Tante Ellena paraustīja plecus un pagriezās pret Veternu, ar skatienu sekoja kādai kaijai, kas nira mirdzošajā ūdenī, bet sekundi vēlāk jau lidoja pret debesīm, un knābī tai bija zivs, kas vizēja kā sudrabs.
"Kāpēc viņa mani pameta?" Margarēta pēkšņi jautāja, aizmēzdama pusizsmēķēto cigareti. "Vai tu to zini? Vai tu zini, kā ir iespējams pamest tikko dzimušu bērnu?"
Tante Ellena neatbildēja, viņa nekustīgi sēdēja savā braucamkrēslā, vērodama putnus.
"Nē," nopūzdamās teica Margarēta. "To tu, protams, nevari zināt."
Fizika kļuva par mierinājumu. Par daudz labāku mierinājumu nekā arheoloģija.
Šī ir viscilvēciskākā situācija, viņa domāja, pirmo gadu studējot fiziku. Mēs neko nezinām par savu izcelsmi. Dievs mūs atstāja veļasmazgātavā un aizbēga.
Viņa nebija pietiekami dumja, lai pateiktu to skaļi. Ļoti drīz viņa atzina, ka dabas zinātņu konvencija prasa zināmu atturību kā attiecībā uz mikro-, tā uz makrokosmosu. Nedrīkstēja atdoties šīs zinātņu zinātnes eksistenciālajai pusei, pirms cilvēks nebija pasludināts par ģēniju, no parastajiem mazajiem caurmēra fiziķiem tika prasīta mērenība domās, vārdos un rīcībā. Citādi pastāvēja risks tikt novirzītam uz filozofijas fakultāti vai kas par briesmīgu domu! pie teologiem. Un šis likums ir spēkā vēl aizvien. Viduvējs fizikas doktorands kaut kur pasaules malā nedrīkst domāt par Dievu, šīs domas atstātas tādiem kā Alberts Einšteins un Stīvens Hokings. Un varbūt pat ne viņiem. Hokings ir pārāk patmīlīgs un attiecībās ar Dievu glaimo pats sev, lai spētu modināt īstu respektu kolēģu vidū, un Alberts Einšteins izceļas zināmā veidā kā brīdinošs piemērs.
"Dievs nespēlē kauliņus," viņš teica. Tomēr spēlē gan. Ja vien Dievs ir, tad nu gan viņš ir plaši pazīstams kauliņu spēlētājs; to ir pierādījusi kvantu fizika. Matērija atrodas nepārtrauktā svārstīšanās stāvoklī, tā nevar izšķirties, vai pati sastāv no viļņiem vai daļiņām, tas tiek izlemts vienīgi vērotāja acīs. Zināmām daļiņām turklāt ir spēja atrasties vienlaikus vairākās vietās, kas savukārt var norādīt, ka teorija par vairākiem visumiem saskan. Šī teorija nozīmē mazliet vienkāršoti -, ka daļiņu spēja vienlaikus atrasties vairākās vietās savukārt norāda, ka īstenība visu laiku dalās, ka Visums vairojas daloties.
Dievs par mums zobojas, dažbrīd domā Margarēta. Viņš ar mums rotaļājas un mūs ķircina. Bet mēs esam viņam uz pēdām, tas neko nelīdz, ka viņš met mūsu ceļā arvien jaunas mistifikācijas. Mēs viņa radito izknibināsim pa sīkākajām detaļām, uzmeklēsim antimatērijas pazudušo daļu līdz pat vismazākajam pozitronam, izrēķināsim neitrino precīzo svaru, jo tikai tāpēc, lai izsmietu mūsu mēģinājumus aprēķināt Visuma svaru, viņš izliekas, ka tam nav masas, mēs noķersim Higsa daļiņas skārda bundžā un, to grabinādami, indīgi smiesimies. Mūs viņš neapmānīs.
Bet šādas domas viņa vienmēr patur pie sevis: pa dienu viņa laipni raugās datorā un nododas magnētiskajām vētrām. Šo īstenības daļu viņa var aptvert gan ar jūtām, gan prātu. Par kaut ko citu par mistērijām viņa nerunā.
Tomēr klusībā viņa lauza galvu, vai citi fiziķi spēj savākt pietiekamu domu spēku, lai īstenību izprastu, nevis tikai aprēķinātu. Piemēram, ceturto dabas spēku. Gravitāciju. Tāpat kā visi citi, Margarēta zina, kā tā jāapraksta un jāaprēķina, toties nezina, kas tā patiesībā ir. Tomēr viņa šķiet vienīgā, kas par to prāto. Dažreiz, sēdēdama Kirunas Astrofizikas institūta ēdnīcā, viņa skatās apkārt un domā: tagad es to izdarīšu, tūlīt piecelšos un jautāšu. Viņa it kā redz šo ainu, kā pārējie noliek savus ēdamākus un pārtrauc ēšanu, kā ēdamzālē iestājas pilnīgs klusums.
