Šī lauska kļuva īpaši redzama, kad Kristīna staigāja pa māju un gaidīja ziņu par uzņemšanu ģimnāzijā, viņai bija divpadsmit gadu, un izskatījās, it kā viņa gatavotos nāves spriedumam. Katru priekšpusdienu viņa bāla un sagrauzta miņājās pie durvīm, kad tante Ellena gāja pēc pasta. Un, dienām ejot, meitene kļuva arvien mazāka un arvien vājāka. Šķita, ka ilgā gaidīšana viņai izsūc visus spēkus, ka drīz viņa no rītiem vairs nespēs piecelties no gultas, ja ziņa nepienāks.
Kad beidzot vēstule bija klāt, tante Ellena to bija atplēsusi jau dārzā un, ienākdama pa durvīm, turēja rokā.
"Nu, kā ir?" čukstēja Kristīna.
Tante Ellena izskatījās nopietna un pavērsa skatienu uz sienu virs meitenes galvas.
"Diemžēl… Tu neesi uzņemta."
Kristīnas seja kļuva pelnu pelēka, un likās, ka viņa tūlīt noģībs. Viņa paspēra dažus soļus atpakaļ un tad sabruka uz soliņa zem telefona plauktiņa.
"Es jau to zināju!" viņa izdvesa.
Tante Ellena iesmējās un pavicināja vēstuli:
"Es taču tikai pajokoju, tas tev jāsaprot. Protams, tu esi uzņemta. Ar tavām atzīmēm."
Bet Kristīna palika sēžam uz soliņa un nespēja priecāties.
Un tā tikai tagad Margarēta var saprast tantes Ellenas nenovīdību pret skolu, lai gan nevar to pieņemt. Jo, kaut ari tante Ellena bēdātos par to, ka pati dzimusi laikā, kad tekstilfabrikas strādnieces bandu bērns pat iedomāties nedrīkstēja par ģimnāziju un pamatskolas skolotāju semināru, tad tik un tā viņai būtu vajadzējis būt pietiekami pieaugušai, lai savām meitenēm novēlētu to, kas pašai bijis liegts.
Kristīna atsakās šo epizodi atcerēties, un reiz, kad Margarēta to atgādināja, viņas balss telefonā kļuva asa un griezīga. Meli un neslavas celšana! Ja vispār ir bijis kāds, kas vēlējis viņām visu to labāko, tad tā bija tante Ellena! Pēc šiem vārdiem Kristīna nometa klausuli un sarāva diplomātiskās attiecības. Margarētai vajadzēja klanīties un pieglaimoties vairākus mēnešus, lai atkal atgūtu viņas labvēlību.
Margarēta saviebjas. Vai tad tas nozīmē celt neslavu tantei Ellenai, ja atceras viņu tādu, kāda viņa bija patiesībā? Vai tas nozīmē viņu mazāk mīlēt? Nu nē. Tante Ellena ar visām īpašībām bija vislabākā mamma, kāda Margarētai jebkad bijusi. Lai gan konkurence nebūt nebija pārsteidzoši liela…
Tantes Ellenas altāris patiesībā bija vecs zemnieku skapītis no 1815. gada šāds skaitlis bija uzkrāsots priekšpusē. Margarētai vajadzēja trīs reizes pagriezt atslēgu, lai dabūtu vaļā smagnējās durvis, un, kad tās atveras, viņa vispirms jūtas vilusies. Skapis ir pustukšs: augšējā plauktā atrodas tikai daži plastikāta maisiņi, rūpīgi salīmēti ar llmlenti, bet apakšā brūna papīra turza. Un vairāk nekā. Tomēr jāizpēta kaut tas, kas te redzams.
Sakrustojusi kājas, viņa apsēžas uz grīdas un sniedzas pēc plastikāta maisiņiem. Viņa jau iepriekš zina, kas tajos atrodas. Tantes Ellenas rokdarbi. Izsolē Kristina būs ļoti rūpīgi izvēlējusies, te nav ne simtās daļas no visa tantes Ellenas atstātā, bet tas mazumiņš, kas te savākts, ir īpaši izmeklēts. Pirmo plastikāta maisiņu viņa gandrīz vai neuzdrošinās atvērt, jo baidās sabojāt saturu, tur atrodas brīva stila knipelējums ar putnu motīviem, nostiprināts uz zila samta. Margarēta smaida. Tante Ellena nemaz nespēja noslēpt triumfu, kad pārējās sievietes Amatnieku apvienibā sāka runāt par izstādēm un muzeju, redzēdamas Ellenas darbu. Un, protams, šis darbs ir apbrīnas vērts: vesela inženieru māksla, mēnešiem ilgu pacietīgu aprēķinu rezultāts. Mazās sedziņas ar cauro viii viņa arī atceras: katru no tām tante Ellena izšuva veselu mēnesi. Bet te ir kaut kas nepazīstams: mazs, rūtains meitenes priekšautiņš ar sīkiem putniņiem gar malu un krustdūrieniem izšūtu monogrammu. K. M. Tātad Kristina Martinsone. Dīvaini. Viņa nekad nav redzējusi, ka Kristina to valkātu. Un te skaties tik! zīdaiņa krekliņš no vismīkstākā batista. Tam jābūt viņas, Margarētas pašas, viņa taču bija vienīgā, kas ieradās pie tantes Ellenas kā zīdainis…
Ļoti uzmanīgi viņa attaisa limlenti un izņem mazo krekliņu. Priekšdaļa nav lielāka par viņas plaukstu. Vai tad tiešām viņa bija tik maza, kad tika atvesta pie tantes Ellenas? Cik liels tad patiesībā ir četrus mēnešus vecs bērniņš?
