Viņas bija nonākušas augšstāva vestibilā. Vienmērīgā ņurdoņa, ko viņas dzirdēja, kāpjot augšup pa kāpnēm, piepeši apklusa. Margota sasala ledū.
"Ššš!" viņa čukstēja un pielika pie lūpām rādītājpirkstu. Kādu sekundi abas stāvēja pilnīgi klusu, līdz atkal izdzirda Henrija krākšanu. Margota iesmējās.
"Man likās, ka viņš tūlīt modīsies… Un to taču mēs negribam."
Margarēta pasmaidīja un papurināja galvu.
"Nu mēs apskatīsimies, mazulīt, kas atrodams tavā garderobē…"
Tas prasīja pusstundu, un tomēr viņām nelaimējās. Margarēta vilka mugurā kleitas citu pēc citas un grozījās spoguļa priekšā. Margota atbalstīja galvu rokās un izskatījās arvien vairāk norūpējusies.
"Nē," viņa sacīja. "Te nekas neder. Mums rīt agri jāpieceļas un jādodas uz pilsētu… Es redzēju ļoti jauku, mazu dzeltenzaļu kleitiņu jaunajā prečnamā Drotninggātanā. Prečnamā? Prečnamā? Vai tā to saka?"
Margarēta smaidot pamāja, vajadzēja sacukurot iebildumus.
"Bet man taču rīt priekšpusdienā ir skola…"
"Kas nu tur liels," teica Margota ar noraidošu žestu. "Es uzrakstīšu zīmi. Un tas jau nebūs ilgi, tu varēsi pavadīt skolā visu atlikušo dienu."
"Būs jau tikai puse dienas. Rīt taču sestdiena."
"Ko nu niekus. Tu to visu ņem pārāk nopietni, meitenei nemaz nav jāliek abitūrijas eksāmeni. Un nestāsti Pēterim, ka mācies reālajā klasē, citādi viņš pārbīsies. Zēniem nepatīk pārāk inteliģentas meitenes, to jau esmu tev sacījusi."
Pirms Margarēta paspēja atbildēt, atvērās durvis un vestibilā stāvēja Henrijs, tērpies svītrainā veču pidžamā. Bikses priekšā bija pacēlušās, viņam spēcīgi stāvēja.
"Vai nāksi, Margita?"
Margota sakaitināta piecēlās.
"Mani sauc Margota. Margota, nevis Margita! Kā tu to nevari iegaumēt…"
Viņa uzmeta sev steidzīgu skatienu spogulī, aplaizīja lūpas un bija gatava paklausīt.
Kad Margarēta, steidzīgi iztīrījusi zobus, no vannasistabas steidzās atpakaļ uz savu istabu, viņa aizspieda ar rokām ausis. Tas tomēr nelīdzēja Henrijam bija varen skaļi mīlēšanās paradumi. Viņa stenēšana spiedās cauri sienām.
Tagad viņa zināja, ka nepietiek ar ausīs iebāztu vati, Henrija skaņas nevarēja pieveikt citādi, kā piedevām arī uzlokot uz augšu ausu ļipiņas un cieši pieturot tās ar rādītājpirkstiem. Tad gan varēja iztikt un līst gultā, izliekoties, ka mājā nekas sevišķs nenotiek.
Problēma bija vienīgi tā, ka šādā stāvoklī viņa nevarēja aizmigt. Mājās pie tantes Ellenas viņa vienmēr bija gulējusi ķeizara pozā: uz muguras un vienu roku virs galvas. Tolaik viņa bija iemigusi pāris minūtēs, bet tagad bija ilgi jāguļ nomodā. Tas nebija labi. Viņai labāk patika sapņi nekā domas, bet, guļot nomodā, viņa nevarēja nedomāt. Nakti pēc nakts viņa noturēja sev pašai tiesu. Kas ir Margarēta Juhansone? Kas viņa ir? Cilvēks ar apkaunojošiem noslēpumiem. Cilvēks, kas spēlē dubultu spēli. Mele. Liekule.
Tomēr viņa neredzēja nekādu izvēli; viņa vienkārši nezināja, kā šajā mājā izdzīvot bez meliem. Ja sāktu runāt patiesību, tad viņai izietu tāpat kā apgrūtinošajam pūdelim, kuru Margota pagājušajā gadā lika nogalināt. Lai gan Margota jau nu noteikti nevestu viņu pie veterinārārsta šāds risinājums neatbilstu nekādam stilam -, bet noteikti izdzītu Margarētu no mājas. Un tikai Dievs vien zina, kāda būtu nākamā audžumāja. Nemaz nerunājot par nākamo skolu.