"Nu tā," viņa sacīs. "Atvainojiet, ka es traucēju maltītes laikā, bet vai ir vēl kāds bez manis, kas tic, ka gravitācija ir Dievs? Vai vismaz Dieva rokas?"
Nu paldies. Viņa redz, kas notiek pēc tam: ka kāds noguris kolēģis saņem viņu aiz blūzes apkakles un bikšu dibena un izmet ārā sniega kupenā. Exit Margarēta Juhansone [9] . pēc disputa vairs nav nekāda noteikta pētniecības dienesta. Ja nu vispār kāds disputs izceļas. Drīzāk jau steidzīgs brauciens uz psihenes akūto nodaļu.
Un tā Margarēta paliek rātni sēžam uz sava krēsla ēdamzālē, dzer savu mazkaloriju pienu un gremo vēršgaļas kotleti. Tikai brīžam viņa uz sekundi aizver acis un pārdomā savas ilgas. Viņa vēlētos kādu cilvēku. Kādu draugu. Bērnu. Māsu. Kādu, ar ko varētu dalīties savās pārdomās.
viņa netērē laiku, lai meklētu peldmēteli, un, ietinusies vienīgi peldpalagā, drebinādamās steidzas lejup pa kāpnēm uz garderobi un ar slapjām rokām aras pa savas jakas kabatu. Kvīts ir saburzījusies, bet nav jau tik traki, jo telefona numuru vēl var izlasīt. Zobiem klabot, viņa sastāda numuru un runājot pārvar balss drebelību.
"Hallo," viņa saka. "Vakar es nodevu fiatu. Vai gatavs? Lieliski. Būšu pēc desmit minūtēm."
Kur tad telefongrāmata? Viņa velk vaļā vecās kumodes atvilktnes un rokas tajās. Pie velna. Te ir tūkstoš zīda lakatiņu un kašmira šaļļu, bet nav nevienas vienīgas telefongrāmatas. Viņai jāzvana uz izziņu biroju. Margarētai vajadzīgi divi numuri. Taksometra numurs. Un Kristīnas ambulances numurs.
Pēc tam viņa trim gariem soļiem uzskrien pa kāpnēm, viņa grib pēc iespējas ātrāk apģērbties un tikt projām no šīs trakomājas.
Kristīna ir tikpat traka kā viņas mamma. Šo lietu vispār nav ko apspriest.
Savākusi mantas un aizvērusi somas rāvējslēdzēju, viņa atvelk elpu. Balsij jābūt mierīgai un vienaldzīgai, runājot ar Kristīņu, viņai jāpateicas un jāatvadās pilnīgi bez stresa, it kā viņa vēl aizvien nenieka nebūtu nojautusi un sapratusi.
"Vai varu palūgt dakteri Vulfu?"
"Viņas nav uz vietas," atbild kāda nogurusi balss. "Es savienošu ar māsu."
Nav uz vietas? Un ja nu viņa ir ceļā uz mājām?
"Māsa Helēna."
Bezbēdīga persona.
"Es gribētu runāt ar Kristīņu Vulfu. Bet viņas laikam nav uz vietas."
"Diemžēl nav. Vai varu kaut kā palīdzēt? Vai tu gribi pierakstīties?"
"Nē, nē. Es esmu viņas māsa un ciemojos pie viņas, bet tagad pirms aizbraukšanas gribēju tikai pateikties un atvadīties."
Māsas Helēnas balss tonis pazeminās un kļūst sirsnīgāks.
"Ak tā. Jā, tiešām žēl, ka Kristlnas nav uz vietas… Viņa, saproti, aizsteidzās uz ambulanci."
"Tu varbūt vari viņu pasveicināt un pateikt, ka es zvanīju? Un ka sazināšos ar viņu, kad būšu Stokholmā."
"Jā, to es izdarīšu."
Margarēta jau gatavojas sarunu beigt, kad atceras:
"Hubertsons arī, liekas, strādā ambulancē? Vai viņš tur ir?"
Māsa Helēna viegli nokremšķinās.
"Ir gan, bet pašlaik viņš nevar runāt pa telefonu."
"Bet vai tu varētu būt tik laipna un pasveicināt arī viņu! Mēs neesam tikušies daudzus gadus, bet man šķiet, ka viņš mani atcerēsies. Margarēta, Kristīnas jaunākā māsa."
Māsu Helēnu tas redzami interesē.
"Ak jūs ar Kristīņu jau agrāk pazināt Hubertsonu?"
Margarēta viegli pasmaida. Tipiski, ka ne Kristina, ne Hubertsons nav ļāvuši nevienam darbā nojaust, ka patiesībā viens otru pazīst. Bet, ja viņa var iedurt caurumu abu sīkajā noslēpumā, tad to labprāt ari dara.
"Kā tad. Viņš pie mums dažus gadus dzīvoja…"
"Kas to būtu domājis," sapņaini bilst Helēna.
Margarēta apzinīgi paslēpj virtuves ieejas atslēgu Kristlnas lielajā gliemežvākā un iziet uz ietves. Viņa labprātāk gaida taksometru ārā, ja saimniecei gadījumā pēkšņi ienāktu prātā atgriezties.