Augšā savā istabā viņa uzvilka mēteli, bet neaiztaisīja rāvējslēdzēju un arī neuzvilka zābakus. Viņai patika skatīties uz savām kājām šaurajās svinību laiviņās, tās ļāva iztēloties, ka viņa ir pavisam cits cilvēks, kam ir tikai virspuse un fasāde un kas dzīvo pavisam citādu un daudz pilnasinīgāku dzīvi nekā viņa pati.
Tikt uz jumta bija pavisam vienkārši. Bija jākāpj augšup pa šaurām kāpnēm un jāiziet pa visparastākajām durvīm, tas arī bija viss. Jumtam vajadzēja būt pieejamam, jo tas bija klāts plastikāta burbuļiem, lieliem, neglītiem burbuļiem, kuri sargāja tos aparātus un instrumentus, kas nepārtraukti bija pavērsti pret debesim.
Tajā pašā mirkli, kad Margarēta atvēra durvis, viņa ieraudzīja ziemeļblāzmu. Tā bija milzīga, tik liela, ka piepildīja vai pusi no debesīm un laistījās tādās krāsās, par kādām viņa līdz šim bija tikai dzirdējusi. Parasti ziemeļblāzma bija balta vai zila, bet šovakar debesīs traucās tumši violeti viļņi, gaismas strēles parādījās un zuda, lieli purpura laukumi plivinājās kā žūstoši palagi vējainā sapnī. Un debesis atspoguļojās uz zemes. Sniega klājums pēkšņi iekrāsojās ceriņkrāsā.
"Ak vai," skaļi sacīja Margarēta sev pašai, vienlaikus aizgrābta un vīlusies. Vēl arī pēc pāris Kirunā pavadītajiem gadiem viņa nebija pārvarējusi savas iracionālās ilgas pēc tā, lai ziemeļblāzmu varētu dzirdēt, lai Visumu pildītu mūzika, kad saules elektroni sāk atmosfērā dejot, lai vijoJu lociņi sekotu ziemeļblāzmas drapēriju līnijām, lai timpāni un trompetes dunētu, kad korona vērstu pret viņu savus starus, lai pār debesu velvi atskanētu klusa flauta kā sudraba dziesma, kad izrādei pienāktu beigas.
Bet, protams, ziemeļblāzmu nevarēja dzirdēt, arī ne tik violetu kā šī. Krāsa bija atkarīga no tā, ka elektroni ar lielu ātrumu bija neparasti dziļi iespiedušies atmosfērā. Tomēr, vai nu elektroni bija ieniruši dziļi, vai ne, šī violetā zīda drapērija bija īsts brīnums, un tam, kas kļūst par liecinieku šādam brīnumam, jāaiztur elpa, jāliek roka uz krūtīm un jāpavērš seja pret debesīm. Viņa var iekšēji gavilēt, bet viņai jāklusē, ir aizliegts izdot pat niecīgāko skaņu…
Ak, ko nu. Viņa noņēma roku no krūtīm un taustīja kabatā pēc cigaretēm. Ja cilvēks bija spiests klusēt šāda brīnuma klātbūtnē, tad jau uz visas planētas vajadzēja valdīt kapa klusumam. Jo kas tad mūžības priekšā ir šī Ziemassvētku eglītes lode, ja ne īsts brīnums? Aizmirsts brīnums, bet trokšņains un piedrazāts, pilns ar viltojumiem un trivialitātēm, saplīsušām plastmasas pīlītēm un novecojušiem kalendāriem, noirušām zeķbiksēm un novalkātiem akrila džemperiem, treknu, neveselīgu pārtiku un smirdošām trauklupatām. Un varbūt jāpateicas visai šai drazai, kas novērš mūsu uzmanību, domāja Margarēta, jo, ja mēs, cilvēki, nepārtraukti atcerētos, ka dzīvojam brīnumā, tad varbūt vilktos apkārt izgreznojušies kā new age [10] fejas disneja filmā, dziļā nopietnībā un taisnu muguru, un mūžīgi sauktu ai! un oi!, ieraugot vismazāko bērza lapiņu vai zāles stiebriņu. Un vai tas viss būtu patīkami? Drīzāk gan ne.
Margarēta pieliecās, lai aizdedzinātu cigareti, bet durvis viņai aiz muguras tika pagrūstas, un viņai nācās klupt dažus soļus uz priekšu. Atvērtajās durvīs parādījās Vikinga četrstūrainā seja.
"Hopsā," viņš teica. "Atvaino."
Margarēta atguva līdzsvaru.
"Nav tik traki. Nāc tik ārā, šovakar te lielisks šovs."
"Redzu," atteica Vikings un pārvilka ar roku pār seju. "Vareni."
Viņš bija izmeties kreklā. Turklāt līdz pusei uzrotījis piedurknes.
"Vai tad tev nesalst?" jautāja Margarēta.
