Un tā nu iznāca, ka Margarēta mājās bija viena, kad saiņoja mantas braucienam uz Gēteborgu. Šaubas padarīja viņas kustības lēnas, viņa nezināja, kā rīkoties ar visām dāvanām, ko bija saņēmusi no Margotas un Henrija. Trīs Ziemassvētku vakari, divas dzimšanas dienas un izlaiduma eksāmens bija padarījuši viņas rotaslietu kastīti gandrīz tik smagu kā pūralādi. Bet vai šīs rotaslietas tik tiešām bija viņas, vai viņa varēja ar tām rīkoties pēc sava prāta? Un kur viņa visu sasaiņos? Viņai taču bija tikai viena vienīga neliela soma, ierodoties šai mājā, bet tagad tajā saietu tikai trešā daļa no viņas garderobes. Un no kā viņa dzīvos, kad ieradīsies Gēteborgā? Paies taču vairākas nedēļas, pirms varēs saņemt studiju kredītu.
Pārtika izbeidzās trešajā dienā. Margarēta vēroja rokā pēdējo mazo sviestmaizīti no kukuļa doniņas un izlēma uzskatīt rotaslietas par savām. Viņa bija lasījusi pietiekami daudz romānu, lai saprastu, kas ir lombards, un zināja, ka Norčēpingā vēl arvien atrodams tāds iestādījums. Kādā pagājušā pavasara pēcpusdienā viņa bija redzējusi izkārtni, kad it kā gāja uz satikšanos ar kādu sapņu princi, bet patiesībā klīda pa mazajām ieliņām aiz Rātsnama.
Iet uz lombardu bija tas pats, kas iekāpt kādā romānā, pēkšņi bija gadsimta sākums, nevis sešdesmitie gadi, un viņa pati bija romāna varone ar tikko sākušos tuberkulozi, viņas zābaciņiem bija pogas, bet mugurā plandoša kleita, nevis minisvārciņi, un kājās koka tupeles. Vīrietis aiz letes pilnīgi noteikti bija no tā paša laika: viņa mazo, līko ķermeni apņēma izdilis melns uzvalks, un viņa pirksti bija tik balti, ka likās, viņš nekad nav bijis ārpus šīs brūni drūmās telpas un nav redzējis citu gaismu kā vienīgi to, ko dod netīri dzeltenā lampa. Klusēdams viņš apskatīja zelta pulksteni, pērļu auskarus un kaklarotu, ko viņa bija nolēmusi upurēt, un noteica cenu: trīssimt divdesmit piecas kronas. Neliels kapitāls. Margarēta mēmi pamāja un dedzīgi sniedzās pēc spalvas, lai parakstītu kvīti. Iedomātā tuberkuloze bija pārgājusi, viņa juta, kā pukst sirds jaunā un pavisam veselā ķermenī, kas drīz vien padarīs pasauli par savu.
Viņa Domusā nopirka divas jaunas ceļasomas un brauca uz mājām ar tramvaju, mati plīvoja vējā, kas plūda iekšā pa atvērtajiem logiem. Pieturā viņa vienā lēcienā bija ārā no tramvaja un pārējo ceļu līdz pat Margotas un Henrija balto ķieģeļu villai skrēja, ar trīs gariem soļiem bija jau augšstāvā un iemeta somas gultā. Yes! Tagad viņa bija brīva. Beidzot.
Kad somas bija sakravātas, viņa atļāvās nelielu piekāpšanos pagātnei: piezvanīja Andrē, lai gan zināja, ka viņš ar sievu un bērniem aizbraucis atvaļinājumā. Diezgan ilgi viņa klusi stāvēja, piespiedusi pie auss klausuli un aptinusi auklu ap rādītājpirkstu, un klausījās, kā skan signāli, viņa iztēlojās, kā tie atbalsojas starp sienām tukšajā mājā. Tad viņa lēni nolika klausuli un tvēra pēc somām.
Viņai bija tūlīt jābrauc uz staciju, lai gan viņa nebija apskatījusies sarakstu. Gan jau agrāk vai vēlāk kāds vilciens nāks.
Rudens semestra laikā viņa pāris reižu aizrakstīja Margotai un Henrijam, bet atbildi nesaņēma. ŠI klusēšana viņai darīja raizes, tādēļ nākamā vēstule bija pļāpīgāka un pieglaimlgāka. Viņa pateicās par pavadīto laiku abu mājā un sajūsmināti stāstīja par savu jauno dzīvi: viņa nebija dabūjusi studentu istabu, bet atradusi nelielu istabiņu ar pilnu pansiju pilsētas centrā, netālu no Hedenas. Gēteborga izrādījusies jauka pilsēta, lai gan tur bieži pūš stiprs vējš un līst. Ar studijām iet labi. Viņa domā likt pirmo ieskaiti pirms Ziemassvētkiem. Protams, viņa bija spiesta ievīt ari nelielus melus: ka ieguvusi daudz jaunu draugu. Galvenokārt puišus.
