"Kāpēc tu neteici, ka esi nevainīga?"
Margarēta paraustīja plecus un sniedzās pēc viņa cigarešu paciņas.
"Vai tev sāpēja?"
Viņa papurināja galvu. Viņai nebija sāpējis. Tas bija skaisti. Bet ne jau tādā pašā veidā kā viņam ne sekundi viņa nejuta kārdinājumu kliegt un runāt mēlēs. Un tagad viņa gribēja palikt savā klusumā. Kamēr nerunāja, viņa vēl arvien bija apņemta, apskauta, ieslēgta. Tas, kas bija noticis, bija noticis kādā vietā ārpus visiem vārdiem, un tikai, kamēr viņa klusēja, arvien vēl varēja just viņa ādu pret savējo, tikai, kamēr viņas lūpas bija slēgtas, varēja mutē saglabāt viņa garšu.
"Atbildi taču! Vai es tev nodarīju sāpes?"
Margarēta uzlika savu roku viņējai un pēkšņi vēlējās, lai prastu runāt zīmju valodā kā nedzirdīgie. Bet viņai nebija ne jausmas, ko viņas pirksti tādā gadījumā būtu teikuši.
"tas lops!"
Asaru pilnām acīm Maigarēta ieliek studenta cepurīti atpakaļ papīra turzā un iegrūž skapī. Viņa vēl aizvien nespēj domāt par Andrē bez niknuma. Ja viņš būtu te, tad gan Margarēta viņam zveltu! Lai gan ko tagad nozīmētu zvelt? Līķim. Vai drebelīgam vecim kaut kur kādā veco ļaužu mītnē. Bet varētu atļauties novēlēt viņam kaut ģikti. Vai arī kādu citu vecuma kaiti, kas rada pamatīgas sāpes.
Andrē viņu izmantoja. Protams, viņa labprātīgi metās tā apkampienos, dažreiz pat iezagās skolotāju garderobē un lika mazas lapiņas Andrē žaketes kabatā, skaidrs, ka Margarēta stāvēja un nīka aiz skolas pagalma caurām pēcpusdienām, gaidīdama viņu. Tomēr viņai bija sešpadsmit gadu, gandrīz septiņpadsmit, kad tas sākās, bet cik vecs bija viņš? Četrdesmit. Vai četrdesmit pieci. Viņš bija trīs bērnu tēvs un skolotājs viņas skolā, zināja, ka viņa ir bārene un audžubērns, ka viņa grauž nagus un dažreiz viņai ir kuņģa katars. Viņam būtu vajadzējis saprast, ka vienīgais, kas meitenei vajadzīgs, bija tikt ievērotai. Un ko viņš deva Margarētai? Ātru izglītību, lai kļūtu par Lolitu.
Bet to viņa nesaprata, pirms nekļuva četrdesmit gadus veca. Veselus divdesmit gadus viņa staigāja apkārt un jutās nožēlojama par to, ka viņas seksualitāte nebija tāda kā citām sievietēm, ka tā bija slepena un noslēpumu pilna, tā klīda apkārt pa citu laulāto aizmuguri un balstījās uz viltu un meliem, un liekulību. Ko tas līdzēja, ka viņa sev spoguli uzsmaidīja un jokojās ar savu spoguļattēlu, teikdama, ka sliktās meitenes nemaz nav tās sliktākās. Sirds dziļumos viņa tomēr bija pārliecināta, ka ir nevērtīga. Un tas bija Andrē, kas viņu samaitāja, un tieši viņš pārliecināja, ka jāizplēš kājas atlīdzībai par katru laipnu vārdu. Par maigumu jāmaksā ar seksu. Par interesi jāmaksā ar seksu. Par tiesībām eksistēt tādām kā Margarētai Juhansonei jāmaksā ar seksu.
Ja Andrē būtu licis viņai mieru, varbūt viņa būtu satikusi zēnu savos gados, kādu mazu briļļučūsku ar piņņainu zodu un sasvīdušām rokām. Tad viss būtu bijis citādi. Tad viņi būtu viens otru mīlējuši, nevis viens ar otru mīlējušies. Viņi būtu strīdējušies un atkal salabuši, būtu gulējuši viens otra skavās, būtu varējuši viens uz otru paļauties.
Viņa ar troksni aizcērt skapja durvis. Ko tad īsti sacīja Mua Martinsone? "Paļauties uz vīrišķi? Tad jau var dabūt pa kaklu." Tagad viņa paslēps atslēgu un ies dušā. Un aizmirsīs, ka patiesībā ir viņu mīlējusi, ka nekad nav mīlējusi nevienu citu vīrieti, vienlaikus neatceroties Andrē.
To lopu.
Kamēr viņa kāpj augšup pa kāpnēm, zvana telefons. Viņa svārstīdamās paliek stāvam un nezina, vai celt klausuli augšā vai apakšā. Bet, kad viņa ir izlēmusi, tad ir jau par vēlu, no telefonatbildētāja vestibilā jau skan Kristīnas formālā balss. Margarēta sāk iet lejup, varbūt zvana Kristīna pati, tad viņai jāizslēdz atbildētājs un jāsāk runāt.
Nu, protams, tā ir māsa, to viņa dzird jau no pirmās zilbes. Tomēr tā nav pareizā māsa. Bet gan nepareizā.
