Pilnīgi traka. Galīgi ķerta.
Droši vien Birgita nekad nav nolikusi nekādas kakas uz Kristlnas rakstāmgalda. Varbūt nav ari nozagusi viņas recepšu bloku… Un viņai nekādā ziņā nav pietiekami daudz naudas, disciplīnas un mērķtiecības, lai īstenotu tik komplicētu operāciju, kādai nupat bija padota Margarēta. Toties Kristlnai gan ir.
Viņa ir veltījusi bezgalīgi daudz laika šai mazajai spēlītei. Vispirms ieguvusi informāciju par Margarētas braucienu uz Gēteborgu, pēc tam devusies uz turieni pati, lai viņu izsekotu un novērotu. Un, kad Margarēta apstājas iedzert kafiju un pavērot ainavu pie "Zelta ūdra", viņa palien zem mašīnas un sabojā izpūtēju…
Šī doma viņu uzjautrina un liek iesprausloties aizturētos smieklos. Tas nu gan būtu ko vērts! Kristīna, ģērbusies vilnas apmetnī un rūpīgi izgludinātā Hermes firmas zīda šallītē, jau nu nebūtu likusi somiņu uz stāvvietas asfalta, nogūlusies uz vēdera un līduši zem mašīnas, ar grūtībām apgriezušies uz muguras un sākusi jaukt ārā izpūtēju…
Tas taču nav prātīgi. Tā nu nevarēja notikt. Ja ne cita iemesla dēļ, tad vismaz tādēļ, ka Kristīnai tad būtu netīras rokas. Un Kristīna nespēj izturēt, ja viņas rokas kļūst netīras. Tas viņu padara slimu. Burtiski. Tad viņai jāvemj.
Varbūt viņa pati sāk zaudēt prātu.
Viss vienalga. Katrā gadījumā viņa grib doties ceļā. Cik vien ātri var.
Paļaušanās. Uzticēšanās. Ticība. Paļāvība. Drošība. Patvērums. Miers. Vārdi.
Varbūt tie kaut ko nozīmē kādā citā Visumā.
Ja viņa būtu bijusi saprātīgāka sešpadsmitgadniece vai vispār saprātīgāks cilvēks -, tad nekad tā nebūtu noticis. Ja viņa būtu spējusi savaldīt un kontrolēt savu nemieru, ja būtu pratusi klusēt, ja nekad nebūtu atvērusi tās telefonbūdiņas durvis, tad viss būtu bijis tā, kā tam jābūt.
Tante Ellena vēl šodien būtu dzīvojusi savā mājā Mūtalā. Varbūt viņai pāris reižu nedēļā būtu nepieciešama aprūpe mājās, un kurš cilvēks gan būtu nācis, ja ne Birgita. Jo Birgita, protams, būtu nomierinājusies: kaut kad padsmitnieces pēdējos gados viņa būtu satikusi Bilu vai Leifu, vai Kenetu, kurš būtu kārtīgs strādnieks pie darbgalda, automehāniķis vai celtnieks. Un, kad Birgitai ar viņu būtu piedzimuši divi bērni protams, zēni, nekas cits Birgitas gadījumā nebija iespējams -, viņa vairs fabrikā neatgrieztos. Viņa būtu dažus gadus palikusi mājās savā trīsistabu dzīvoklī, šņaukusi bērniem degunus un vārījusi putru, sērojusi par savu māti un savām ilūzijām, atpūtusies un sakopojusi spēkus, kamēr Bils vai Leifs, vai Kenets būtu strādājuši virsstundas, cik bieži vien iespējams, lai sagrabinātu naudu ieguldījumam par mājiņu, par ko viņi bija sapņojuši. Un, kad māja būtu nopirkta, Birgita būtu sākusi strādāt mājas aprūpes dienestā protams, uz pusslodzi -, lai palīdzētu atmaksāt aizdevumu un procentus. Viņas mugura būtu iztaisnojusies un vecais kauns būtu aizmirsts, un viņa mierīga un smaidoša brauktu ar divriteni pa Mūtalas ielām tāpat kā kādreiz tante Ellena. Te brauc Birgita Fredriksone (vai kāds nu viņai būtu uzvārds) ar čīkstošu divriteni. Godīga sieva godīgam strādniekam. Pavisam parasts cilvēks.
Un, ja tante Ellena kādu brīdi justos slikti viņai katrā gadījumā jau būtu pāri astoņdesmit -, Birgita zvanītu vecākajai māsai Kristīnai. Ārstei. Un Kristīna iesēstos savā mazajā mašīnā pēc darbadienas beigām un brauktu uz māju pie tantes Ellenas, mērītu viņai asinsspiedienu, pārbaudītu, kādas zāles viņa lieto, un liktu pie sirds ne par ko neuztraukties. Bet, kad viņa būtu aizbraukusi, tante Ellena noteikti būtu zvanījusi Margarētai un mazliet dumpīgi ņurdējusi, ka viņa, protams, domājot iet uz pensionāru apvienības gada sapulci, lai Kristīna sacītu ko sacīdama! Un Margarēta būtu smējusies un priecīgi pievienojusies šai graujošajai domai.