Margarēta uz grīdas nogludina plastikāta maisiņu un uzmanīgi izklāj uz tā mazo krekliņu. Tas ir pilnīgs roku darbs ar rindoto dūrienu sānu vīlēs, slēptiem dūrieniem apmalēs un baltiem izšuvumiem uz saburzītās apkaklītes. Tik lielu darbu iegulda tikai tāda bērna drēbītēs, kurš ir ļoti gaidīts. Un te tas redzams. Kāds tomēr Margarētu bija gribējis.
"Droši vien kāds eņģelis zināja, ka es jūtos vientuļa un skumja," Ellena mēdza sacīt, kad Margarēta vēl bija maza un vienīgais bērns mājā. "Un tad viņš pakustināja mākoni, tu novēlies un nokriti pie manis…"
"Vai jumtā radās caurums?" jautāja Margarēta.
"Toreiz neradās," sacīja tante Ellena. "Tu biji tik gudra, ka nokriti ķiršu kokā. Es tevi tur atradu, kad kādu dienu gribēju salasīt ķiršus."
"Vai es biju kādu ķirsi apēdusi?"
"Ļoti daudz. Tu vienmēr esi bijusi kārumniece. Zem koka bija kauliņu ka biezs. Togad mums nemaz nebija ķiršu sulas, ogu taču nepietika. Bet tas nekas, es tā vietā dabūju tevi."
Margarētai bija pieci gadi, un viņa nebija tik liela muļķe, lai nesaprastu, ka tā ir pasaka. Tomēr viņa ielīda dziļāk tantes Ellenas skāvienos un apmierināti smējās.
Aplaizīdama lūpas, viņa saloka mazo krekliņu pa vecā gludinājuma vietām. Viņa priecājas, ka Kristīnai šis krekliņš ir: viņas skapī tas gulēs vienmēr drošībā daudzus jo daudzus gadus, un, kad viņa nomirs, tad droši vien par to parūpēsies kāda no viņas meitenēm. Šajā ģimenē tā rīkojas: saglabā, kopj un noglabā pēcnācējiem. Un, kad dažādu zināmu un nezināmu daļiņu savienojums, kas tagad veido Margarētu Juhansoni, kādu dienu beigs pastāvēt un pāries tūkstošos citu daļiņu savienojumos, tad krekliņš vēl gulēs turpat kā liecība par viņas eksistenci. Viņas kapakmens būs no batista.
Kas tad nu! Vai viņa kļūst sentimentāla, te sēdēdama? Tādām lietām viņai nav laika, tagad uzmanīgi jāliek plastikāta maisiņi atpakaļ tieši tādā pašā kārtībā, kādā tie bija. Ja Kristīna pamanīs, ka Margarēta pārmeklējusi viņas skapi, viņa pārskaitīsies un ilgi būs auksta kā ledus un ļaunatminlga. Un to nu gan Margarēta negrib: pietiek jau ar Kristlnas parasto iedomību.
Margarēta smaidot sniedzas pēc turzas apakšējā plauktā, bet viņas rokai tikai jāpieskaras tai, lai smaids apdzistu. Viņa atver turzu un ieskatās tajā. Nūja. Rokai bija taisnība. Te atrodas studenta cepurīte. Kristīnas studenta cepurīte.
Viņa nemūžam nebūtu varējusi iedomāties, ka Kristīna gribēs to saglabāt.
ar bērzu zariem izgreznoti auto. jautri uzraksti. Graboņa un klaigas.
Margarēta stāvēja skolas pagalmā visas drūzmas vidū un mēģināja saskatīt kāpnes un skolas durvis. Veltīgi. Viņa bija pārāk maza, pat ja stāvēja uz pirkstgaliem. Varbūt laimētos, ja viņai būtu ļoti augsti papēži, bet, no otras puses, šādos apavos viņa netiktu ārā no mājas. Margota zināja visu par padsmitnieku modi, un augsti papēži nebija vairs modē. Tagad augsti papēži bija tikai dorisām. Bet tu, mīļā Megana, taču nevēlies būt kaut kāda Dorisa?