"Nē. Man jāatvēsinās. Tur apakšā ir diezgan karsts, ļaudis atgūst formu…"
"Tu vēl saķersi plaušu karsoni."
Vikings pavīpsnāja un šķībi uz viņu paskatījās:
"Tas nekas. Es ticu, ka ir dzīve arī pēc šīs."
Margarēta samulsusi iesmējās un apkampa pati sevi, dauzīdama kājas smalkajās laiviņās, lai dabūtu dzīvību kāju pirkstos.
"Man pašai, kā redzi, mugurā mētelis…"
"Nūja. Bet tev kājās nav zābaku."
"Nav gan. Dažs labs no mums nekad nav īsti pārliecināts. Ari ne par temperatūru."
Brīdi iestājās klusums. Virs viņu galvām dižojās ziemeļblāzma.
"Vai ticēt ir skaisti?" jautāja Margarēta. "Vai tas dzīvi padara vieglāku?"
Vikings viegli nopūtās un sakrustoja rokas uz krūtīm.
"Korektā atbilde ir nē. Ticība nav nekāds baudas līdzeklis, nav arī palīgs vienkāršas dzīves meklējumos."
Margarēta gaidīja turpinājumu, bet viņš vairs neko neteica. Viņai pašai vajadzēja pabikstīt:
"Bet patiesā atbilde? Tā nekorektā?"
"Patiesā atbilde ir jā. Ir skaisti ticēt. Tas padara dzīvi vienkāršāku. Tad ir pieejama cita valoda."
Viņš pagriezās pret Margarētu un, piemiedzis acis, skatījās:
"Vai esmu pareizi izpratis, ja esmu iedomājies, ka tu esi nomaldījusies humāniste?"
"Nūja. Esi gan izpratis. Lai gan vairāk nomaldījusies nekā humāniste. Ja vien tu zini, ko gribu teikt…"
"Nē. Kā tas gadījās, ka tu kļuvi par fiziķi?"
Margarēta dziļi ievilka dūmu. Vai viņai būtu jāstāsta? Nē. Viņa varētu iedomāties gulēt ar Vikingu, ja būtu nepieciešams, bet nekādā ziņā nespētu pastāstīt par parabolām Tanumā. Ir taču robežas.
"Ak," viņa sāka, "tas bija septiņdesmitajos gados. Neviens negribēja studēt fiziku, visi vēlējās kļūt par sociologiem. Dabas zinātņu institūti ņēma pretī visus, kas nejauši gāja garām… Un es esmu tieši tāda, kas gāja garām. Patiesībā es biju domājusi kļūt par arheoloģi."
Viņa atbalstījās pret sienu un nodzēsa cigareti pret kurpes zoli, īsu bridi pelni kā melns punkts palika pie gaišās ādas, tad izdegušās plēksnes iekrita sniegā.
"Gravitācija," iesmējās Margarēta. "Visu laiku šī gravitācija…"
Vikings jautājoši pacēla uzacis, bet neko neteica. Margarēta iztaisnoja muguru, sabāza rokas mēteļa kabatās un ierāva kaklu un zodu apkaklē.
"Vai man ir taisnība, ja esmu iedomājusies, ka tu esi pārceļojis?" viņa jautāja. "Uz citu šķiru."
"Jā. Mans vecais bija mežstrādnieks. Un tu?"
"Protams. Māte bija aprūpes māsa. Pirms kļuva par mājsaimnieci."
"Ak tā," noteica Vikings. "Un vai tu esi kaut ko redzējusi un iemācījusies šīs pārceļošanas laikā?"
"Šo un to," atbildēja Margarēta ar šķību smaidu. "Gan par to, ko esam ieguvuši, gan par to, ko neesam."
Vikings sakrustoja rokas un strauji sāka sist sev pa sāniem, viņa elpa plūda no nāsīm kā baltu spalvu pušķi.
"Vai tu domā pašapziņu? To vispārējo izstarojumu, ka es pats esmu norma, bet visi pārējie izņēmumi? Tā mums trūkst. Tāpat kā to priekšstatu, ka tas, kurš piedzimst pārticībā, to ir pelnījis, kamēr citi pelnījuši to nabadzību, kurā piedzimuši."
Margarēta saviebās.
"Tu aizmirsti priekšrocības. Brīvību. Mums ir brīvība, kas viņiem nekad nebūs."
Vikings iebāza rokas padusēs. Viņam sala, un ziemeļblāzma bija aizmirsta.
"Varbūt arī."
"To sevišķi var redzēt pie sievietēm," teica Margarēta. "Žēl pat skatīties…"
Vikings sāka lēkāt uz vietas, turēdams rokas padusēs.
"Kā tad tā?"
"Viņas ir briesmīgi labi audzinātas. Nekad nepaceļ balsi. Nekad nesmejas ar vaļēju muti. Neskrien. Nekāpelē. Nefantazē. Tikai sēž, sakļāvušas kopā ceļgalus, un cer, ka nevienu netraucē. It kā būtu tikai pusdzīvas."