"Bet kā tev likās? Vai šajā mājā bija kāda, par kuru tev radās aizdomas?"
"Nē," sacīja Gunhilda. "Tenkoja jau visādi, to es nenoliegšu, bet ne jau par kādu šīs mājas iemītnieci…"
"Godīgi runājot?"
Šķita, ka Gunhilda saprot jautājuma nopietnību, un, pievērsusi skatienu Margarētai, uzlika abas rokas uz galda, tās bija labi redzamas.
"Jā," viņa teica. "Godīgi runājot."
Uz brīdi iestājās klusums. Krāns tur tālāk pie izlietnes pilēja, un tas skanēja kā sirdspuksti, it kā kāds stāvētu un slepeni klausītos viņu sarunā, aizturējis elpu, kāds, kas tomēr nespēja paslēpt savas sirds pukstus. Margarēta ar karotīti maisīja tasītē, skrāpēdama tās dibenu, lai nebūtu jāklausās ritmiskajā dunēšanā.
"Vai viņa mani dzemdēja te veļas mazgātavā?"
Gunhilda izskatījās nomocīta.
"Es nezinu, ari neviens cits nezināja… Tā jau varēja būt, un pēc tam viņa visu pēc sevis noskaloja. Katrā gadījumā grīda būs bijusi slapja, jo man lielajā istabā palika slapjas pēdas no Svensona kurpēm. Man pēc tam vajadzēja bonierēt grīdu."
Margarēta uzreiz redzēja viņu: mazu, vāju vīreli zilā darba virsvalkā stāvam Gunhildas dzīvojamās istabas vidū. Kā viņa zināja, ka tas bija vājš? Jā. Tomēr zināja. Turpretī kaut ko citu vis nezināja nevarēja atminēt, no kuras puses spīdējusi saule: no virtuves vai istabas.
"Un cikos tas bija?"
"No rīta. Eskils jau bija aizgājis uz darbu."
"Kā viņa bija tikusi mazgātavā iekšā?"
Gunhilda jau bija pacēlusi cepumu pie mutes, tad vilcinoties nolika to atpakaļ uz puķotā šķivīša.
"To nu es ari nezinu. Bet laikam kaut kas bija rakstīts kādā avīzē… Ak, es muļķe, esmu taču aizmirsusi izgriezumu albumu! Paņem vēl kādu cepumu, es tikmēr atnesīšu."
Margareta palika viena ēnainajā virtuvē, pa logu, kas stāvēja pusvirus, varēja redzēt pagalmu un bērnus smilšu kastē. Viņu balsis šī karstuma vidū šķita vēsas, vēsas un baltas kā zibens.
Krāns pilēja.
"Te būs!"
Gunhilda atkal ielīgoja virtuvē ar izgriezumu albumu klēpī, ar apaļīgo roku notrausa dažas druskas no vaskadrānas un apsēdās, piestūmusi savu krēslu blakus Margarētai.
"Tagad apskatīsimies," viņa teica un atvēra lielo, brūno albumu. "Tas bija Eskila albums, tādēļ tur visvairāk ir par futbolu. Viņš bija Jēstas Lēvgrēna skolasbiedrs."
Margarēta pamāja. Viņa taču bija uzaugusi Mūtalā, kur nebija iespējams neiemācīties, kas ir Jēsta Lēvgrēns. Pat tante Ellena to zināja. Gunhilda steidzīga šķīra lapas, kas stāstīja par viņa ceļu uz valsts izlasi.
"Šeit," viņa beidzot sacīja un uzlika strupo pirkstu uz raksta: JAUNDZIMUSI MEITENĪTE ATRASTA VEĻASMAZGĀTAVĀ.
Margarētai nekad nebija ienācis prātā, ka avīzes būtu par viņu rakstījušas, tomēr tagad redzēja, ka tā bijusi liela sensācija, lai arī ne tik liela kā Mūtalas AIF panākumi Zviedrijas meistarsacīkstēs. Expressen bija ievietots viņas pirmais attēls: nopietns zīdainis, kas raugās kamerā. Virsraksts skanēja: MĀMIŅ, KUR TU ESI?
Kvāllsposten pieturējās pie tāda paša stila. Margarēta kaunigi saviebās un novērsa skatienu. Ostgota-Correspondenten, Motala Tidning un Dagens Nyheter nebija tik lipīgi un sentimentāli, lai gan arī bija publicējuši metriem garus rakstus.
Kādu brīdi viņa vienaldzīgi šķirstīja albumu, nosmeļot tikai virsrakstus un patiesībā neizlasot neko. Piepeši viņa nožēloja, ka atbraukusi. Atbildes nebija ne Gunhildas albumā, ne mazgātavā. Beidzot viņa tomēr tuvredzīgi pieliecās kādam attēlam. Sargs Vilhelms Svensons tik tiešām bija mazs un vājš vīrelis. Vienu mirkli nāsis kutināja viņa smarža. Tabaka un vasaras sviedri.
Ar nesteidzīgām kustībām Gunhilda ielēja vēl kafiju un uzreiz izskatījās nogurusi. Varbūt šī atkalredzēšanās arī viņai nebija tāda, kādu viņa to bija iedomājusies.
