Es izsprausloju atbildi:
"Nē!"
Viņš mazliet saguma:
"Ak, negribi. Es saprotu. Tur jau nav daudz ko lasīt… Tur ir tikai viena un tā paša valša dažādi varianti: šim bērnam nav nekādu cerību. Nevarēs neko iemācīties. Ne staigāt. Ne runāt. Ne kaut ko saprast."
Caur manām smadzenēm noplīvoja atmiņas par Redēliusu. Šimpanze. Hey boy, we're The Monkeys…*
Hubertsons izskatījās tā, it kā viņš stāvēdams sapņotu, viņa rokas, kuras nupat bija žestikulējušas, tagad ļengani karājās gar sāniem. Kādu brīdi viņš stāvēja nekustīgi, tad samirkšķināja acis un turpināja.
"Jā. Katrā gadījumā… Ellenas vēstuļu slimības vēsturē nav, bet tomēr šķiet, ka viņa Cimmermanim bieži rakstījusi. Viņš atbild, ka tevis kopšana mājās nav iespējama. Un viņš neiesaka apmeklējumus, tas mātei būtu pārāk sāpīgi. Bez tam tev tas būtu pilnīgi bez jebkādas nozīmes. Tu taču saņem visu, kas nepieciešams, ēdienu katru ceturto stundu un tīrus autiņus starp ēdienreizēm…"
Viņa tomēr bija atbildīga, es gribēju teikt. Neviens nu gan nebūtu varējis viņu atturēt no apmeklējumiem. Viņai būtu vajadzējis saprast, ka jāpilda pienākums, būtu vajadzējis atcerēties, ka es esmu viņas bērns un ka es esmu cilvēks, neskatoties uz visām kaitēm. Bet es vairāk nespēju runāt un aizvēru acis. Tas bija lūgums, lai Hubertsons klusētu. Tomēr viņš neklusēja: viņš turpināja stāstu, ar pirkstu kauliņiem klauvēdams pret marmora palodzi.
" Klau, zēn, mēs esam pērtiķi… (Angļu vai.)
"Nūja, tevi jau labi aprūpēja, kā uzskatīja Cimmermanis. Ellenai un viņas vīram vajadzētu skatīties nākotnē un sagādāt sev jaunu bērnu…"
Viņš iesmējās:
"Šis muļķa velns bija aizmirsis, ka viņa ir atraitne!"
Viņš bridi klusēja, un visa izturēšanās signalizēja, ka viņam drīz būs laiks iet.
"Jā," viņš beidzot noteica. "Ar to droši vien var izskaidrot, kā tas gadījās, ka Margarēta kļuva par audžubērnu…"
Nogurums ir tik dziļš, ka es pat nezinu, vai mana roka vēl arvien guļ Hubertsona plaukstā. Tas nu ir vienalga. Roka tur ir bijusi.
Bet es pati joprojām esmu kaut kādā ūdeni. Tas ir zaļš un skaidrs kā stikls. Es varu tālu redzēt. Līdz pat manai māsai Margarētai.
Viņa smaida, sēdēdama Klāsa vecajā auto, un klausās pa radio viņa balsī. Nekad Margarēta nav tik apmierināta kā tad, kad atrodas ceļā no viena punkta uz otru, kad viņa brauc tik ātri, ka, pēc viņas uzskata, neviens nevar viņai tikt līdzi. Un tieši pašlaik viņa ir īpaši apmierināta; vispirms tāpēc, ka starp viņu un Kristīņu to dumjo dzeguzi aug kilometrs pēc kilometra, un pēc tam tāpēc, ka viņa ir ceļā uz Norčēpingu pie Birgitas. Tagad viņa acīmredzot sapratusi, kā visas lietas notiek, un atrodas ceļā uz dienas labo darbu. Viņa ir kā īsts skauts, šī mana jaunākā māsa.
Turpretī Birgitai šobrīd nav nekādu plānu labu darbu veikšanai, izļodzījušās laiviņās viņa iet pa Ziemeļu promenādi Norčēpingā un mēģina izskaitļot, kā nokļūt Mūtalā. Ar autobusu nav iespējams, bet ar vilcienu varētu izdoties. Jau agrāk viņa ir slēpusies vilcienu tualetēs daudz garākos maršrutos… Tomēr pirms tam viņa vēlas ievilkt kādu dūmu, bet kabatā tikai pusotras kronas. Kā lai dabū cigaretes bez naudas? Ko? Vai kāds uz šo jautājumu var atbildēt?
Abu loki saskaras, viņas lēni dodas ceļā vienā virzienā. Viss notiek tā, kā tam jānotiek. Es varu grimt dziļāk savā ūdenī.
Es slīkstu!
Ūdens piepilda manas aukslējas un manu rīkli, ūdens plūst ārā no manas vaļējās mutes pār kaklu un krūtīm. Es klepoju, bet acis vaļā neveru, viss spēks aiziet tikai tam vienam. Klepošanai, tveršanai pēc gaisa… Palīgā, es slīkstu!
Kāds ceļ augstāk manas gultas galvgali, bet tik ātri, ka galva krīt uz priekšu.
"Ak Dievs!" kāds saka pusbalsī. "Es tikai gribēju iedod viņai mazliet sulas, es nezināju…"
"Tā nav tava vaina," saka Čerstina Pirmā. "Tagad palīdzi, paliec viņu uz priekšu!"
Mana galva šūpojas, es pat nemēģinu to vadīt. Jo tagad es zinu, ko esmu zaudējusi, ko man maksājusi pēdējā lēkme.
