Vispirms viņa ņem priekšā dzelzceļa staciju un rūpīgi to pārbauda. Uzgaidāmajā telpā Birgitas nav. Arī biļešu rindā ne. Birgitu neredz arī uz perona. Viņa nevar būt aizbraukusi, jo pēdējo divu stundu laikā neviens vilciens uz Mūtalu nav gājis. Un visu uzgaidāmās telpas tualešu durvis rāda zaļu, tātad viņas nav ari te. Tomēr Margarētai grūti iedomāties, ka Birgita jebkad maksātu piecas kronas, lai tiktu tualetē. Tāpēc labāk pārbaudīt.
Kāda pusaugu meitene decimetru augstās platformenēs aizdomīgi vēro Margarētu, kad viņa iet no vienām durvīm pie citām, iebāž piecas kronas katrā slēdzenē un atver durvis, lai tās tūlīt atkal aizvērtu. Birgitas nav. Tikai parastais tualetes papīra milzums uz grīdas.
Iznākusi uz dzelzceļa stacijas kāpnēm, viņa apstājas un skatās visapkārt. Varbūt viņai vajadzētu iet uz parku Ziemeļu promenādes otrā pusē, kur agrākajos laikos varēja uzturēties, ja gribēja prom no ļaužu acīm. Un, ja tur neveiksies, tad viņa dosies atpakaļ uz mašīnu un brauks uz Saltengenu. Ne jau tāpēc, ka viņa zinātu Saltengena ir tāda pati kā agrāk, bet gan tāpēc, ka pazīst Birgitu pietiekami labi, lai nojaustu, ka viņa labprāt staigā pati savās pēdās.
Iegājusi parkā, viņa paskatās pāri ielai un apraujas pussolī: Standard Hotel vairs nav Standard Hotel, viņa vairs nekad nevarētu doties uz turieni tādās pašās darīšanās kā Hubertsons un arī nevarētu slēpt apmierinājumu tāpat kā viņš. Pie velna. Viņa spārda celiņa granti un velkas tālāk Kārļa Juhana parka virzienā. Liekas, ka uz tālākā soliņa sēž daži dzērāji. Viņa samiedz tuvredzīgās acis: šķiet, tur ir tikai vīrieši, lai gan dzīve viņai ir iemācījusi, ka no attāluma jauni vīrieši un vecas sievietes izskatās maldinoši līdzīgi.
Bet šis nu gan ir caur un cauri vīriešu pulciņš, to viņa saprot, kad pienāk tuvāk. Trīs noplukuši pusmūža vīrieši, kas laiž no rokas rokā vienu nabaga alus pudeli. Varbūt viņi ir redzējuši Birgitu, varbūt zina, kur tā atrodas… Bet nē. Margarēta nedomā viņiem neko prasīt. Ne jau tāpēc, ka baidītos, bet gan tāpēc, ka nezina, kā tiks no viņiem vaļā, ja reiz būs uzrunājusi. Tāpēc viņa met tiem apkārt likumu un kājo tālāk.
Dažas minūtes vēlāk viņa apsēžas uz terasveidigās upmalas platajām kāpnēm aiz vecā restorāna Strand, Norčēpingas pirmā naktskluba, un veras Mūtalas upes straumē. Te viņa jūtas kā mājās, viņa ar draudzenēm bieži sēdējusi uz šīm kāpnēm, skatīdamās ūdenī. Un vienreiz viņa bija šajā restorānā studentu svētkos. Tur bija arī Andrē. Ar sievu.
Margarēta saviebjas un atver somiņu, lai sameklētu cigaretes. Kas viņš gan bija par riebekli! Likās, viņam sagādāja baudu, ka abas atradās vienā telpā, kurā viņš vadīja Margarētu pa dejas grīdu, kamēr sieva pavisam vientuļa sēdēja pie galdiņa, brīžam atvērdama, brīžam aizvērdama vakarsomiņas slēdzi. Un kas par mazu idioti bija viņa pati. Smaidoša un laimīga, slapja un gatava uz visu, tiklīdz viņš raidīja skatienu tās virzienā.
Pūš stiprs vējš, un viņai ar roku jāsatur mati, lai tie šķiltavu liesmiņā neaizsviltos, tik un tā viņa nespēj liesmiņu nosargāt no vēja, tā uzliesmo tikai desmitdaļu sekundes un nodziest. Tomēr mati ir svarīgāki: viņa pieliec zodu tuvāk krūtīm un klikšķina, un klikšķina, un klikšķina.
"Ak tomēr atbrauci," saka kāda balss viņai aiz muguras. "Baigi forši. Vai piedāvāsi man arī cigareti?"
Būt Birgitas jaunākajai māsai ir arī būt viņas lupatu lellei, kuru mētā gan šur, gan tur ar aizvērtām acīm, un nekad nezināt, kur atrodies, kad acis atkal atveras. Tā tas vienmēr bija arī mājās tantes Ellenas dārzā; parasta rotaļa piepeši varēja pārvērsties par kaut ko pavisam citu, jāņogu krūmi, kuri nupat bija piena veikala sienas, izkusa un kļuva par aptiekas plauktiem. Margarēta atbalstījās pret dārza krēslu kā pret leti un laipni uzsmaidīja slimajai klientei, kas klibodama nāca pāri zālājam, labo roku paslēpusi aiz jakas.
