Nē. Viņa negribēja būt nekāda Dorisa. Un lielākoties viņai patika drēbes, ko Margota viņai pirka: īsi svārki un kurpes ar zemiem papēžiem, īsi balti zābaciņi un kleitas opart stilā. Ja arī viņai kaut kas no visa tā nepatika, viņa tik un tā to valkāja. Tā tika aiztaupīti jebkādi uztraukumi, to viņa bija iegaumējusi.
Šodien viņai bija balti zābaki ar vaļējiem purngaliem un pavisam taisna oranža minikleitiņa. Viņa izskatījās debešķīgi! Vienkārši burvīgi! Zēni kritīs viņas priekšā kā apšu lapas… Margarēta sarauca degunu. Viņu šausmīgi kaitināja, ka Margota visu laiku putroja metaforas, piemēram, viņa apgalvoja, ka saule gāž kā ar spaiņiem un grīda ir slidena kā čūska.
Bet tas jau nieks. Tagad viņa bija brīva uz vairākām stundām. Margota tiešām būtu vīlusies, ja pārrastos mājās pārāk agri. Margarēta bija dabūjusi veselu piecdesmitkronu banknoti, ar ko pirkt puķes nopērc visiem saviem draugiem izlaiduma klasēs, miļā Megana! Neaizmirsti vissīkāko studentiņu! un Margota cerēja, ka šī investīcija vedīs Margarētu no vienas studentu balles uz otru līdz pat pusnaktij.
Īstenībā Margarēta bija izlēmusi apsveikt tikai vienu studentu. Kristīņu. Tā bija kā sava veida vainas izpirkšana: viņai pret māsu jau ilgāku laiku bija netīra sirdsapziņa. Nevienu reizi viņas nebija tikušās brīvajā laikā, kopš bija pārcēlušās uz Norčēpingu, tikai šad un tad apstājušās skolas gaiteni, apmainoties īsām un steidzīgām ziņām par tanti Ellenu. Vienu reizi Kristīna bija satikusi Hubertsonu ārpus lazaretes, bet Margarēta pati bija viņam slepeni zvanījusi reizi mēnesī. Viņas aprunājās par to. Bet pašas par sevi un par to, kas noticis ar Birgitu, viņas nerunāja nekad: tā bija klusa vienošanās.
Kristīna neizskatījās vesela. Viņa bija likusies sanīkusi katru mīļu dienu pēdējā gada laikā. Bāla kā spoks, ar melniem riņķiem zem acīm viņa bija stāvējusi klusā nostūrī skolas pagalmā un mācījusies katru starpbrīdi. Margarēta pati uzturējās smēķēšanas laukumiņā, vienmēr smiedamās un pļāpādama, un flirtēdama. Dažreiz viņa pameta ātru skatienu Kristīnas virzienā, bet Kristīna nekad uz viņas pusi nepaskatījās. It kā nemaz nemanītu, ka ārpus grāmatām arī ir pasaule, it kā nezinātu, ka pati atrodas skolas pagalmā, kas pilns dažādu piedzīvojumu iespējām. Taču arī mājās pie tantes Ellenas viņa šķita dzīvojam pati savā pasaulē. Viņa nekad negāja ārā no dārza un nedevās uz kādu rotaļu laukumu kā Birgita un Margarēta, viņa negribēja vasarā braukt uz Varamonu peldēties, nevēlējās iet uz bibliotēku vai ziemā piedalīties Jauno Ērgļu nometnē kopā ar Margarētu, un viņai nekad nebija nevienas sirdsdraudzenes kā citām meitenēm. Viņa tikai sēdēja kur sēdējusi, līdzīga mazākai un bālākai tantes Ellenas kopijai, un nodevās savai knipelēšanai un izšūšanai. Tantei Ellenai droši vien bija diezgan apgrūtinoši, kad Kristīna gadu no gada sekoja viņai kā ēna…
Bet tagad gan Margarēta nosvinēs Kristīnas izlaidumu. Viņa bija nopirkusi trīs dzeltenas rozes, kuras pakārs Kristīnai kaklā, un grāmatu ar Kārinas Boijes dzeju, ko svinīgi pasniegs pieņemšanā. Viņa īsti nezināja, kur dzīvo Kristīna un viņas mamma un kā tur nokļūt, bet to jau varēs pajautāt, kad viņa apliks Kristīnai ap kaklu puķes…
Diez kur gan varētu būt Kristīnas mamma? Margarēta paskatījās apkārt. Nebija nekādu šaubu, ka viņa pazītu šo raganu, kuras ierašanās toreiz mājās pie tantes Ellenas bija atstājusi neizdzēšamu iespaidu. Bet skolas pagalms bija tik pilns ļaužu, ka Margarēta viņu nevarēja ieraudzīt.