"Tu, nolāpītais, augstprātīgais pūsli," šļupst Birgita. "Kā var būt tik velnišķīgi neatsaucīgs un atteikt cilvēkam naudu vienai vienkāršai autobusa biļetei? Un kā var uzrakstīt kaut ko tādu, ko tu uzkricelēji savā vēstulē? Ko? Kā tad iet? Vai tev ar galvu viss kārtībā? Bet pagaidi tikai, gan es…"
Margarēta automātiski paceļ klausuli, katra šūna ķermeni zina, ka viņa nožēlos, bet tomēr to dara.
"Hallo," viņa saka. "Vai Birgita?"
Veselu sekundi valda klusums.
"Margarēta?" jautā Birgita. "Vai tā esi tu?"
"Jā."
"Ak Kungs. Man likās, tu esi tur augšā taja Lapzemes ellē. Vai Āfrikā."
"Āfrikā?"
"Jā. Tu taču tur kādu laiku strādāji…"
"Nē, nē. Tā bija Latīņamerika. Un tur es biju tikai trīs mēnešus. Tas notika pirms daudziem gadiem.
"Vai nav vienalga. Ko tad tu dari mājās pie pelēkās peles?"
Tas taču tev būtu jāzina, domā Margarēta. Bet neko nesaka. Tūlīt viņai uznāk vieglas bailes. Fui, kauns! Fui, kauns! Neviena negrib to vis!
"Es esmu te tikai caurbraucot," viņa atturīgi saka, lai gan patiesībā vēlas teikt pavisam ko citu: Paldies par vēstuli un nomoda nakti, mīļā māsa. Bet neaizmirsti, ka mēs sēžam vienā laivā: arī tevi neviens negribēja. Pat tava dievinātā mammucīte ne.
"Vai tev mašīna ir?"
"Jā, bet…"
"Ak tu velns, cik labi! Mīļā, vai tu nevari atbraukt un mani savākt, esmu baigākā ķezā."
To tu gribētu gan, domā Margarēta un tajā pašā mirkli dzird sevi sakām:
"Pagaidi. Kur tad tu esi?"
"Norčēpingā."
"Norčēpingā? Ko tu tur dari?"
"Nu, tas ir garš stāsts. Par to runāsim vēlāk. Cik ilgā laikā var atbraukt uz Norčēpingu? Stundā? Klausies, pēc stundas es gaidīšu ārpusē pie policijas iecirkņa…"
"Pagaidi!" iesaucas Margarēta, bet ir jau par vēlu. Birgita jau nolikusi klausuli.
Ko tagad iesākt? Margarēta velta izmisušus smieklus savam attēlam vannasistabas spoguli. Ko dara labi audzināta sieviete, kad viņas māsa nonākusi nelaimē?
Neliekas ne zinis. Tieši tā.
Šī doma liek viņai justies mazliet vainigai. Bet Birgita patiesībā ir pieaudzis cilvēks, viņai būtu bijis jāiemācās, ka nevar cilvēkus dancināt šurp un turp. Un, ja jau viņai laimējies nokļūt Norčēpingā, tad droši vien viņa ari tiks no turienes projām.
Birgita laikam pēdējā laikā paplašinājusi savus medību laukus. Gadu gaitā abas ir uzturējušas gadījuma rakstura kontaktus, un pēdējos desmit gados radusies sajūta, ka viņa lielākoties uzturas Mūtalā. Lai gan tas varbūt ir tikai posms parastajā izlikšanās ķēdē. Birgita taču nenojauš, ka Margarēta zina par viņas mazajiem izbraukumiem. Piemēram, uz Vadstenu, lai noliktu uz Kristīnas rakstāmgalda maisiņu ar izkārnijumiem un nospertu recepšu bloku. Un pirms dažiem mēnešiem uz Hinsebergu. Bet, kad viņai jādodas ārstēties, viņa vienmēr zvana Margarētai un paziņo priecīgo vēsti. Jo tagad dzeršanai un narkotikām visā nopietnībā pielikts punkts. Kolosāli nešaubīgi.
Pirmos gadus pēc tantes Ellenas asinsizplūduma •.inadzenēs Birgita bieži brauca uz Norčēpingu, to Margarēta bija sapratusi jau toreiz. Viņa pati kādu vakaru redzēja Birgitu Saltengenā, kad abi ar Andrē braukāja cipkārt, meklēdami kādu vientuļu stāvvietu.
"Apstājies!" Margarēta iesaucās un uzlika uz Andrē rokas savējo. Viņš nobremzēja aiz tīrākā pārsteiguma, bet tūlīt atkal viegli nospieda gāzes pedāli.
"Ne jau te. Vai tad tu nezini, kur mēs atrodamies?"
Kā nu ne. Viņa to zināja gan. Viņi bija Norčēpingas pēdējā padibeņu kvartālā, varbūt tas bija arī pēdējais visā Zviedrijā. Tur ļaudīm vēl aizvien bija ateja pagalmā un krānos tikai aukstais ūdens, tur mitinājās neatzītie dzīves pabērni, kuriem nebija ļauts pārcelties uz visas tautas māju. Vakaros spoži auto klusi slīdēja pa Saltengenas ielām, un vīrieši, bēgdami no pārmērīgi sakārtotas dzīves, ar asu skatienu spiegoja caur mašīnu logu rūtīm.