"Tagad es patiesībā esmu profesors," teica Birgita. "Tāds, kas nav pie pilna prāta. Un es tev jautāju, vai jums aptiekā ir čūsku inde…"
"Čūsku inde?"
"Jā. Un tu saki, ka nav."
Margarēta piešķieba galvu un pakniksēja:
"Diemžēl. Mums nav čūsku indes."
Birgitas seja pārvērtās šausminošā grimasē, viņa izrāva roku, kas bija paslēpta aiz jakas, un kratīja Margarētai acu priekšā mazu stikla burciņu:
"Haha! Tad jūs to tagad dabūsiet. Jo man burkā ir čūskulēni, un tie jums jāpērk!"
Margarēta kāpās atpakaļ un viņai kaklā sāka kāpt nelabums. Viņa nevarēja redzēt, kas atrodas burkā, bet pietika ar domu par kaut ko slidošu un pelēku spožajā burkā.
"Nē!"
Birgita smejoties atmeta galvu, tagad tiešām viņa bija kā traks profesors:
"Jā. Tu teici nē, un es sadusmojos. Jums jāpērk manas čūskas! Un jāmaksā tūkstoš kronu, citādi es tās laidīšu ārā!"
Margarēta pacēla rokas, lai atvairītu pati savas bailes.
"Nē!"
"Tu teici nē. Un tad es tā sadusmojos, ka taisīju vaļā vāciņu un laidu čūskas ārā!"
Margarēta kliedza. Tā bija tik griezīga skaņa, ka izbaidīja putnus ķiršu kokā, un tie pacēlās spārnos pret debesīm kā ēna. Viņa redzēja, kā čūskas krita ārā no burkas līdzīgi pelēki lāsumainam kunkulim, kā tās vijās un locījās cita pār citu, kad nonāca uz letes, kā dažas nokrita uz grīdas, kā tās tinās un līda viņai tuvāk, kā viena jau bija sasniegusi viņas pēdu un tūlīt apņems potīti… Viņa pieliecās un airējās ar rokām gar kāju, tomēr neuzdrošinoties tai pieskarties.
"Nē!" viņa kliedza. "Izbeidz! Nē! Nē!"
"Negaudo," teica Birgita. "Paskatīsimies, kura no mums uzkāps augstāk ķiršu kokā!"
Stikla burka stāvēja uz dārza krēsla. Tā bija tukša. Jo bijusi tukša visu laiku.
Margarēta sēžot apņem ar rokām ceļus un vēro Birgitu, kamēr tā aizdedzina cigareti, un Birgita atbild ar ātru skatienu. Tajā glūn brīdinājums. Es ļoti labi zinu, kāda izskatos. Bet pasaki tikai vienu vārdu, un tad skanēs blīkš un blākš!
Viņas dubultzods pārvērties par noļukušu maisu. Zem acīm zili loki. Lūpas ir raupjas un iesprēgājušas, mati nespodri un kruzuļaini no veciem ilgviļņiem, tie krīt pār seju kā pusaizvērta drapērija. Viņas ciskas ir tik resnas, ka džinsu staras iekšpusē galīgi izdilušas. Virsjaka ir apskrandusi; balts sintētisks oderējums blenž ārā no cauruma pie vienas kabatas un no ieplīsuma uz piedurknes. Sarkanais audums ir klāts ar vienlaidu netīrumu kārtu, izskatās tā, it kā kāds būtu uzpūtis pelēkbrūnu krāsu pāri visai jakai.
"Pie velna, tu nu gan biji ilgi," saka Birgita. "Es gaidīju un gaidīju, un beidzot gāju prom."
"Mašīna bija darbnīcā," saka Margarēta. "Pagāja labs laiciņš, kamēr to dabūju."
Bet Birgita viņas vārdus nedzird.
"Tie kruķi šajā pilsētā gan nav pie pilna prāta, velns parāvis…"
"Ak tā."
"Šķiet, ka te nav pat atļauts staigāt šurp un turp pa ielu… Es nemaz nebiju pilnā, bet viņi mani tomēr iesūca iekšā. Es taču ne velna nebiju izdarījusi."
"Bet ko tu dari Norčēpingā? Kā tu te nonāci?"
Birgita dziļi ievelk dūmu un noplivina plakstus.
"Bija kāda svinēšana. Es īsti nezinu, vakar biju diezgan nogurusi… Būšu bijusi kādā pārtejā."
Atmiņas zudums, domā Margarēta. Drīz tavas smadzenes būs tik caurumainas kā Šveices siers, mīļo mās. Un to tu pati zini.
"Vai tad tu neatceries?"
Birgita veltī viņai šķību skatienu un mēģina sapurināties.