Viņa sāka šo to apgūt par pasauli kaut ko tādu, ko viņa nekad agrāk nebija sapratusi. Kā, piemēram, to, ka visam ir sava cena, ka neviens par velti neko nesaņem. Tādēļ viņai jāsamierinās ar rotaļlietas vai daudzkārt pārģērbjamas lelles lomu vismaz vēl vienu gadu, līdz pat izlaiduma eksāmenam. Ja vien viņa ar to tiks galā ar atzīmēm tagad lielīties nevarēja. Margota veltīgi satraucās, Margarētas studiju panākumi nevarētu aizbaidīt nevienu precinieku.
Bet patiesībā viņa nemaz nevēlējās nekādu precinieku. Viņa pat negribēja nevienu draugu. Ap katru zēnu skolas pagalmā pletās sasmakuši miesas un saldkaisles izgarojumi, un šī dvaka viņu baidīja. Tomēr viņa varēja tiem pretoties tikai pa pusei. Viņa čakli flirtēja, kad starpbrīžos stāvēja smēķēšanas laukumiņā, viņa raidīja ap sevi mirdzošus skatienus un ātras replikas, bet, ja kāds zēns tvēra pēc viņas, meitene veikli izslīdēja no viņa rokām. Viņa vēlējās kādu citu. Vīrieti. Milzīgu vīrieti, tik lielu, ka viņš aizsegtu pusi no debesīm…
Viņa uzmanīgi noņēma vienu rādītājpirkstu no auss ļipiņas. Vai jau beidzies? Jā. Tagad Henrijs atkal krāca, viņa varēja pagriezties uz muguras un pārlikt roku pāri galvai.
Šī kustība viņai atgādināja par sāpošo apakšgalu. Viņa nopūtās: neviens par velti neko neiegūst. Un tik daudz maksāja vīrietis. Milzīgs vīrietis, tik liels, ka aizsedza pusi no debesīm.
Andrē. Tā Margarēta viņu sauca, lai gan tas bija viņa uzvārds. Bet Margarēta nevarēja sevi piespiest dēvēt viņu par Bertilu, šāds vārds piestāvēja zubrītājiem un banku kases pārziņiem, bet bija galīgi nepiemērots mīļākajam.
Un viņš bija Margarētas mījākais. Viņai bija septiņpadsmit gadu un īsts mījākais.
Viņa gan īsti nezināja, vai par to kaunas vai ar to lepojas. Sēdot un pļāpājot ar draudzenēm, dzerot kafiju, doma par viņu pēkšņi lika acīs saskriet pazemojuma asarām. Tāds vecis! Ak Dievs, viņai taču bija sakars ar veci! Bet, satikusi viņu skolas gaitenī, Margarēta juta vaigos ieplūstam asinis un bija spiesta slēpt savu triumfu. Tur iet mans mīļākais! Viņš to zina, un es to zinu, bet neviens cits visā pasaulē to nenojauš.
Tomēr bija jauki, ka viņš mācīja citās klasēs, nevis viņējā. Tikai vienu vienīgu reizi tūlīt pēc tam, kad viņa bija ieradusies Norčēpingā, viņš Margarētas klasē aizvietoja citu skolotāju. Toreiz arī tas sākās, tieši tajā acumirklī, kad viņš nometa nodilušo portfeli uz katedras un teica:
"Sveiki, nebēdņi. Sēdieties un klusējiet."
Krēsli skrapstēja pret grīdu, noskaņa klasē piepeši bija smaidoša un gaidu pilna. Andrē. Visi jau zināja, kāds viņš ir.
"Ak jauna skolniece?" viņš jautāja, pētīdams klases sarakstu. "Margarēta Juhansone. Kur tad tu esi?"
Viņa viegli pamāja ar roku, viņš piecēlās un slāja šurp starp solu rindām, dziļi sabāzis rokas flaneļa bikšu kabatās. Viņš bija garš un spēcīgs, mati tumši un biezi. Viņš mazliet atgādināja to amerikāņu aktieri, nu, kā viņu sauc… Dinu Martinu. Jā, protams. Ari Hubertsons bija mazliet līdzīgs DInam Martinam.
"No Mūtalas? Vai Mūtalā zina ari ģeogrāfiju?"
Klase ķiķināja. Margarētai tas patika, tie bija laipni un ieinteresēti smiekli. Viņa pasmaidīja:
"Kā tad. Turklāt diezgan labi."
Viņš apsēdās uz Margarētas sola malas, viņa augšstilbs tikai kādu centimetru no viņas rokas.
"Ak tā tu saki. Tad jau tu vari nosaukt Hallandes upes."
Klase smējās. Margarēta atvilka roku un ātri galvā noskaitīja pamatskolas rimi Laga vi, āta ni [7] .
"Lāgana, Viskana, Etrana, Niskana[8]…"
Atskanēja dimdoši smiekli. Margarēta samirkšķināja acis un kļuva nedroša. Vai tad tas bija tik smieklīgi? Andrē smaidīdams vēl arvien sēdēja uz viņas sola, līdz pēdējie smiekli bija apklusuši.
