēc man vēderā plivinās bailes; es esmu pārkāpusi noteikumus, viņš mani tagad atstās! Bet viņš neiet projām. Viņš tikai saraujas aiz pārsteiguma, pirms pauž savu noraidošo attieksmi:
"Ak Kungs! Nu jau, sasodīts, viss sāk izskatīties pēc vecas laulības…"
Viņš aiziet atpakaļ uz loga nišu un apsēžas. Man izkrīt iemutis. Veca laulība? Tā viņš nekad agrāk nav runājis. Nav devis nekādu mājienu. Protams, man pašai jāatzīst, ka esmu fantazējusi šajā virzienā, esmu sapņojusi, ka Lielais Jokdaris slīd pa gaiteni kā teātra Zevs ar zvaigžņu diadēmu, ietērpts tumšzilā apmetnī, lai padarītu mani par Hubertsona līgavu. Viņš uzliek savu dziedinošo roku uz mana ķermeņa, manas kājas acumirklī iztaisnojas un iegūst muskuļus skaisti veidotus pilnasinīgus muskuļus, manas rokas iegūst mieru un seja izlīdzinās. Tukšie ādas maisiņi, kas ir manas krūtis, piebriest kā īsti liliju spilventiņi, kas greznoti ar izmeklēti daiļiem krūšu galiņiem sārtas meža zemenes salda krējuma šķīvī. Un retās šķipsnas uz manas galvas tajā pašā mirklī pārvēršas par viļņojošu matu mežu. Tie, iespējams, būtu kastaņbrūni. Likt blondu parūku uz visa šī krāšņuma būtu par daudz, tas varbūt apstulbinātu Hubertsonu un liktu viņam laisties lapās vēl labu laiku pirms kāzu nakts. Un es taču negribēju viņu aizbaidīt, es vēlējos tikai sēdēt uz savas gultas malas līgavas tērpā kā starojoša Pelnrušķīte, kad viņš nāktu savā pēdējā rīta vizītē.
"Kāpēc tu smejies?"
Es sakampju iemuti un meloju kā īsta sieva:
"Es nesmejos."
Viņš nošņaukājas un pagriež man muguru. Ārā jau kļuvis gandrīz pavisam gaišs, pelēkā rītausmas stunda ir beigusies. Liekas, būs jauka diena. Tas debesu stūrītis, kas vīd aiz Hubertsona, ir ledus zils. Bet tikko atnākusi gaisma nepalīdz. Viņa seja vēl arvien ir dzeltenpelēka, un līnijas tajā šķiet melnākas kā jebkad. Man ir rūgti skatīties uz viņu. Uz savu vīru? Jā. Varbūt. Savā ziņā.
Ne jau nu daudz es zinu par laulības dzīvi es varu atsaukties tikai uz dažiem tūkstošiem romānu un uz nenoteiktu televīzijas seriālu skaitu bet tas, ko esmu lasījusi un redzējusi, daudzējādā ziņā līdzinās tam, kas bija starp mums. Pusotru desmitgadi mēs esam riņķojuši viens ap otru vienmēr pa to pašu orbītu kā pāris nomaldījušos viena lādiņa elektronu, kas nav spējīgi īsti saplūst, bet ir tikpat nespējīgi izšķirties. Mēs esam runājuši dienām un nedēļām, mēnešiem un gadiem un tomēr esam klusējuši par to, kas iededzinājis mūsos dziļākās brūces. Tādēļ bieži esam ieniruši manā bērnībā, bet tikai viegli skāruši viņa bērnības virsmu. Un tāpēc es vairāk zinu par viņa darbu un pacientiem nekā par īso laulību, kas jau bija palikusi pagātnē, kad satikāmies. Tāpat mēs lielos lokos esam riņķojuši ap svarīgāko manā īstenībā. Viņa skatiens jau agri brīdināja nestāstīt par manām spējām. Tādēļ es izliekos, ka tā ir rotaļa. Es tēloju Šeherezadi, kamēr viņš izliekas, ka ir ārsts, kuru uzjautrina kāda dīvaina paciente ar stāstnieka talantu. Tad mēs viens no otra paslēpjamies neīstā saprāta ķīniešu lādītē.
Brīžiem es skumstu, ka Hubertsons, neskatoties uz savu neparastību, ir tik parasts vīrietis. Viņš cieš no teofobijas; viņam ir bail pat domāt par to, ko nesaprot. Tāpēc viņam jāatsakās nodarboties ar jautājumiem par matērijas un Visuma dabu, tādēļ viņš žāvājas, kad es dedzīgi stāstu par elementārdaļiņu fizikas sasniegumiem pēdējos gados, tādēļ viņš kļūst nervozs, kad es uzjautrinos par domu, ka laiks sāks iet atpakaļ, kad Visums beigs izplesties un sāks sarauties. Viņam tas neliekas uzjautrinoši. Turpretī viņam, šķiet, ļoti iet pie sirds, ka es safantazēju tik daudz patiešām ticamu stāstu par saviem asistentiem un slimnīcas personālu un ka pamazām to apstiprina īstenība. Man esot labi attīstīta novērošanas spēja, viņš saka. Dažreiz viņš iet pat tik tālu, ka sauc to par intuīciju.