Birgita stāvēja klasiskā pozā zem laternas. Jo tā taču bija viņa? Kā tad. Pilnīgi noteikti. Margarēta pat pazina viņas veco zamšādas jaku. Viņa to turēja vaļā virs baltas, ap krūtīm apspīlētas blūzes. Birgita bija izaugusi. Arī viņa.
"Pagaidi," Margarēta atkal ierunājās. "Es viņu pazīstu…"
"Kuru tad?" jautāja Andrē. "To zem laternas?"
"Tā ir mana māsa."
"Tev taču nav māsas."
"Ir gan. Savā ziņā. Padod mazliet atpakaļ, es gribu ar viņu parunāt."
"Nekādā gadījumā," teica Andrē. "Tā taču prostitūta."
Ūdens dušā ir pārāk karsts, ir jau patīkami, bet tas viņu padara ļenganu aiz noguruma, un viņas domas kļūst caurspīdīgas un izplūdušas. Viņa pat nespēj noziepēties un visu laiku tikai stāv, pacēlusi augšup seju. Varbūt viņai vienu vai divas stundas jāpaguļ satiksmes drošības dēļ, pirms ies pēc mašīnas un dosies uz Stokholmu. Diez cik tad izpūtējs varētu maksāt? Un cik viņai palicis pāri no algas? Droši vien ne visai daudz. Arī šo mēnesi viņa ir turējusies pie tā paša principa kā visus citus mēnešus: visdrošāk izšķiest naudu, pirms tā izbeidzas.
Viņa pagriežas, paceļ uz augšu matus un ļauj ūdenim plūst pār skaustu. Nav jau tā, ka viņa uztrauktos par naudu. Šajā ziņā viņa vienmēr jutusies droša. Viņa līdzinās zīdtārpiņam: ja pavediens izbeidzas, viņai tikai jānovērpj vēl mazliet. Viņa var sagrābstīt kādu rakstu par ziemeļblāzmu vai vētrām uz Saules kāda vakara laikraksta svētdienas pielikumam (ar pseidonīmu, protams), to viņa darījusi jau agrāk, vai arī uz dažām stundām aizvietot kādu ģimnāzijas skolotāju. Vienmēr jau viss nokārtojas. Bez tam viņa no Klāsa izspiedīs pusi no maksas par izpūtēju. Tas ir vairāk nekā pamatoti. Viņam no tā būs vairāk labuma nekā Margarētai pašai. Diezin vai viņš no Sarajevas ir zvanījis un vai telefonatbildētājs stāv un mirkšķina uz slīpās kumodes viņa dzīvoklī Sēderā?
Viņa cer, ka tā ir. Viņai patīk klausīties atbildētājā Klāsa balsi…
Pēkšņi eksplodē kāda smaga doma starp visām vieglajām: Kā Birgita varēja zināt, ka Margarēta vakar parādīsies Vadstenā? To taču viņa pati vēl nezināja. Kā viņa varēja zināt, uz kādu autodarbnīcu Margarēta domā braukt? Kā viņa varēja tā paslēpties īstajā vietā un īstajā laikā, lai atstātu šo vēstuli tajā īsajā brīdī, kad Margarēta bija darbnīcā un runāja ar meistaru?
Tas ir neaptverami. īsta mistērija. Kā viņa par to nebija iedomājusies agrāk?
Ūdens pēkšņi kļuvis auksts kā ledus. Margarēta pati sevi apkampj. Viņai salst.
margarētai nepatīk mistērijas. Bet viņai bijis jāiemācās ar tām sadzīvot.
Viņa tika atrasta kādā Mūtalas veļasmazgātavā, kas bija visparastākā tālaika veļasmazgātava. Tā atradās kāda četrdesmito gadu īres nama pagrabā, no pagalma cementa kāpnes veda lejup līdz balti krāsotām durvīm, kuru vidū atradās nelīdzena rūts no necaurredzama stikla. Mazgātavā pie vienas sienas stāvēja veco laiku veļas baļļa, bet pie otras cilindra mašīna no nerūsējošā tērauda. Grīda bija klāta flīzēm, sarkana šļūtene kā rievota čūska aizlocījās no krāna sienā līdz notekakai. To visu viņa zina, to visu viņa var atcerēties. Jo nedēļu pēc izlaiduma eksāmena viņa izmeloja sev brīvību no Margotas un aizbrauca uz turieni.
Bija tikai pats vasaras sākums, bet jau ļoti silts. Durvis uz veļasmazgātavu stāvēja vaļā, pagalmā uz auklas lēni plīvoja balti palagi, un smilšu kastē mazliet tālāk rotaļājās daži bērni. Margarēta lēni devās pa kāpnēm lejā, apstājās durvīs un paskatījās iekšā. Visu telpu līdzīgi miglai piepildīja tvaiki, sākumā viņa neko vairāk neredzēja kā vienīgi savu ēnu uz grīdas baltajām flīzēm.
