"Tā ir mana māsa," čukstēja Suzanne. "Viņu sauc Deizija."
Margarēta mirkli paskatījās uz meiteni attēlā un atbildēja čukstus:
"Kāpēc viņai ciet acis?"
"Viņa ir akla."
Margarēta it kā noreiba un meklēja mierinājumu.
"Viņa tik un tā ir jauka. Ļoti jauka."
"Agrāk. Tagad vairs ne," čukstēja Suzanne un pabāza fotogrāfiju atpakaļ zem spilvendrānas. "Viņai ir ūdensgalva."
"Kas tā tāda?"
"Galva tikai aug un aug, tā ir pilna ar ūdeni… Mēs viņu apmeklējām pirms trīs gadiem, un tad tā bija šausmīgi liela… Kā balons. Viņa nevarēja sēdēt, galva bija pārāk smaga."
"Vai viņa nekad nedrīkst atbraukt mājās?"
Suzanne aizvēra un aizslēdza veļas skapja durvis. Pēkšņi viņa runāja parastā sarunu tonī, it kā vairs nebūtu iemesla čukstēt, kad skapis aizvērts. Viņas taču bija vienas, Suzannes mātes un tēva nebija mājās, un ģimenē vairāk bērnu nebija.
"Nē. Tas nav iespējams. Mēs pat viņu vairs neapciemojam."
"Kāpēc ne?"
"Jo viņa tā kliedz. Viņa kliedz vēl vairākas dienas, kad esam aizbraukuši."
Pēc tam Margarēta ar divriteni bija braukusi tieši uz mājām, nometusi riteni turpat uz grantētā celiņa un metusies iekšā. Tante Ellena sāka viņu bārt, bet, kad Margarēta pastāstīja par Deiziju, viņa apklusa un pagrieza muguru.
Par ēnām neviens nemēdza runāt. Un, starp citu, tām bija drīz vien jāpazūd. Tās vairs nedrīkstēs būt, kad atnāks nākotne.
Tikai pieaugusi viņa saprata, ka Kristīna un Birgita nekad nebija lolojušas tādas cerības kā viņa, ka tās nekad līdzīgi viņai nebija ticējušas nākotnei. Varbūt tas bija tāpēc, ka viņu bērnības ēnas bija tumšākas nekā Margarētai. Šī atziņa viņu piemeklēja dienā pirms vairākiem gadiem, kad viņa piezvanīja Kristīnai, lai uzzinātu, kāds sods Birgitai piespriests par zināma recepšu bloka zādzību un tai sekojošo krāpšanu. Kristīnas balsī bija jūtams slēpts apmierinājums, stāstot, ka Birgita jau nosūtīta uz Hinsebergu. Margarēta jutās vīlusies. Viņa bija cerējusi uz aizbildņa uzraudzību un ārstēšanas iestādi.
"Tautas māja drūp kopā," viņa sacīja.
"It kā no tā būtu liels zaudējums," atbildēja Kristīna.
Šis tonis bija pietiekams, lai Margarētas acu priekšā pazibētu aina. Augstceltne. Betona pelēka augstceltne mālainā laukā. Tāda Kristīnai bija tautas māja. Un viņai radās aizdomas, ka tā rādījās tikpat pelēka arī Birgitas galvā. Viņai tautas māja acīmredzot bija drūma maza telpa sociālajā nodaļā. Turpretī Margarētas pašas acīs tautas māja vienmēr bija kaut kas pavisam cits. Balts nams zaļā dārzā. Nams, kurā arī pamesti bērni varētu augt drošībā.
Industriālā paradīze.
"Vai tu esi braucēja vai ne?"
Taksometra šoferis ir nikns: viņš pārliecas pār tukšo pasažiera sēdekli un novirpina uz leju rūti, viņš laikam ir izbraucis Songgātanu visā tās garumā, pārgaidījies un novietojis mašīnas purnu īstajā virzienā, bet Margarēta nav viņu pamanījusi.
Viņa izšauj smaidu:
"Atvaino. Es, liekas, sēdēju un sapņoju…"
Pirms desmit gadiem šāds smaids un šāda replika šoferi būtu atkausējusi, viņš būtu izslēdzis motoru, izkāpis no mašīnas, palīdzējis iecelt somu un atvēris priekšējās durvis, lai varētu būt pilnīgi drošs, ka viņa sēdēs cieši blakus. Tagad viņš tikai nepacietīgi blenž uz Margarētu caur pusatvērto mašīnas logu, ļaudams sievietei pašai stiept somu pa ietvi. Viņš pat neprotestē, kad viņa nosēžas aizmugures sēdeklī. Margarēta viegli pasmaida, ne jau tāpēc, ka jebkad būtu spēlējusi tajā pašā līgā kā Birgita, bet gadu desmitiem viņai tomēr ir paticis staigāt caur bieziem vīriešu skatienu un roku brikšņiem. Nav nekādas vainas, ka tas ir pagājis, ka beidzot ir atvērusies ainava, ka viņa var staigāt apkārt pilnīgi brīvi bez mazākā riska, ka svārki ieķersies kādos brikšņos, pat ja tas nozīmē, ka viņai jāstiepj somas pašai un jāklausās niknu taksistu pārmetumos. Tagad viņai vairs nav jāuzmanās, viņa var sēdēt, stāvēt un staigāt tieši tā, kā pati vēlas, neriskējot atmodināt dzīvei kādu testosterona strūklaku. Bet varbūt Birgitai tas nav gājis tikpat vienkārši un nesāpīgi…
Tajā pašā mirklī, kad domas skar Birgitu, viņa izlemj. Jā. Viņa brauks uz Norčēpingu par spīti visam. Turklāt viņa aizvedīs Birgitu uz Mūtalu.
