Kristīna kniksēja atkal.
"To es nokārtošu. Un liels paldies par apsveikumu."
Māsa Elsija paplikšķināja viņai pa vaigu:
"Nav ko pateikties, bērns. Ir tik jauki apzināties, ka vēl arvien mēdz būt kārtīgas meitenes."
Kristīna sāka iet, tiklīdz māsa Elsija bija pazudusi no redzesloka. Margarēta steidzās viņai pakaļ.
"Cik žēl, ka tava mamma saslimusi, Kristīna. Vai tev jāiet uz mājām, vai ari mēs abas varētu kaut kur iedzert kafiju, man nauda ir, es varu izmaksāt…"
"Viņa nemaz nav slima."
"Ko?"
"Astrīda nav slima, viņa ir darbā. Es tikai tā stāstīju."
"Vai tad tev būs pieņemšana?"
"Nē, nebūs."
Viņa gāja gariem soļiem, Margarētai vajadzēja skriet teciņus, lai tiktu līdzi.
"Vai iesim iedzert kafiju? Lai nosvinētu?
"Nē. Nevaru."
"Kāpēc ne?"
"Tāpēc, ka es nevaru paspēt. Man jātiek uz vilcienu."
Viņa pagriezās ap stūri un sāka iet pa Drotninggātanu. Margarētas kāju pirksti sāka nākt ārā pa zābaciņu vaļējiem purngaliem, viņa bija spiesta atbalstīties pret kāda nama sienu un atspiest pēdas atpakaļ, pirms atkal varēja gājienu turpināt. Kad viņa nogriezās ap stūri, Kristīna jau bija paspējusi noiet puskvartālu, un Margarētai vajadzēja mesties skriešus, lai viņu panāktu. Kāju pirksti atkal līda ārā.
"Pagaidi," viņa aizelsusies sauca. "Kas tas par vilcienu? Uz kurieni tu brauksi?"
"Uz Vadstenu," atbildēja Kristīna. "Esmu dabūjusi vasaras darbu tantes Ellenas slimnīcā."
Šķita, ka Kristīna bija visu sagatavojusi tajā pašā rītā. Viņas ceļasoma sasaiņota un gatava atradās stacijas mantu glabātavā, biļete bija drošā vietā maciņā. Viņa likās mierīgāka, kad bija izņēmusi somu, novietoja to starp kājām un uzmeta skatienu stacijas pulkstenim.
"Mēs esam par agru," viņa sacīja. "Vilciens iet tikai pēc pusstundas."
Tik un tā viņa tūlīt gribēja iet ārā uz perona. Viņa saviebās, kad pacēla ceļojumu somu, bet negribēja ļaut to nest Margarētai un tikai paņēma otrā rokā. Viņas apsēdās uz sola un skatījās uz tukšajām sliedēm.
"Brīva," teica Kristīna.
"Ko?"
"Nē, nekas…"
"Kur tu dzīvosi? Vai slimnīcā?"
Kristīna pasmējās:
"Nē, es dzīvošu pie mūķenēm, viņu viesu namā. Tur ir ļoti lēti. Un, ja piepalīdz virtuvē, tad saņem īres atlaidi.
Maigarēta šaubīdamās jautāja:
"Vai esi kļuvusi reliģioza?"
Kristīna atkal iesmējās, un šķita, ka tagad, pēc iznākšanas uz perona, viņā ir vairāk dzīvības.
"Neesmu vis. Bet man vajadzīgs klusums un miers. Un klosterī taču tie ir."
"Un ko saka tava mamma?"
"Astrīda? Viņa nav informēta."
"Vai tad viņa nemaz nezina, uz kurieni tu dosies? Bet iedomājies, ja nu viņa paziņo par tavu pazušanu, tu taču vēl neesi pilngadīga?"
Kristīna paraustīja plecus.
"Drīzāk jau neziņos. Tad viņai jāiet uz policiju, un to viņa neuzdrīkstēsies. Un, starp citu, viņa būs pavisam apmierināta, ja tiks no manis vaļā."
"Vai tu tā domā?"
"Jā," atteica Kristīna. "Viņa varbūt manā vietā iegādāsies kaķi. Un griezīs to centrifūgā."
Margarētas domas sāka klīst apkārt, viņa paliecās uz priekšu un skatījās uz saviem kāju pirkstiem, tie spīdēja kā rozā sivēni pret zābaku balto ādu. Izskatījās idiotiski. Tie bija stulbākie zābaki.
"Vai tad tev gājis tik slikti?" viņa beidzot pajautāja.
"Jā," sacīja Kristīna. "Tik slikti gan."
Viņa palika uz perona līdz pat vilciena atiešanai. Kristīna izkārās pa kupejas logu, mati plīvoja, viņa vēcināja ar studentu cepurīti, un pēkšņi izskatījās, it kā viņa būtu apreibusi no šampanieša. Margarēta diezgan negribīgi māja pretī. Ada kņudēja, plēvspārņi ar asiem žokļiem raka ejas pakrūtē, treknas mušas joza augšup un lejup pa rokām, zirnekļi pa visām ķermeņa vietām rāpoja kopā, lai sapulcētos uz gāmura. Kļuva smagi elpot.
