"Bet iedomājies — ja nu viņa atlabst? Kur tad viņa dzīvos?"
Kristīna pagriezās un paskatījās Margarētā:
"Tante Ellena neatlabs. Vai tad tu to nesaproti?"
Margarēta saviebās:
"Brīnumi taču notikuši arī agrāk…"
"Nē," sacīja Kristīna. "Brīnumi nav notikuši nekad."
Kristīna bija visu izplānojusi līdz pēdējam sīkumam. Viņa bija runājusi ar invalīdu nama saimnieci jau Adventa sākumā un saņēmusi atļauju uzklāt Ziemassvētku pusdiengaldu tantes Ellenas istabā, viņa bija pierunājusi mūķenes atļaut uzturēties virtuvē vēlu vakaros. Pēdējā vakarā pirms Ziemassvētkiem viņa nebija tikusi gultā agrāk kā tikai četros no rīta, tomēr nepavisam neizskatījās nogurusi, kad atvēra ledusskapja durvis un ar triumfu sejā rādīja paveikto: tur bija Jansona kārdinājums un stiklmeistara siļķe, šķiņķis un gaļas bumbiņas, sarkanie kāposti un ceptas ribiņas, galerts, pildītas mandeļu kūkas un piparkūkas. Piedevām vēl veikalā nopirktais: siers un aknu pastēte, mazie cīsiņi un Ziemassvētku maize. Viss ietīts un salikts pavisam mazās formiņās un sviestpapīra paciņās.
"Ak vai," smējās Margarēta. "Tantes Ellenas Ziemassvētku galds. Miniatūrā…"
Kristīna atbildēja ar smiekliem:
"Tieši tā. Es biju domājusi šogad sarīkot leļļu Ziemassvētkus."
Arī tante Ellena smējās, kad abas ieradās ar ēdienu groziem; viņa sāka līdzināties savam vecajam es, brīžam ieknieba Margarētai vaigā un sauca viņu par nebēdni, brīžam sarauca pieri un lika Kristīnai paēst kārtīgi, lai dabūtu mazliet miesas uz kauliem. Apkopējas bija palīdzējušas izpušķot istabu: daži egļu zari ar mazām Ziemassvētku bumbiņām stāvēja uz galda konusveidīgā landstinga vāzē, un logā dega sveces trijžuburu svečturī no terapijas nodaļas. Bet, kad pienāca brīdis dalīt Ziemassvētku dāvanas, viņa samulsa un sāka šļupstēt.
"Ja es būtu varējusi darboties ar abām rokām kā agrāk," viņa neskaidri sacīja, kad Margarēta tina vaļā savu paciņu. "Tad es būtu tev pagatavojusi kaut ko skaistu…"
Margarēta apskatīja mazo kaklarotu, daži nekrāsota koka puļķīši un dažas lodītes veidoja ritmisku rakstu.
"Bet tā taču ir skaista," viņa sacīja un uzmauca kaklarotu pāri galvai. "Ļoti skaista."
Kristīna pamāja un taustīja savu paciņu:
"Tā ļoti labi piestāv pie šīs kleitas. Un pie melnas būtu pilnīgi perfekti."
Viņa attina iesaiņojuma papīru: pāris tamborētu katla lupatiņu.
"Šoruden es iemācījos tamborēt," teica tante Ellena, smaidīdama savu greizo smaidu. "To var darīt ar vienu roku. Nākošgad būs segas pārvalks…"
Margarēta smējās:
"Es gribu dzeltenu!"
Kristīnas acīs kaut kas iemirdzējās:
"Un es gribu rozā!"
Tante Ellena izturēja ilgi, bet, kad pulkstenis tuvojās desmitiem, viņa bija nogurusi. Viņa it nemaz nepretojās, kad Kristīna un Margarēta viņai stīvēja nost svētdienas kleitu un vilka mugurā naktskreklu, šķita, ka viņai patīk, kad abas pēc tam apsēdās katra savā pusē gultai. Kad Ellena bija iemigusi, viņas uzmanīgi nobīdīja krēslus malā un uz pirkstgaliem devās uz personāla virtuvi. Kristīna ielaida ūdeni izlietnē, bet Margarēta sameklēja virtuves dvieli.
"Ko, pēc tavām domām, šādā vakarā dara Birgita?" viņa jautāja Kristīnai.
Kristīna paraustīja plecus:
"Nezinu. To pašu, ko parasti, man šķiet."
Margarēta uzmanīgi nolika malā pirmo noslaucīto šķīvi:
"Taču ne jau šajā vakarā… Ko?"
Kristīnas balss vēl arvien skanēja klusināti, bet tonis bija ass:
"Kas tad var zināt, ar ko šādi tipi nodarbojas Ziemassvētkos? Es negribu par to runāt. Tas ir pretīgi!"
