"Pie velna. Tu jau zini. Tā bija baigi vētrainā pārteja, skaidrs taču…"
Viņa mēģina savilkt mutes kaktiņus uz sāniem, bet augstprātīgais smaids nespēj izplaukt. Viņa pagriež galvu un sāk skatīties ūdenī, tad dažas reizes strauji samirkšķina acis.
Margarēta apliek viņai roku un pievelk sev klāt, ļaujot Birgitas galvai atpūsties uz sava pleca.
Vienu vienīgu reizi Margarēta atbildēja uz telefona zvanu, lai gan patiesībā tas viņai nebija atļauts. Tas bija kāds vēls ziemas vakars gadu pēc tam, kad mājā bija ieradusies Birgita. Kāds ceturtdienas vakars.
Mājās pie tantes Ellenas ceturtdienas vakaros bija mazgāšanās, meitenes uzvilka savus frotē peldmēteļus un pagrabā sastājās rindā. Un, kamēr tante Ellena berza vienu, abas pārējās sēdēja uz grīdas koka redelēm un gaidīja savu kārtu.
Bet tieši tajā ceturtdienas vakarā Maragrēta nevarēja iet pārējām līdzi, jo viņai bija temperatūra, un tad mazgāties ir bīstami. Sakrustojusi kājas, viņa sēdēja uz savas gultas tukšajā istabā un lasīja grāmatu no sērijas par pieciem bērniem, kad zvanīja telefons.
Viņa klausījās. Tante Ellena vienmēr dusmojās, kad Birgita neņēma vērā aizliegumu atbildēt uz telefona zvaniem un metās telefona virzienā, līdz tas ievilka elpu, lai iezvanītos. Ja tante Ellena tobrīd mazgāja traukus vai arī ja viņai bija netīras rokas, tad Birgita vienmēr piesteidzās pirmā, un pēc tam bija rāšanās.
Tagad Margarēta šaubījās. Vai viņai iet pie telefona? Vai aizliegums ir spēkā arī tad, ja tantes Ellenas nav mājās? Nē. Ja telefons zvana, tad kādam jāatbild, un tieši šobrīd viņa ir vienīgā, kas pieejama. Viņa ātri savilka uz augšu nobrukušās vilnas zeķes draudēja nāvessods, ja staigāja kailām kājām pa grīdu, kad bija temperatūra, un lavījās ārā priekšnamā.
"Hallo," viņa teica, pacēlusi melno klausuli. Tā bija tik liela un smaga, ka viņai to vajadzēja turēt abām rokām.
"Ak, manu mīlulīt," kāda balss šņukstēja viņai ausī. "Kā man palaimējās, ka tu esi pie telefona… Es baidījos, ka pienāks tas sliktais cilvēks, kas visu laiku mani lamā…"
"Hallo," Margarēta atkārtoja. "Kas runā?"
Sieviete klausulē šņukstēja:
"Jā, bet vai tad tu nedzirdi, vecenīt? Vai tad tu manu balsi vairs nepazīsti? Es taču esmu tava mammucīte, tava jaukā māmiņa. Bet es zvanu pēdējo reizi…"
Balss pārgāja gaudošanā:
"Jā, tagad nu ir pēdējā reize, kad mamma zvana, vecenīt, jo tagad mamma mirs nost! Viss ir skaidrs. Uz galda man burkā ir miega tabletes un blakus guļ nazis… Pēc brītiņa es iedzeršu visas tabletes un pēc tam pārgriezīšu rokām dzīslas, vai saproti? Es būšu beigta! Jo man neļauj būt kopā ar manu meitiņu! Tad tik viņi redzēs, tie, kas mūs izšķīra, tie, kas pat nejauj tev nākt un palīdzēt mammai kaut mazumiņu! Gan viņi to nožēlos!"
No drudža sašūpojās grīda, Margarētai vajadzēja atbalstīties pret sienu, lai nenokristu.
"Kas runā?" viņa vēlreiz jautāja. "Hallo, kas runā?"
Šņuksti sekundes laikā pārgāja niknā šņācienā:
"Neizliecies, Birgita! Tu ļoti labi zini, kas runā!"
"Jā, bet… Es neesmu Birgita. Es esmu Margarēta."
Svešā balss piepeši kļuva skaidra un saprotama.
"Ak tā, tādā gadījumā… Ak tā."
Klausulē noklakšķēja. Birgitas mamma savējo bija nolikusi.
"Nē, pie velna," pēc brīža ierunājas Birgita, iztaisnojas un atbrīvojas no Margarētas rokas. "Te taču nav nekāda sēdēšana, tā jau var sasaldēt pakaļu…"
Tā jau ir. Margarēta pieceļas, pagriežas un mēģina saskatīt, vai aitādas jaka aizmugurē nav kļuvusi slapja.
"Vai esi ēdusi pusdienas?" viņa jautā un izslienas.
Birgita nosmīn:
"Pusdienas? Nē, pusdienas es parasti neēdu. Nemēdzu ēst ari supē. Un šodien vispār neesmu ieturējusies."
"Vai iesim kaut kur paēst?"
Birgita pretīgumā saviebj seju.
"Nē, es neesmu izsalkusi…"
"Bet es gan esmu. Mēs taču varam paņemt tikai picu. Vai kaut ko citu?"
