Vikinga skatiens it kā vērsās uz iekšu, bet viņš vēl arvien lēkāja.
"Nūja," viņš sacīja. "Tev laikam taisnība. Un to var teikt arī par vīriešiem. Pilsoniskā sabiedrība prasa vienveidību. Bet to dara arī strādnieku šķira."
Margarēta pievienojās lēkāšanai, arī viņai sala, bet negribējās iet iekšā. Bija tik jauki vienreiz atklāti izrunāties ar godīgu cilvēku. Viņu kājas ritmiski dunēja pret jumtu.
"Bet mēs, pārceļotāji uz citu šķiru, esam brīvi," viņa sacīja. "Mēs viscaur esam citādi. Tas ir mūsu ieguvums."
Vikinga nopūta vēlās kā mākonis no mutes:
"Es to nezinu. Dažreiz ir jauki būt kaut kur piederīgam, tas ir tik pašsaprotami un nepretenciozi."
Margarēta aizvēra acis un lēkājot pārdomāja.
"Nē," viņa beidzot sacīja. "Ir jauki būt nekur nepiederīgam."
"Tātad tu neredzi nevienu trūkumu. Tikai brīvību?"
Margarēta beidza lēkāt un stingri sakrustoja rokas ap sevi. Arī Vikings apstājās, un viņa elpas vilcieni bija smagi.
"Tomēr," teica Margarēta. "Vienu trūkumu es redzu. Bet es neesmu tas cilvēks, kas izrēķinātu, vai tā ir privātpsiholoģiska problēma, vai ari te ir runa par pārceļošanu. Man nav paļāvības. Es nepaļaujos ne uz vienu."
Vikings brīdi blenza viņā, tad ari sakrustoja rokas ap sevi.
"Nav paļāvības?" viņš jautāja. "Nav taču nekāda iemesla, lai tāda būtu."
"Vai arī tu nepaļaujies ne uz vienu?"
Vikings atvēra durvis un ar žestu virzīja viņu iekšā siltumā.
"Es paļaujos uz Dievu," viņš teica. "Bet paļauties uz cilvēkiem? Nav pamata uz viņiem paļauties. Viņi ir spējīgi uz jebko."
norčēpingas policijas iecirknis stāv kā izsaukuma zīme pie Ziemeļu promenādes. Margarēta to redz jau iztālēm, bet, kad piekļūst tuvāk, tad jābrauc tam divreiz apkārt, pirms viņa saprot, kur jānogriežas, lai atrastu stāvvietu.
Norčēpinga līdzinās pati sev. Gaisma no debesim vēl joprojām ir misiņa toni, tramvaji vēl grab pa ielām, un Norčēpingas iedzīvotāji steidzas tāpat kā pirms trīsdesmit gadiem. Viņai šī pilsēta patīk. Šeit nav nekā no tās žultainās paštaisnības, kas viņu Kirunā dažreiz spēj iedzīt izmisumā. Varbūt viņai iemest savu disertāciju papīrgrozā un pārcelties uz šejieni, izmantot veco pedagoģes diplomu, kļūt par skolotāju kādā ģimnāzijā un sadabūt sev mīļāko. Varbūt zemnieku ar raupjiem vaigiem un dziļām saknēm Estjētlandes trūdzemē. Tas gan būtu kaut kas. Ja vien viņa neizdarītu tāpat kā Hubertsons un katru ceturtdienu neietu uz diezgan mietpilsoniskām dejām viesnīcā Standard Hotel. Tad viņa katru piektdienu varētu staigāt apkārt un izskatīties pēc Češīras Kaķa. Tieši tāpat, kā darīja viņš.
Bet diemžēl. Tas neiet cauri. Cilvēks, kuru audzinājusi tante Ellena, nevar iemest disertāciju papīrgrozā un nepabeigt to, kas iesākts. Ar Margarētas disertāciju ir tāpat kā ar tiem galdautiem, kurus viņa reiz izšuva; lai arī jau sākumā varēja gaidīt bēdīgu iznākumu, tos vajadzēja pabeigt. Tā bija noteikusi tante Ellena. Vai Dievs. Vai Augstskolu pārvalde.
Viņa aizcērt auto durvis, aizslēdz tās un paskatās apkārt. Pie ieejas policijas iecirknī neviena nav, varbūt Birgita gaida iekšpusē. Viņa izvelk no somiņas suku un steidzīgi izvelk to caur matiem, sakārto jaku un ļauj mēlei nolaizīt priekšzobus. Jāizskatās glīti, ja iet iekšā policijas iecirknī, sevišķi tad, ja tur jātiekas ar tādu personu kā Birgita. Margarētai mazliet bail no varas ietādēm. Īstenībā viņa uzskata, ka, protams, šur un tur jābūt policijas iecirkņiem un sociāliem kantoriem, lai palīdzētu pilsoņiem nelaimē, bet viņa pati gan uzmanās, lai ar tiem nebūtu nekādas darīšanas. Viņai ir aizdomas, ka gan policisti, gan sociālie darbinieki ir kā mītu āpši, kas kož un neatlaiž zobus, kamēr nedzird nokrakšķam skeletu.