Viņa rakstīja vēl citas vēstules, īsākas un patiesākas, bet nekad īsti vaļsirdīgas. Viņa nekad nepieminēja caurumu savā kuņģi, viņa ari nezināja, kā šādu vainu sauc. Tā vietā viņa rakstīja Andrē par mīlestību un tantei Ellenai par vientulību vakaros, Kristinai par studijām un Birgitai par to, ka brīžam baidās no ģimenes, bet brīžam pēc tādas ilgojas. Pagāja vairāki mēneši, bet viņa nesaņēma nevienu vienīgu atbildi, tomēr kādu decembra pēcpusdienu, kad viņa pārradās mājās no vēlas lekcijas, uz priekšnama kumodes, atslieta pret lampu, atradās neliela pastkarte. Dzīvokļa saimniece smaidīja, redzēdama, ar kādu degsmi Margarēta metas tai klāt, un nespēja noslēpt, ka to jau paspējusi izlasīt. Tam nu nebija nekādas nozīmes, Margarēta pārlaida acis nedaudzajām rindiņām un atvieglota atbildēja smaidam. Viņai nevajadzēs svinēt Ziemassvētkus šajā pansijā: Kristīna gatavojās pa svētkiem braukt uz Vadstenu. Vai Margarēta gribētu ar viņu dalīt istabu mūķeņu viesu namā? Un svinēt Ziemassvētku vakaru kopā ar tanti Ellenu invalīdu namā?
Pēdējā Adventa nedēļā viņa devās uz lombardu, ņemot līdzi gredzenu ar baltiem akmeņiem un pēc zināmas šaubīšanās savu priekšpēdējo zelta rokassprādzi. Gredzens izrādījās vērtīgāks, nekā viņa bija domājusi. Viņa iegrūda naudu trušādas kažoka kabatā to Margota viņai bija nopirkusi pagājušo ziemu un devās pastaigā pa pilsētu, viņa klīda uz augšu un uz leju pa Avēniju vairākas stundas, līdz atrada pareizās Ziemassvētku dāvanas. Rokām austu šalli no Amatnieku apvienības tantei Ellenai. Cimdus ar aitādas oderi Kristīnai. Rozā džemperi Birgitai no vismīkstākās jēra vilnas.
Tikai tad, kad viņa jau sēdēja vilcienā, viņai ienāca prātā, ka Birgita jau nu nesvinēs Ziemassvētkus kopā ar viņām.
Tomēr Ziemassvētki kļuva par samierināšanās svētkiem. Stacijā viņu sagaidīja pavisam citāda Kristīna nekā tā, no kuras viņa bija šķīrusies pirms dažiem gadiem Norčēpingā. Vēl joprojām viņa bija bāla un vāja, bet neizskatījās slima, drīzāk jau Margarēta meklēja vārdus apsudrabota. Tagad gan Kristīna piestāvētu Margotas muižiņai. Varbūt vajadzētu viņām abām dot mājienu, tad Kristīnai vasarā būtu darbs pie Brovikenas viņa būtu muižas jaunkundze un visu vasaru sēdētu ar izšuvumu pie franču loga, izskatīdamās visai apgarota.
Viņu istaba viesu namā bija tieši tikpat līdzīga klosterim, cik varēja vēlēties: tumša griestu lampa, divas šauras gultas ar izgulētām atsperēm un krucifikss pie sienas. Aiz augstā loga jau bija nolaidusies dziļa krēsla, lai gan vēl bija diezgan agra pēcpusdiena, sniegs virpuļoja vientuļas laternas gaismā Krastmalas promenādē, un dibenplānā vīdēja Veterna melnais ūdens. Margarēta pēkšņi vēlējās raudāt: atspiedusi pieri pret rūti, viņa mēģināja aizmirkšķināt prom asaras. Tas neizdevās, viņai vajadzēja šajā pozā stāvēt vēl labu bridi, līdz izdevās pavisam nemanāmi novilkt ar rādītājpirkstu pār vaigu un tad varēja apgriezties. Kristina neko nemanīja. Viņa bija pilnīgi aizņemta, izsaiņojot Margarētas drēbes un karot tās uz skapja tērauda pakaramiem. Kā mamma. Vai arī kā īsta lielā māsa.
"Patiesībā es biju domājusi vest viņu mājās," Kristīna teica, noglauzdama ar roku savu balto blūzi. "Ka mēs varētu svinēt Ziemassvētkus mājās Mūtalā, tieši tāpat kā agrāk. Viņa taču būtu dabūjusi atļauju uz dažām dienām, tas nav nekas neparasts… Bet Stīgs Līdakžoklis ir māju izīrējis un visas viņas mēbeles novietojis noliktavā. Viņš taču ir tantes Ellenas aizbildnis."