Uzgaidāmajā telpā viņa piegāja pie biļešu kases un izmainīja vienu kronu četrās divdesmit piecu ēru monētās. Brīdis bija jāpagaida, līdz atbrīvojās telefona būdiņa, un, kad pienāca viņas kārta, viņa aiz satraukuma kļuva tik lempīga, ka gandrīz nespēja iedabūt monētu spraugā.
Pie telefona bija sieviete. Pieaugusi sieviete. Margarēta runāja savā visbērnišķīgākajā balsī:
"Labdien, mani sauc Margarēta Juhansone. Es mācos RII b klasē. Vai varētu runāt ar adjunktu Andrē?"
"Acumirkli!" Sieviete uzlika roku uz klausules un skaļā balsī sauca: "Bertil! Pie telefona! Kāda skolniece!"
Viņš pienāca tūlīt, balss bija mazliet nepacietīga.
"Hallo!"
"Tā esmu es."
Viņš ievilka elpu un pieklusināja balsi:
"Vai tu esi traka? Kāpēc zvani uz šejieni?"
"Mīļais," čukstēja Margarēta un skatījās uz perforēto masonīta sienu sev priekšā, rubinādama izbirzušo caurumu ar mazo pirkstiņu vēl lielāku. "Nedusmojies! Es tā ilgojos… Vai nevaram šovakar satikties?"
Pa ceļam uz mājām tūlīt pēc pusnakts viņa izgudroja brālēnu no Stokholmas. Viņa bija to satikusi mājās pie Andersa, nē, labāk pie Rasmusa, jo Margota nezināja, kurš tas ir… Brālēnu sauca Pēteris, un šis stāsts bija gandrīz par labu, lai būtu pilnīgi ticams. Blonds tips ar bītlu cekulu. Zilām acīm un iededzis. Mēdz spēlēt tenisu. Viņa tēvam ir autofirma, bet viņš pats vēlas kļūt par advokātu. Zodiaka zīme skorpions. Mīļākā krāsa zila.
Margota ierija informāciju bez vārda runas, sēdēdama uz mīksta dīvāna dzīvojamajā istabā, tērpusies rozā rītakleitā virs korsetes un frotē dvieli tādā pašā krāsā, aptītu ap galvu kā turbānu.
"Vai viņš tevi noskūpstīja?" Margota jautāja, uzlikdama mazo, drukno ķepiņu uz Margarētas rokas. Viņa apspieda vēlēšanos roku atraut.
"Nē. Viņš, protams, mēģināja, bet es teicu nē. Bet es ļāvu noskūpstīt sevi uz vaiga…"
"Tas ir labi," teica Margota. "Nevajag tik viegli padoties. Vai jūs vēl satiksieties?"
Margarēta pamāja un smaidīja.
"Mmm. Rītvakar iesim uz kino. Un tad vēl apsolīju viņam rīt pēcpusdienā parādīt pilsētu."
Margota savilka uz augšu plecus un aiz sajūsmas iedūdojās.
"Brīnišķīgi! Un ko tu vilksi mugurā?"
Margarēta iekšķīgi nopūtās, viņa bija nogurusi un apmulsusi, un viņai smeldza apakšgals, bet ko tas līdzēja. Par ēdienu un mājokli tomēr jāmaksā.
"Nezinu," viņa atbildēja un piešķieba galvu. "Man liekas, tu varētu palīdzēt izvēlēties."
Margota ieķiķinajās.
"Vai tūlīt?"
Margarēta pamāja.
Viņas klusi kāpa augšup pa kāpnēm, Margarēta ar saviem baltajiem zābakiem rokā, Margota rozā frotē tupelītēs. Cik viņai patiesībā bija šādu frotē tupelīšu? Rozā, gaiši zilas, tirkīza, sarkanas… Un katram pārim pieskaņota rītakleita. Bija svarīgi visu saskaņot. Ļaudīm, kas to nesaprata, pietrūka stila.
Margarētas istabā viss labi saskanēja. Dažbrīd viņa pat domāja, ka pati ir tikai tāds aksesuārs, maza detaļa, kas visu iekārtu noved līdz pilnībai. Meitenes istabai vajadzīga meitene. Margota Londonā bija nopirkusi tapetes, aizkarus un pārvalku jau gadu pirms tam, kad viņas mājā ienāca Margarēta. Viņa gluži vienkārši nebija spējusi no šiem pirkumiem atturēties! Iedomājieties tikai: tādas pašas rozes uz sienas, kādas uz aizkariem un pārvalka. Kaut ko tādu varēja atrast vienīgi Londonā, bet itin nekad šajā drūmajā sociālisma valstī. Visu mūžu Margota bija vēlējusies meitu, jauku mazu tīnīti, kas dzīvotu istabā ar puķotām tapetēm, un, ieraudzījusi tieši šādas tapetes, nosprieda, ka tagad laiks ir pienācis. Viss bija gājis nedzirdēti gludi. Bērnu aprūpes komitejas ierēdņiem vajadzēja pārlaist villai tikai vienu vienīgu skatienu, lai saprastu, ka te būs ideāla audžumāja. Visīstākais sapnis jebkurai meitenei. Bet te noteikti bija iejauktas arī augstākas varas. Katram cilvēkam ir savs sargeņģelis, un Margotai tas bija neparasti aktīvs. To sauca Astors, vai viņa bija stāstījusi?