"Kas par lietu?"
No miglas iznira kāda sieviete. Viņai mugurā bija apkopējas uzsvārcis un kājās gumijas zābaki, ap matiem apņemta šallīte nevis kā turbāns, bet kā lupata. Viņa bija liela un resna, pieri klāja sviedru pērlītes. Margarēta sniedza roku un drošības labad pakniksēja. Sieviete bridi raudzījās viņā, tad noslaucīja uzsvārcī roku un sniedza pretī.
"Kas par lietu?" viņa atkārtoja.
Margarēta pēkšņi kļuva mēma. Kā lai viņa izskaidro?
"Es gribu apskatīties," viņa beidzot sacīja.
"Apskatīties? Ko tad?"
"Veļasmazgātavu."
Sieviete sarauca pieri un iesprauda rokas sānos.
"Apskatīties veļasmazgātavu? Kas tās par muļķībām? Taisies tik projām!"
"Bet…"
Sieviete airējās ar rokām:
"Nu! Tūlīt pazūdi, lasies!"
Margarēta kāpās atpakaļ, atdūrās pret kāpnēm un krita. Pēdējā mirklī viņa paspēja pieķerties pie margām, bet tik un tā uz kāpnēm sadaudzīja astes kaulu. Tas bija tik sāpīgi, ka viņa nespēja savaldīties: acīs saskrēja asaras, un viņa sāka raudāt, skaļi un žēlīgi kā mazs bērns. Un, kad viņa bija sākusi, tad nevarēja vairs raudas apturēt, un pēkšņi viņa raudāja par visu un visiem, par tantes Ellenas asinsizplūdumu, par Andrē, kurš nevarēja viņu mīlēt, par Kristīnas bailēm un Birgitas grēkiem, par Margotu, šo nabadzīti ar visām viņas saskaņotajām drēbēm. Bet visvairāk par sevi pašu, par to, ka viņa pasaulē ir gluži viena un pat nedrīkst ieiet veļasmazgātavā.
Sieviete izskatījās nobijusies:
"Vai tu sasities?"
Margarēta pagrieza pret viņu seju un šņukstēja:
"Es ti-tikai gribēju apskatīt. Šo veļasmazgātavu. Jo te mani atrada…"
"Tevi te atrada? Vai tad tā esi tu? Tas atrastais bērns?"
Viņu sauca Gunhilda, un viņai bija pilni sešdesmit gadi. Tagad viņa bija atraitne, bet vēl arvien dzīvoja divistabu dzīvokli, uz kuru viņi ar Eskilu bija pārcēlušies pēc kara. Viņa aizlīgoja no izlietnes līdz virtuves galdam, uz kura lika kafiju, smalkmaizītes un septiņas cepumu šķirnes. Lai nu Margarēta ir tik laipna un bauda to, kas šajā mazajā dzīvoklī celts priekšā. Cik jauki, ka viņa te ieradusies, jo Gunhilda bieži domājusi, kā gan šim bērnam tālāk klājies.
Gunhilda pati nebija viņu atradusi, bet gan Svensons, sargs, taču viņš tagad jau sen zem zemes. Un Margarēta patiesībā bija gulējusi uz kušetes šajā pašā istabā, Svensons bija viņu atnesis šurp, jo Gunhildai un Eskilam vienīgajiem visā mājā bija telefons. Bet viņa te gulēja tikai īsu bridi. Pēc piecpadsmit minūtēm ieradās policija, un pēc stundas parādījās sieviete no bērnu aprūpes komitejas. Viņai bija līdzi pudelīte un tīri autiņi, un tā bija laime, jo Margarēta briesmīgi brēca.
"Kā es biju apģērbta?"
Gunhilda domājot savilka seju grimasē.
"Patiesībā tu nemaz nebiji apģērbta. Viņa tevi bija ievīstījusi kādā lupatā, starp citu, vienā no maniem vecajiem dvieļiem, ko biju atstājusi mazgātavā. Nabas saite bija klāt, tas izskatījās ļoti dīvaini… Bet viņa bija tevi nomazgājusi, tu itin nemaz nebiji asiņaina vai noķepējusi, vai tamlīdzīgi."
Margarēta iemērca kafijā trešo cepumu un sagatavojās pašam svarīgākajam jautājumam:
"Vai tu zini, kas viņa bija?"
Gunhilda atzvēlās krēslā un sakrustoja rokas uz kuplās pakrūtes. Virtuve atradās ēnā, gaiss šķita vēsāks nekā ārā, bet tik un tā uz sievietes baltās pieres vēl arvien bija redzamas sviedru pērlītes.
"Nē, to gan es nezinu. Nezinu vis."
Margarēta skatījās savā tasītē, tur kafijā peldēja dažas drusciņas.