Jo Margarēta nebaidās ne no velna, ne troļļiem. Ne arī no māsām.
Viņa uzmet skatienu priekšējā paneļa pulkstenim, kad brauc ārā no darbnīcas: ja kārtīgi spiedīs gāzes pedāli, tad nokavēs tikai pusstundu.
Tādā dienā kā šī ir tik patīkami steigties, braukt trakā ātrumā pa šauro Mūtalas ceļu, uz kura tik reta satiksme, nolaist priekšējo stiklu lejā, lai saulainais vējš, mašīnai ātri traucoties, bužinātu matus. Debesis virs galvas ir augstas un skaidras, zeme zem kājām mitra un gaidoša.
Margarētas labā roka tausta pēc radio un, kad viņa pagriež pogu, tad pārsteigumā iesmejas. Tā taču ir Klāsa balss, kas piepilda mašīnu, viņa sēž Klāsa vecajā mašīnā un klausās viņa balsī! Viņš ziņo tajā pašā stakato kā vienmēr: tā ir īpaša valodas melodija, kas šķiet kopēja visiem pasaules ārzemju korespondentiem. Paiet zināms brīdis, līdz viņa īsti uztver sacīto. Bosnijas kalnos atrasts vēl viens masu kaps četrdesmit četru cilvēku mirstīgās atliekas, domājams, vīriešu un jaunu zēnu…
Viņa samazina ātrumu un ar roku satausta cigaretes. Četrdesmit četru cilvēku ķermeņi. Viņa var iedomāties tukšos acu dobumus un kailo galvaskausu ņirdzīgo smīnu. Un arī Klāšu, kurš smagiem zābakiem kājās stāv viņu kapā ar mikrofonu zem paša deguna.
Viņš pārradīsies mājās nedējas nogalē, Margarēta ir solījusi sestdienas vakarā aizbraukt viņam pakaļ uz Arlandu. Tad abi dosies ēst vakariņas ārpus mājas, kā vienmēr, Klāss jau pirms aizbraukšanas ir pasūtījis galdiņu viņu kvartāla restorānā. Tur viņš darbosies ap galda piederumiem un stāstīs, patiesībā neko nepastāstot. Klāss nekad neko nepastāsta. Tukšo telpu starp viņiem Klāss piepilda ar vārdiem, bet neko nepasaka. Neko, kas tiešām būtu svarīgs. Neko, kas tiešām atbilstu patiesībai.
Un viņa pati arī nesaka neko, vismaz neko tādu, kas tiešām būtu svarīgs, un neko, kas tiešām atbilstu patiesībai. Viņa taču nezina, kā Klāss reaģētu. Tikpat maz, cik viņš zina, kā reaģētu Margarēta.
Viņi viens otru mierina. Bet viņi viens uz otru nepaļaujas. Pat ne mirkli.
Kad Margarēta sāka strādāt astrofizikas institūtā, viņu sasniedza sačukstēšanās, ka viens no pētniekiem esot liels baznīcā gājējs. Ne jau tādēļ, ka tas būtu manāms. Viņš lamājās un trokšņoja trakāk nekā citi, un, kad reizi pusgadā vajadzēja braukt uz Svalbardu pārbaudīt instrumentus, tad parūpējās, lai citi uzzinātu, ka viņš domā ielikt mugursomā arī pudeli viskija.
Viņu sauca Vikings. Vēl turklāt.
Sākumā Margarēta bija viņu vērojusi ar zināmām bailēm. Ar šiem baznīcā gājējiem bija tāpat kā ar trubadūriem un dzejoļu lasītājiem cilvēks nekad nevar zināt, kad viņi domā kļūt apgrūtinoši. Bet viņas bailes nozīmēja arī ko citu, tās radīja mazu vilinājumu iepazīties ar šo cilvēku tuvāk. Priekšrocība ar ļaudīm, kurus uzskata par apgrūtinošiem, ir tā, ka viņu sabiedrībā cilvēks var pavājināt aizsardzību un pats kļūt mazliet apgrūtinošs.
Viņa padevās kārdinājumam vakarā, kad kādam kolēģim tika svinēta piecdesmit gadu jubileja un institūtā notika pārsteiguma balle. Ēdamzālē tika uzklāts garš galds, un vēlāk sākās dejas. Margarēta gāja projām, kad magnetofonā sāka griezties pirmā lente, viņa steidzās augšup pa kāpnēm uz savu kabinetu, it kā piepeši būtu atcerējusies kaut ko ļoti svarīgu un nepabeigtu. Bet patiesībā viņa domāja tikai paņemt savu mēteli. Tāpat kā bieži vien agrāk, viņa jutās nogurusi no ļaužu burzmas šajās svinībās, tagad viņa vēlējās brīdi pabūt viena, uz laboratorijas jumta izbaudot kādu dūmu un šo to pārdomājot.