Ziemassvētkos visas sapulcētos tantes Ellenas mājā. Birgita ierastos ar savu Bilu vai Leifu, vai Kenetu un viņu dēliem, diviem milzīgiem jaunekļiem, kam ķepas kā atejas vāki un smejošas acis. Viņi apskautu savu drukno mammu un viegli saspiestu, viņi sauktu tanti Ellenu par vecmāmiņu un apstulbinātu, stāstot par īpašiem tehniskiem sīkumiem darbnīcā, kurā viņiem būtu vienmēr nodrošināts darbs. Jo Birgitas zēni būtu droši, viņi būtu vakcinēti ar izglītību pret mūslaiku bezdarbu, un uzņēmums vienkārši nevarētu bez viņiem iztikt.
Tāpat kā agrākajos laikos, viņi būtu spiesti Ellenas ēdamistabā uzklāt nelielu papildgaldu jauniešiem, un šī galda vienā pusē sēdētu Birgitas zēni, bet otrā protams, Kristīnas meitenes Osa un Tuve, jo, lai arī Kristīnas profesoram ir savas vājības, Margarēta nekad nevēlētos izslēgt viņu un viņa bērnus no Kristīnas dzīves.
Un galda galā atrastos vieta piektajam bērnam. Viņas pašas.
Tas būtu zēns, kuru viņa bija redzējusi Limas bērnunamā. Pateicoties Margarētai un viņas dēlam, tante Ellena būtu kļuvusi par ciltsmāti nebeidzamai bāreņu dzimtai, kuri no paaudzes paaudzē būtu izstiepuši roku un ņēmuši pie sevis citu pamestus bērnus. Bet viņš pats toties it nemaz nejustos pamests. Viņš tur sēdētu vara brūns indiānis, skaists un noslēpumains kā Andu kalnu teika, pie tantes Ellenas Ziemassvētku galda, vērodams brālēnus un māsicas ar šaurām, melnām acīm, vienmēr ar slēptu smaidu aiz ārējās nopietnības. Un vakariņu vidū viņš uztvertu Margarētas skatienu, paceltu savu Ziemassvētku sulas glāzi tostam un teiktu:
"Por la vida*, mammucīt!"
Un Margarēta smaidot paceltu arī savu glāzi, lai tostam atbildētu. Por la vida! Par dzīvi, par paļāvību un to ticību, kas mīt tantes Ellenas mājā.
Taksometrs kavējas, Margarēta noslīgst uz Postindustriālās Paradīzes ārējām kāpnēm un atbalsta zodu rokās. Kas man galu galā par vainu, viņa domā. Kas par vainu ir mums visām trim? Kāpēc mēs vienmēr esam gatavas domāt cita par citu to sliktāko? Kā mēs varējām kļūt tik velnišķīgi ļaunas un aizdomu pilnas?
Visam vajadzēja būt pavisam citādi. Mēs taču augām drošības laikā, kad katrs saules lēkts bija uzvara pār vakardienu. Viss ļaunais jau bija noticis, pagātne bija pārciesta, izturēta un izprasta, un tagad pāri bija palikusi nebeidzama gaišu rītdienu virkne… Tas bija labi saprotams. Un to taču zināja visi.
' Par dzīvi. (Spāņu vai.)
Bet varbūt ticība nekad nav nekas cits kā vienīgi naivums, un varbūt viņiem ir taisnība, tiem ciniķiem, kuriem tagad pieder pasaule un kuri apgalvo, ka naivums pēc savas dabas ir aprobežots, jo, lai ari Margarēta bija naiva meitene, kas naivuma laikā jutās kā mājās, tad ar to vien nepietiek, ja viņu apraksta tajā mirkli, kad viņa atvēra Kristlnai telefonbūdiņas durvis. Piedevām viņa bija vientiesīga. Dumja. Gandrīz vai debila.
Tomēr nē. Viņa nebija vienīgi naiva. Jau toreiz viņa taču zināja, ka pasaule ir pilna ēnām. Dažas pazibēja kaut kur esamības malā un pazuda, kā viņas pašas un Birgitas māte, citas draudīgi gaidīja savu laiku kā Kristlnas. Dažreiz pat tantes Ellenas sejā parādījās ēnas. Kad, pēc viņas domām, neviens neredzēja, viņa noslīga pie virtuves galda un iespieda seju rokās, bet, kad to atkal pacēla, tā bija svītraina no deguna asiņošanas un asarām.
Un ēnas bija ne tikai mājās pie tantes Ellenas. Kāda meitene ar trauksmainu vizmu acis klasē stāstīja par kādu vietu, kuru sauc Aušvica, kur viņas māte gulējusi pie gāzes kameras divas diennaktis, gaidīdama nāvi, līdz kāds ar baltu autobusu viņu izglābis. Un Suzanne, kāda cita klasesbiedrene, reiz pēcpusdienā atvēra ģimenes veļas skapi un Margarētai parādīja noslēpumu, kas bija nobēdzināts zem baltu spilvendrānu kaudzes. Tas bija kāds attēls. Kādas mazas meitenes fotogrāfija viņai bija aizvērtas acis un mugurā rozā angoras džemperis.