Tad ļaužu masa sakustējās: redz, kur viņi nāk! Bija dzirdams, ka kaut kur attālu skaļas balsis dzied studentu dziesmu, tai pievienojās vientuļa trompete gan tikai uz dažām taktīm, līdz dziesma pārgāja gaviļu kliedzienos. Studenti metās ārā pagalmā, cilvēku pūlis sadalījās, ļaudams tiem defilēt garām.
Noskaņas vienmēr bija ietekmējušas Margarētu, un tagad viņa pēkšņi stāvēja pašā ļaužu bara priekšpusē un sajūsmā lēkāja ar abām kājām reizē. Cik viņa gan bija muļķīga, ka nebija nopirkusi puķes vairākiem, jo te taču bija Anderss ar lielajām ausīm, viņš nu vismaz ir jāapskauj. Un tur stāv Leifs! Un Kārina visskaistākajā studentu tērpā, kādu Margarēta jebkad redzējusi! Dod buču, dod buču, sveiks, sveiks, apsveicu, apsveicu!
Viņa bija nosvīdusi un pietvīkušiem vaigiem, kad pēc brīža, tikusi vaļā no Andersa vājajām, bet netlaidlgajām rokām, paskatījās apkārt. Kur tad patiesībā ir Kristlna? Vai viņa jau būtu paspējusi aizbraukt ar kādu auto, kura buferi izrotāti bērzu zariem?
Bet nē, redz, kur viņa parādījās! Jo tā taču bija Kristīna, kas mērķtiecīgiem soļiem devās pāri skolas pagalmam? Viņa bija sakodusi zobus un izskatījās bāla kā vienmēr, bet tomēr dīvainā veidā nelīdzinājās pati sev. Viņa turēja kreiso roku sejai priekšā kā vairogu, bet labās rokas plaukstu lika uz muguras pilnīgi svešiem cilvēkiem un grūda tos malā, spiedās pa vidu lepnām mātēm un gavilējošiem dēliem studentiem, ar elkoni iebakstīja mugurā vecai sievietei, nostumdama to no ceļa.
Kas ar viņu bija noticis? Vai viņa zaudējusi sajēgu?
"Kristīna!" sauca Margarēta un lauzās pie viņas. "Apsveicu, Kristīna! Apsveicu!"
Kristlna uz mirkli apstājās un ļāva rokām nolaisties, tad atkal sāka iet. Viņa jau bija pie pašas ietves, kad Margarēta beidzot viņu panāca.
"Pagaidi taču, Kristīna! Nu, pagaidi!"
Kristīna apgriezās un paskatījās viņā ar neredzošām pelēkām acīm, samirkšķināja tās un atkal bija tāda pati kā vienmēr. Margarēta pakāra viņai kaklā savas puķes, tās vientuļas kūļājās virs baltās sintētiskā auduma blūzes, kādu Hennes veikalā varēja nopirkt par 9,90 kronām. Spriežot pēc visa, arī taisnie, baltie svārki piederēja tādai pašai cenu kategorijai. Kurpes bija vecas laiviņas, kas šai dienai par godu bija nokrāsotas baltas. Tomēr iznākums nebija necik labs: vecajās rievās krāsa bija ieplaisājusi, atsedzot ādu. Brūnu. Kristīna sekoja viņas skatienam, brīdi viņas abas raudzījās uz plaisām. Margarētu pārņēma kauns.
"Vēlreiz apsveicu," viņa sacīja un paskatījās uz augšu. "Un daudz laimes."
"Paldies," atteica Kristīna.
"Kur tev būs pieņemšana?"
Kristīna iesmējās, un tas skanēja kā sauss klepus, bet, iekams viņa paspēja atbildēt, blakus iznira maza, drukna sieviete.
"Kristīna! Tā taču esi tu! Apsveicu, mīļo bērniņ!"
Kristinas vaigi pēkšņi ieguva krāsu, viņa pakniksēja un graciozi pielieca galvu, lai sieviete varētu viņai pakārt kaklā puķu pušķi. Maijpuķites.
"Kur ir tava mamma, mazo draudziņ? Es gribu ar viņu sasveicināties. Viņai jābūt lepnai par tevi šādā dienā…"
Kristīna atkal pakniksēja.
"Viņa nevarēja atnākt, māsa Elsij. Viņa šonakt saslima."
Druknā sieviete aizšāva roku mutei priekšā.
"Kāda neveiksme! Un tieši šodien. Ceru, ka nav nekas nopietns?"
Kristīna vēlreiz palocīja celi, šķita, ka viņa to dara ik reizes, kad uzrunā šo sievieti.
"Nē, liekas, nav. Bet viņai bija ļoti augsta temperatūra. Vakar vakarā 41,2. Diemžēl tāpēc ari nācās atcelt pieņemšanu…"
Māsa Elsija sarauca pieri.
"41,2? Hm. Ja drudzis nekrīt, tev jāparūpējas, lai viņa tiek pie ārsta."