"Ļoti labi," viņš teica un piecēlās. "Sevišķi tā Niskana."
"Vai!" iesaucās Margarēta un aizšāva roku mutei priekšā.
Pēc tās dienas viņš vienmēr smaidīja, redzēdams meiteni pazibam garām gaitenī. Un Margarēta uz smaidu atbildēja, bet katru reizi arvien steidzīgāk un kautrīgāk. Šis mirdzums viņa acīs… Margarēta piespieda grāmatas ciešāk pie krūtīm un steidzās ārā no viņa redzesloka.
"Kāpēc tu nosarki?" jautāja sola biedrene, kad viņa ienāca klasē.
"Nosarku? Es?"
"Ak! Neizliecies par…"
Margarēta fantazēja par viņu visu vasaras brīvlaiku, fantazēja tik intensīvi, ka beidzot sāka naktī par viņu sapņot. Bet šie sapņi bija dīvaini. Nakti pēc nakts viņi skolas pagalmā cīkstējās, elsodami un sēkdami, tusnīdami un kunkstēdami.
Bet viņa taču negribēja ar Andrē cīkstēties. Viņa vienīgi vēlējās, lai Andrē viņu noskūpstītu.
Viņš bija dežurants rudens semestra pirmajā skolas deju vakarā. Skolēnu padome Margarētu bija ievēlējusi par atbildīgo. Un tas bija pavisam dabiski, ka viņi vakara gaitā vairākas reizes runāja viens ar otru, jā, viņš pat izstiepa roku un satvēra viņas plaukstas locītavu, kad viņa vēlējās kaut kur iet. Un, kad viņš uzlūdza Margarētu uz deju, tad to taču varēja uzskatīt par pieklājību pret skolēnu padomi: tā bija deja ar vienu no vakara saimniecēm. Ja vien tas nebija joks, kāds no Andrē mazajiem pekstiņiem. Jo, kad viņš satvēra Margarētu ap vidu, pār visu sporta zāli pārlidoja smaids: Redziet! Andrē dejo ar Margarētu!
Viņš turēja meiteni mazliet atstatu, nespieda un nelīda tuvu, kā to dara zēni, bet ar stingru roku vadīja viņu pāri deju grīdai, visu laiku pievērsis savu skatienu viņējam. Viņa acis samiedzās, kad Margarētas vēders nejauši saskārās ar viņa augumu, viņš pavēra lūpas un Jāva uz brīdi pavīdēt zobiem. Margarētai patika, ka Andrē raugās uz viņu, ka nelaiž vajā viņas skatienu, bet patiesībā meiteni vairāk nodarbināja viņa rokas kreisā, kas bija saņēmusi viņas plaukstu, un labā, kas izpletās pār viņas muguru. Tās tiešām bija lielas: šķita, ka viņa pilnigi visa varētu ievietoties Andrē plaukstā, ka varētu tajā saritināties un gulēt. Margarēta vēlējās, lai Andrē viņu paceļ, nes savās lielajās rokās, piespiež cieši klāt un griež apkārt.
Viņš pateicās par deju, ļaudams abu vaigiem pavisam steidzīgi saskarties, šis pieskāriens apdedzināja un lika zaudēt uzmanību, un viņa nedzirdēja, ko Andrē čukst.
"Kā, lūdzu?" viņa teica, neskatīdamās uz Andrē, bet gan uz savu roku. Matiņi bija sacēlušies gaisā. It kā viņai būtu auksti.
Viņš pieliecās un atkārtoja:
"Tu esi mazs velnēns. Vai tad ne?"
Kad bija nospēlēta pēdējā deja, viņš uzvilka mēteli un izturējās tā, it kā tūlīt gatavotos iet, tomēr kavējās vēl gandrīz stundu, kamēr Margarēta un citi skolēnu padomes pārstāvji uzkopa telpu. Beidzot viņš nostājās pie durvīm un turēja tās, un skolēni cits pēc cita pieliecās zem viņa rokas, ejot ārā pa durvīm.
Beigās bija palikusi tikai Margarēta. Viņa stāvēja sporta zāles vidū, sakrustojusi rokas virs klēpja. Viņa cerēja, ka ir skaista, pirmo reizi mūžā viņa apzināti vēlējās, lai būtu pietiekami pievilcīga.
Viņš atbalstījās pret durvīm un skatījās meitenē.
"Nāc šurp," viņš sacīja.
"Tagad tas notiks," viņa domāja un nolika vienu kāju otrai priekšā. Tas notiks tagad. Tā ir īstenība.
Andrē piesauca Dievu, kad iegāja viņā.
Pēc tam viņi kopā devās pāri skolas pagalmam, viņš pa priekšu ar lieliem soļiem, viņa klupdama un pusskriešus no muguras. Automašīnā aizdedzinājis cigareti, viņš pagrieza starta atslēgu, gaisma no šķiltavām meta melnas ēnas viņa sejā.