"Tev jāmēģina piedot," Gunhilda sacīja. "Viņai droši vien nebija izvēles. Tagad ir citādi, bet tajos laikos uzskatīja par kaunu, ja neprecētai piedzima bērns. Par lielu kaunu."
Maisīdama ar karotīti tasītē un mirkli vērodama kafijas apļveida kustību, viņa atkārtoja:
"Tas bija ļoti liels kauns."
Turpinot braucienu, Margarētai kļuva mazliet nelabi, visi Gunhildas cepumi viņai brieda kuņģī, karstums smagi gūlās pār nogāzi, un autobusa izplūdes gāzes nāca iekšā pa atvērtajiem logiem un radīja sliktu dūšu.
Tante Ellena bija pārsteigta, kad Margarēta ieradās. Viņa pastiepa veselo roku un pasmaidīja savu šķībo smaidu. Tagad viņa varēja runāt, lai arī lēni un neskaidri, viņa neko daudz nerunāja, bet ar ķermeni un žestiem rādīja, ko vēlas. Tagad viņa noglauda sev pieri. Karstums viņu bija nomocījis.
Pastaiga ar tanti Ellenu pa Vadstenu bija jauns piedzīvojums. Mitinoties pie Margotas, Margarētai tikai pāris reižu bija izdevies izmelot sev biļešu naudu un brīvu svētdienu, bet abas reizes bija sniegs. Toties tagad braucamkrēsls viegli slīdēja pa ietvi, viņas varēja aiziet tālu, daudz tālāk, nekā Margarēta sākumā bija domājusi. Lēnām viņas klīda pa ielām. Ar vienādiem intervāliem Margarēta apstājās pie rokdarbu veikalu skatlogiem. Tante Ellena paliecās uz priekšu un apskatīja mežģīnes, tad viegli nopūtās un pacēla kustīgo roku izmisušā žestā. Pilsēta ap viņām klusi atpūtās, tik klusi, ka Margarēta neapzināti pieklusināja balsi un runāja gandrīz čukstus, it kā tante Ellena savā braucamkrēslā gulētu un viņu nedrīkstētu modināt. Tomēr abas apmainījās domām tikai par virspusējām lietām, par karstumu, par Hubertsonu un par to, ka Kristīna atkal jau ir ceļā uz Vadstenu. Arī šogad viņa bija dabūjusi vasaras darbu invalīdu slimnīcā un pēc nedēļas atbrauks no Lundas.
Ostas parks bija gandrīz tukšs, tūristi vēl nebija ieradušies. Ēnas zem augstajiem kokiem bija maigas un zaļas, atsevišķi saules zaķīši spīdēja tikko nopļautajā zālē, un pils tupēja kā ēna parka malā. Margarēta nospieda braucamkrēsla bremzi un apsēdās uz parka soliņa. Diezgan ilgi viņas sēdēja klusēdamas un skatījās uz Veternu, ieelpoja nopļautās zāles smaržu un, nebilzdamas ne vārda, klausījās kaiju kliedzienos.
"Es šodien biju Mūtalā," beidzot sacīja Margarēta. "Tajā veļasmazgātavā."
Tante Ellena pagrieza galvu un paskatījās viņā, bet Margarēta vēl arvien bija pievērsusi skatienu ūdenim. Viņas domas devās ceļā citā virzienā, kā tas bija vienmēr, kad bija sakāms kaut kas svarīgs. Es nekad neesmu piekritusi mītam, ka ūdens var būt zils, viņa domāja.
Lielākoties tas taču ir pelēks. Bet šodien tas patiešām ir zils. Zils kā tinte.
"Ir tik dīvaini," viņa turpināja. "Kad mēs dzīvojām Mūtalā, es nekad nevēlējos uz turieni aiziet. Es gan zināju, kurā ielā un kurā mājā tā atrodas, tomēr par to vispār nedomāju. Tas viss nebija patiesība. Gandrīz vieglāk bija ticēt, ka tu tiešām esi mani atradusi ķiršu kokā…"
Tante Ellena ātri pasmaidīja, Margarēta nolaida skatienu un raudzījās uz savām rokām.
"Bet vai tu zini, ko es patiesībā domāju, kad biju maza? Es ticēju, ka tu esi mana īstā mamma, vienīgi turi to noslēpumā."
Ellena pastiepa roku, un Margarēta to satvēra.
"Es tā jutu. Un tādēļ man nekad nevajadzēja domāt par viņu, to otro, viņas taču vispār nebija. Tikai tad, kad es aizbraucu uz Norčēpingu, es sāku par viņu domāt, tikai tad es sapratu, ka tu esi man stāstījusi patiesību. Ka esmu atradene un bārene."
Tante Ellena apskāva viņas roku, bet Margarēta atbrīvojās un sāka rakņāties somiņā. Viņa ielika mutē cigareti, mazliet pieliecās un to aizdedzināja, tad pameta steidzīgu skatienu pāri plecam.
"Margota nobeigtos, ja mani tagad ieraudzītu," viņa sacīja un izpūta dūmus. "Smalkas meitenes nesmēķē ārpus mājas…"