Birgita parausta plecus un ar resniem pirkstiem taustās ap Blend paciņu, paiet vesela sekunde, līdz
Margarēta atskārš, ka tā ir viņas. Birgita to ir atsavinājusi ļoti pašsaprotamā veidā, visa viņas ķermeņa valoda rāda, ka tagad paciņa pieder viņai, ka viņa varētu izrādīt zināmu neapmierinātību, ja kāds par to izteiktu pretenzijas. Margarētu kaitina pašas gļēvums. Kāpēc viņa tur stāv kā tāda muļķe, neuzdrīkstēdamās atprasīt savas cigaretes? Viņa pagriež muguru, sabāž rokas kabatās un sāk iet Drotninggātanas virzienā. Birgita steidzas nopakaļ, bet, kad panāk Margarētu, krietni saļogās.
"Velns parāvis," viņa saka. "Šīs kurpes jau nav stabilas."
Margarēta seko viņas skatienam: Birgitai kājās vecas melnas laiviņas. Tās ir nošķiebtas, izvalkātas un pilnīgi noteikti pārāk lielas. Margarēta pakustina pati savus kāju pirkstus: tie ir droši iesaiņoti siltos un mēreni modernos zābaciņos un tomēr šķiet gandrīz vai stīvi. Vēl joprojām taču ziema.
"Varam jau arī aiziet kaut kur paēst," saka Birgita. "Bet tev būs jāmaksā. Man nav ne graša."
Birgita sarauc degunu par picēriju Drotninggātanā. Viņai negaršo spageti, tie ir lipīgi un pretīgi. Bet viņa atzīst kombinēto picas un grilbāru, viņa pat izskatās apmierināta, kad abas tur ieiet.
"Baigi forši," viņa saka, ļaudama acīm slīdēt pār spirtoto dzērienu plauktiem aiz letes.
Margarēta jūt, ka sakniebjas lūpas. Šoreiz tas notiek pēc neparasti ilga laika. Citreiz pietiek Birgitas sabiedrībā pavadīt piecpadsmit minūtes, kad viņai savelkas mute kā otrai Kristīnai. Šoreiz ir pagājusi gandrīz pusstunda.
"Mēs tikai ēdīsim. Nekā cita nebūs."
Birgita atvairoties paceļ rokas:
"Vai tad es kaut ko esmu teikusi? Tādā gadījumā atvaino. Tik tiešām."
Restorāns ir pustukšs, bet tik un tā paiet brītiņš, līdz viesmīlis atnāk pie viņu galdiņa ar ēdienkarti. Birgita velta viņam vērtējošu skatienu, viņš ir jauns un tumšs un ģērbies žilbinoši baltā kreklā. Viņš atbild ar iecietīgu skatienu, pirms saliek abas rokas uz muguras un pavērš acis uz ielu.
"Jā?" viņš saka aicinošā tonī.
Margarēta ierunājas vīzdegunīgā jaunkundzes balsī:
"Mēs vispirms vēlamies paskatīties ēdienkartē. Ja tu varētu būtu tik laipns un atnākt pēc dažām minūtēm."
"Un tikmēr atnes pāris stipro aliņu," saka Birgita. "Lai mums būtu kaut kas ko iedzert, kamēr izlemjam."
Margarēta noliek ēdienkarti malā un nopūšas.
tas viņai butu vienreiz jāiemācās. Gadu gaitā viņai bijis tik daudz filantropijas lēkmju, lai aptvertu, ka Birgita nesodīti neļauj sev palīdzēt. To viņai vajadzēja redzēt jau pirmajā reizē. Bet toreiz viņa uzmeklēja Birgitu nevis tāpēc, lai palīdzētu, bet gan lai pati saņemtu palīdzību.
Margota bija zaudējusi par viņu jebkādu interesi jau dažas nedēļas pēc gala eksāmena. Tagad viņa bija dabūjusi uz grauda kādu panīkušu muižiņu pie Brovikenas ar četrpadsmit istabām! Un griestu gleznojumiem! Un savu tenislaukumu! Un, kad Margarēta tūlīt pat neatmeta savus plānus par arheoloģijas studijām Gēteborgā, lai ļautu sevi pārvērst par bālu muižas jaunkundzi, Margota no tās dienas pārstāja ar viņu runāt. Protams, viņa vēl arvien klāja vakariņu galdu trim personām, bet kustības kļuva stīvas un saraustītas, kad viņa sūtīja pienu vai sāli Margarētas virzienā. Tagad viņas uzmanība pilnīgi piederēja Henrijam. Viņas ilgas pēc muižiņas bija kā lāzera stars, pavērsts pret vīra pieri.
Henrijs nebija neapmierināts, lai gan noturēja garas un izsmejošas lekcijas par sievišķu vispārējo nespēju kaut ko saprast no darījumiem. No otras puses, viņš paskaidroja, ka arī akla vista var atrast graudu un šis grausts no pils varbūt nemaz nav pilnīgi zemē metams ieguldījums, gan ar noteikumu, ka remonta laikā Margitai jātur sevi rāmjos. Viņš pats atbildētu par kontaktiem ar būvfirmu, bet Margita varētu augstākais izvēlēties tapešu krāsu, taču vispār viņai būtu jātur mute. Margota dedzīgi māja ar galvu. Nu, protams! Bet vai viņa nedrīkstētu rezervēt vietas ceļojumam uz Londonu augusta mēnesī? Tad viņa varētu aiziet uz to brīnišķīgo tapešu veikalu Oksfordstrītā, kamēr Henrijs sēdētu savā mīļākajā īru krodziņā Soho rajonā. Henrijs visžēlīgi pamāja, un Margota sajūsmā sasita tuklās rokas. Brīnišķīgi!