Es nevaru norit. Es to nekad vairs nevarēšu.
ĶirŠogu princese
Liec savu roku manā ja tev tik Bet neturi uz mūžu mani ciet Nekad man klaiņošana neapnīk Uz mūžu mīlestība nespēj siet
Par tālēm vilinoša melodija dzied Jau agri prom no mājām devos dīks Es esmu tas kurš visam garām iet Liec savu roku manā ja tev tik
Jalmars Gulbergs
Margareta nodzēš cigareti tajā pašā mirklī, kad aiz Kristīnas aizveras durvis, viņa atzveļas vecajā, cietajā krēslā un izstaipās. Visdrošāk ir tūlīt novākt galdu. Lai viņas augstība nedabū trieku aiz pārsteiguma, ja atnāktu mājās pārāk agri un ieraudzītu netīros brokastu traukus, atstātus uz galda.
Margareta vienmēr ir jutusies pārsteigta, ka Kristina, kura tik metodiski apguvusi izglītotās pilsonības rituālus un signālus, nav aptvērusi, ka mājas uzkopšanai nav sevišķi augsts kurss. Tieši pretēji ir ar ķermeni un apģērbu. Nomazgāts ķermenis, tīras drēbes un nekārtīgs dzīvoklis tāds ir lozungs. Ja ir tīri kakti, tas liecina par mietpilsonisku sīkumainibu. Vai vēl ļaunāk: par proletārisku mazvērtības kompleksu. Tikai tam, kam ir kas slēpjams, nepieciešama tīrība visapkārt.
Viņa pati tiešām ir guvusi lielākas sekmes nekā Kristīna, piesavinoties to sabiedrības aprindu dzīvesstilu, pie kurām viņas abas tagad pieder. Viņas dzīvoklis Kirunā atrodas nepārtrauktā haosā. Bet par to nekas, jo tie, kuri nejauši atnāk ciemos, ir fiziķi, tāpat kā viņa pati, un prot pasmieties, kad viņa atvainojas ar savu standartfrāzi:
"Entropija palielinās. Sevišķi mājās pie manis." Tomēr patiesībā viņai gan nekas nebūtu pretī, ja varētu dzīvot kā Kristīna. Ir tik patīkami, ja rīta gaisma spraucas cauri kristāltīriem logu stikliem, ja virtuves
grīdas platās flīzes ir noberztas baltas kā samts un ja lupatu paklājs ir tik tīri izmazgāts, ka audumā var izšķirt katru niansi. Bet kas tas par darbu! Turklāt Ēriks un it sevišķi viņa mantotā nauda ir viens no priekšnoteikumiem, lai Kristīnai ietu tā, kā viņai iet. Margarēta pati ir izvēlējusies turēt savus vīriešus nelielā attālumā, pat ja viņiem bijušas pilnas krājkasītes treknu cūciņu veidolā. Visnepatīkamākais gandrīz ar visiem vīriešiem ir tas, ka viņi redz sevi kā galvenās personas ne tikai savā, bet arī savas sievietes dzīvē, un Margarēta nemaz nevēlas būt par palīgtēlu pati savā stāstā.
Nu, tagad viņa katrā ziņā apskatīs šo un to Kristīnas mājā. Vakar vakarā dzīvojamajā istabā viņa ieraudzīja skapīti, kas viņu ieinteresēja. Tas izskatījās kā neliels altāris ar baltu galdautu, alvas svečturiem un vecu fotogrāfiju, uz kuras bija jauna apaļvaidze Ellena. Bija iemesls domāt, ka skapītis glabā noslēpumus. Aizraujošus noslēpumus.
Nomazgājusi traukus, Margarēta noslauka slapjās rokas džinsos un atgrūž vaļā pusi no dzīvojamās istabas dubultdurvīm. Tās viegli iečīkstas. Virtuvē iespīd rīta saule, bet te vēl arvien ir pelēka rītausma. Brīdi viņa stāv pie durvīm, skatīdamās apkārt, un tad lēni pašūpo galvu. Tagad viņa redz to, ko neredzēja vakar. ICristīna savu dzīvojamo istabu pārvērtusi svētnīcā par godu Svētajai Ellenai. Visapkārt redzamas viņas relikvijas, domātas tam, kas prot tulkot zīmes: maza sedziņa ar knipelētām mežģīnēm, vienkāršais augļu trauks no presēta stikla, kas mēdza stāvēt uz galda viņas dzīvojamajā istabā, rūsas sarkanās grāmatas no četrdesmitajiem gadiem Martina Andersena-Nekses kopoti raksti. Nemaz nerunājot par ikonu sudraba ierāmējumā pie paša altāra. Tā bija viņas fotogrāfija. Bet Ellenai nav vajadzīgs nekāds templis. Viņa nebija nekāda svētā, vienigi sieviete ar neparastu mātes talantu. Viņa varēja meitenes ari sabārt, turklāt tādā tonī, no kura saskāba piens un no virtuves loga krita zemē noģībušas mušas. Bez tam viņa bija arī mazliet skopulīga. Zīmēšanas bloki un krītiņi bija žēlastības dāvanas, kuras viņa izdalīja Ziemassvētkos un dzimšanas dienās, pārējās gada dienas vajadzēja zīmēt ar zīmuli uz vecām tūtām un ietinamā papīra. Bet tāpat jau bija labi. Sliktāk izrādījās ar nenovīdību, ar šo indīgi zaļo, mazo lausku, kas pāris reižu iespīdējās viņas skatienā. Tikai vienas lietas dēļ. Skolas dēļ.