Vēl joprojām sniga, kad viņas iznāca ārā, sals Margarētai knieba kājās starp trušādas kažoku un zābakiem. Kristīna bija apģērbusies saprātīgāk; viņas mētelis sniedzās gandrīz līdz ceļiem, bez tam pirms iešanas ārā viņa bija uzvilkusi vilnas bikses. Margarēta mirkli šaubījās, pirms uzdrošinājās uzdot jautājumu, par kuru pēdējās stundas laikā bija prātojusi.
"Vai iesim uz pusnakts mesu?"
Kristīna izbrīnījusies paskatījās viņā, vilkdama rokā jaunos cimdus. Tie derēja lieliski gan krāsas, gan lieluma ziņā.
"Nē," viņa atbildēja. "Kāpēc mums tas būtu jādara?"
Tāpēc ka man tas būtu vajadzīgs, domāja Margarēta brīdi vēlāk, gulēdama klostera viesu nama ļodzīgajā gultā. Jo manas acis vēlas atpūsties pie svētbildēm un dzīvām svecēm, jo es esmu ar tukšu vidu, ko vēlos piepildīt ar ērģeļu šalkšanu un psalmu dziedāšanu, jo man vajag piedot un lai tiek piedots arī man…
Viņa samiedza acis un negribēja atcerēties. Viņa vēlējās visu izdzēst no atmiņas, lai tad, kad pēc dažiem gadiem pārdomātu visu tajā rudenī notikušo, neatcerētos neko citu kā vienīgi studijas un laipno saimnieci. Lai pat ar piepūli nespētu atminēties, kā viņu, nonākot universitātē, nomocīja kaut kāds kauns un šis kauns bija tik smags, ka viņa jutās kā nolēmēta, viņa skaļā, smejošā Margarēta, kas pastāvīgi flirtēja, gandrīz vai neuzdrošinājās uzrunāt kursabiedrus un tā vietā, lai ietu uz studentu svētkiem un groziņvakariem, vēlās stundās viena pati klīda pa ielām, dūri cieši piespiedusi diafragmai, lai nevarētu atcerēties, ka, svešiem vīriešiem viņu uzrunājot, viņa bija pagriezusies un lūkojusies tiem acīs. Un ka trīs gadījumos viņa bija gājusi tiem līdzi un mēmi izpildījusi to vēlēšanos.
Vai viņai tas būtu Kristīnai tumsas aizsegā jāpačukst? Vai viņai būtu jāpastāsta, kā viņa bija stāvējusi kādā pagalmā, līdz pusei nolaidusi biksītes, pieglaudusi vaigus svešam vīrietim? Ka viņa kinoteātrī bija izpletuši kājas rupju pirkstu iegribas dēļ? Ka klusēdama bija sekojusi nezināmam vīrietim uz viņa noplukušo īres istabu? Ka bija jutusi zināmu atvieglojumu, kamēr viss notika, bet pēc tam bija bailēs gārgusi un par sodu situsi pati sev pa seju, jo nebija sasniegts miers un atbrīvotība, kā sods par to, ka neviens nevēlējās viņu ilgāk kā uz brīdi.
Nē. To viņa nevarēja stāstīt. Kristīnai ne. Bet varbūt Birgitai.
Es grimstu, viņa domāja. Kaut nu kāds man palīdzētu nenogrimt!
Kristīnai bija jāatgriežas Lundā jau trešajos Ziemassvētkos, jo vajadzēja likt ieskaiti pašā pavasara semestra sākumā. Margarēta pavadīja viņu uz staciju, abas atvadījās, ātri apskaudamās, un viena otrai apsolīja uzturēt biežākus kontaktus.
Margarēta pēc tam devās uz invalīdu namu, Ziemassvētku sniegu bija aizskalojis lietus, un tante Ellena dedzīgi pamāja, kad viņa ierosināja pastaigu. Turpmākajās dienās bija daudz pastaigu, tante Ellena ilgojās ārā svaigā gaisā, un viņai nebija nekas pretī, ja smidzināja un pūta ass vējš. Viņa sāka līdzināties pati sev; pēcpusdienās viņa ielūdza uz konditoreju pie Lielā laukuma, un tad Margarētai vajadzēja klusu stāvēt aiz braucamkrēsla, kamēr tante Ellena pļāpāja ar sievietēm aiz letes, pratinādama tās par visu smalkmaizīšu un cepumu receptēm. Dienu pirms Vecgada vakara viņa pasūtīja milzīgu torti un, lai gan Vecgada vakarā ap pusdienlaiku gāza lietus, viņa ietiepīgi gribēja doties līdzi to izņemt. Un bija taču jāsteidzas! Personāls mēdza dzert kafiju četros pēcpusdienā, un tad tortei vajadzēja būt pie vietas. Atpakaļceļā viņa sakņupusi un trīcēdama sēdēja braucamkrēslā un visu laiku atgādināja Margarētai braukt pa bruģi uzmanīgi, lai torte kartona kārbā nesaspiežas putrā. Margarēta smējās. Viņas pirksti bija aukstumā sastinguši, trušādas kažoks lietū savēlies un kļuvis smags, bet tantes Ellenas labi pazīstamā pļāpāšana viņu sasildīja.