Un patiesībā jau nebija tā, ka viņai Margota nepatiktu. Dažreiz gan viņa Margarētu sakaitināja, bet lielākoties viņai tikai bija Margotas žēl. Viņa bija mazliet patētiska, čāpodama apkārt savās mūžīgi saskaņotajās un vienmēr slikti piegulošajās drēbēs. Viņa nekad nerādīja savus īstos matus: ja nestaigāja kādā no savām sintētiskajām parūkām, tad tina ap galvu frotē dvieli. Tomēr likās, ka viņai nav pliks pauris, dažreiz no turbāna apakšas rēgojās dažas plānas šķipsnas. Viņa ne tikai negribēja rādīt savus matus, tikpat maz viņa vēlējās rādit savu ķermeni. Viņa nekad neņēma nost korseti, to viņa valkāja pat zem peldkostīma, kad tēloja maigo, mazo sievieti, slinki izstiepušos uz dīvāna pēc putu peldes. Pagājušo vasaru viņa bija staigājusi apkārt parūkā, korsetē un neilona zeķēs pat trīsdesmit grādu karstumā. Tieši tad Margarēta saprata, ka viņa kaunas. Citādi viņai nekad nebūtu vajadzējis tik daudz ko slēpt.
Tante Ellena neslēpa neko un nekad vasarā nevalkāja zeķes. Viņa sēdēja dārzā un izstiepa saulē kājas, neko nebēdādama par to, ka vēnas zīmēja zilas līnijas uz baltās ādas. Bet par to Margarēta nedomāja, viņa nekad nenodevās domām par Ellenu, kad bija viena. Tas bija iespējams skolā vai arī tad, kad dzēra kafiju ar citām meitenēm no savas klases, bet it nekad vienatnē. Kas tur par vainu? Kāpēc viss notika tā, kā notika? Arī par to viņa nekad nedomāja.
Margotai nepatika, ja Margarēta runāja par tanti Ellenu. Lielākoties viņa nedrīkstēja uzvesties kā audžumeita, Margota vēlējās izlikties, ka viņas pa īstam ir māte un meita. Sākumā viņa gribēja, lai Margarēta sauktu viņu par mammuci, bet drīz vien vairs to neprasīja, kad juta, cik tas stīvi un nedabiski skan no Margarētas mutes. Margota jau arī bija labs vārds. Daudzi moderni vecāki ļāva bērniem saukt sevi vārdā, to viņa bija lasījusi žurnālā Vecko-Revyn. Vai arī Feminā. Bet varbūt Dāmu Pasaulē.
Nedēļas žurnāli Margotai bija draudzeņu vietā. To sabiedrībā viņa vadīja savas dienas, kad Margarēta bija aizgājusi uz skolu un Henrijs uz firmu. Vakariņās pēc vārdu izvēles varēja dzirdēt, kādu žurnālu viņa pa dienu lasījusi. Ja Zviedru Dāmu Žurnālu, tad gandrīz viss bija burvīgs, ja Dāmu Pasauli, tad viss bija ļoti šiki. Kad mājā ieradās Margarēta, Margota sāka abonēt arī Bild-Journalen un Vecko-Revyn, līdz ar to dzīve pārmaiņus bija baigi forša un super vairāku mēnešu garumā.
Pēc Henrija uzskata, viss bija pilnīgā kārtībā, ja sieva dzīvoja sapņu pasaulē. Brīžam viņš šūpoja galvu un sauca to par traku, tomēr lielākoties ļāva tā turpināt. Kad Margota pieprasīja no vīra dažas simtkronu banknotes ko viņa darīja gandrīz katru dienu -, viņš atvēra kabatas portfeli un uzjautrināts kaut ko murmināja par sievišķiem un viņu aplamībām. Margarētai radās aizdomas, ka Henrijs viņu pašu arī uzskata par vienu no Margotas aplamībām par mazu, dārgu aušību tajā pašā stilā kā jauns kažoks vai īsts paklājs, kaut kas tāds, par ko mazā kundzīte varēja interesēties, lai nekļūtu pārāk nepakļāvīga. Viņu pašu meitene galīgi neinteresēja, nevienu sekundi viņš nebija juties kā Margarētas audžutēvs, viņš ar meiteni tik tikko sasveicinājās. Viņam taču bija firma, par ko domāt, uzņēmums, kuru no vienkāršas galdniecības viņš bija pārvērtis par mēbeļu fabriku ar trīssimt darbiniekiem. Protams, viņam pietika līdzekļu pustrakai sievai un izlutinātam audžubērnam, bet patiešām nebija laika izrādīt par viņām kaut kādu interesi. Protams, izņemot nakti, kad no Margitas vai Margotas, kā šī durnā tauklodīte tagad saucās, tika sagaidīts vienīgais, ko sievietes prot darīt.
Nē. Šajā mājā nebija citas izejas kā vienīgi meli. Kā īres maksu Margota prasīja uzticēšanos, bet tikai pareizā veidā. Margarētas uzdevums bija pārvērst īstenībā nedēļas žurnālu pasauli, un tādēļ viņa bija spiesta izdomāt ideālus kavalierus un pustikumīgus mīlestības romānus. Un, protams, tajā bija kaut kāds dievišķs taisnīgums tas bija loģisks sods. Pļāpu vācele bija iemācījusies klusēt, viņa vairs nevarēja ļaut katrai domai sprukt nost no mēles.