Arī vestibilā ir tukšs, tur nav nekādas Birgitas, kas neatlaidīgi gaidītu iekšpusē. Margarēta uzmet skatienu pulkstenim; viņa ir atbraukusi agrāk, nekā cerēts, un nokavējusi tikai divdesmit minūtes. Birgita gan būtu varējusi būt saprātīga un gaidīt. Bet varbūt viņa sēž reģistratūrā…
Tur iekšā ir daudz ļaužu. Noguruši pilsoņi visapkārt stāv, sēž un gaida, visiem rokā kārtas numuri tāpat kā kādā pasta nodaļā. Margarēta paņem lapiņu un apspiež vaidu. Viņas numurs ir 73, bet pašlaik pār reģistratūras leti pārliecies numurs 51 un murmina savu vajadzību. Viņai būs jāgaida vai puse dienas.
Viņa ļauj skatienam slīdēt pār telpu: ir pagājuši daži gadi, kopš viņa pēdējo reizi satika Birgitu, var jau būt, ka Margarēta uzreiz viņu nepazīs. Bet nē. Šeit nav neviena, kam būtu vismazākā līdzība ar Birgitu. Vairums ļaužu ir klusi un labi audzināti, tikai viena persona kaut ko runā pusbalsī un lādas. Tā varētu būt Birgita, ja nebūtu tik acīmredzams, ka minētā persona ir vīrietis: viņam ir gan bārdas rugāji, gan tetovējumi. Margarēta ir gatava domāt par māsu jebko, tomēr ne jau nu to, ka viņa būtu mainījusi dzimumu. Birgita vienmēr ir bijusi ļoti sajūsmināta par to, ka ir sieviete.
Pēkšņi viņa saprot.
Nūja. Tas atkal ir noticis. Divas reizes vienā diennaktī viņa ir aizvilināta uz vietām, kur Birgitas nav. Bet šī reize ir dīvaināka nekā vakarējā. Kristīna ļoti labi varēja samelot par to telefona sarunu, ja kaut kāda nesaprotama iemesla dēļ uzskatīja par pieņemamu vai pusi nakts skraidīt pa dažādām nodaļām Mūtalas slimnīcā, bet šodien taču Margarēta pati runāja ar Birgitu. Tā balss, ko viņa dzirdēja, bija Birgitas. Pilnīgi noteikti. Kristīna nekad to nespētu tik labi atdarināt.
Pie velna. Tagad viņai šī spēlīte ir līdz kaklam, lai arī kurš to spēlē, turpmāk tā notiks bez Margarētas. Viņa saburza savu kārtas numuru un iemet papīrgrozā. Viņa dosies uz Stokholmu. Nekavējoties.
Viņa pagriežas tik strauji, ka uzgrūžas kādam policistam, kurš pašlaik šķērso telpu, bet, pirms vēl paspēj savu impulsu nobremzēt, viņa atklāj, ka uzlikusi roku policistam uz pleca. Kad viņš pagriežas, Margarēta redz, ka viņš ir ļoti jauns. Āda ir tikpat gluda cik krekls, un tā vien šķiet, ka kāds ir pārvilcis tvaika gludekli pār visu viņa personu.
"Atvaino," saka Margarēta, "man ir tikai viens ātrs jautājums…"
"Jā?"
Viņa rūpīgi izvēlas vārdus, izsakot domas tā, kā to darītu kāda pārraudze vai sociālā sekretāre.
"Man vajadzēja šeit sastapt kādu personu no Mūtalas. Personu, kura no rīta šeit tika aizturēta. Birgitu Fredriksoni."
"Un?"
"Bet es viņu nevaru atrast. Bija teikts, ka viņa gaidīs ārpusē, tomēr viņas tur nav."
Tikko izgludinātais sarauc pieri.
"Kāda viņa izskatās?"
Margarēta vilcinās. Kāda tad Birgita tagad izskatās?
"Gadus piecdesmit veca. Diezgan drukna. Mazliet skaļi uzvedas."
Policists šķībi pasmaida.
"Man liekas, es zinu, kuru tu domā. Pirms brīža mēs viņu no šejienes izraidījām."
Aiz atvieglojuma Margarētai saļogās ceļi. Birgita tātad te bijusi, un nekāda mānīšanās nav notikusi. Viņa paceļ uzacis un jautājoši skatās uz tikko izgludināto:
"Izraidījāt?"
Viņš saslienas:
"Viņa te sacēla traci, un mēs likām viņai šīs telpas atstāt. Mēs ar kolēģi viņu izvedām laukā."
Margarēta ar roku noglauž pieri ir viegli iedomā-N ties, kā tas notika. Izteiksmīgi.
"Vai redzēji, kur viņa palika?"
"Aizgāja uz Ziemeļu promenādes pusi. Uz dzelzceļa staciju."
Viņai jāgaida divas sarkanās gaismas, pirms nonāk uz īstās ietves. Viņa kļūst nepacietīga, pēkšņi viņai jāsteidzas, pēkšņi ir neiedomājami svarīgi atrast Birgitu un parūpēties, lai viņa nokļūst atpakaļ Mūtalā.