Bet beidzot tomēr pienāca ikdiena un Margarētai vajadzēja braukt projām. Tante Ellena noglauda viņai vaigu, kad viņa bija atnākusi atvadīties, un Margarēta pielieca vaigu Ellenas rokai.
"Vai tu kādreiz nevarētu atrakstīt?"
"Bet es taču rakstu tik drebelīgi," atteica tante Ellena un purināja galvu. "Tu nevarēsi izlasīt…"
"Varēšu gan," teica Margarēta. "Vai rakstīsi? Mīļā, labā, nu atraksti man."
Tante Ellena noglauda cirtas no Margarētas pieres:
"Nu labi," viņa noteica. "Es jau varu aizrakstīt. Ja tas tev tik briesmīgi svarīgi…"
Viņa neapzinājās, ka to plānojusi, bet, kad stāvēja uz perona, tad saprata, ka itin nemaz negaida vilcienu uz Mjelbiju, kur būtu jāpārsēžas, lai tiktu uz Gēteborgu. Vispirms viņai jādodas otrā virzienā. Viena Ziemassvētku dāvana vēl neatvērta gulēja somā.
Mūtalā arī lija, un viņa brīdi stāvēja dzelzceļa stacijas uzgaidāmajā telpā un skatījās uz parku cerībā, ka lietus pārstās, pirms iebāza zodu kažoka plušķainajā apkaklē un atgrūda durvis.
Kabatā viņai atradās saburzīta lapiņa ar adresi, ko bija laimējies dabūt no Stīga Līdakžokļa, pirms viņa tika nosūtīta uz Norčēpingu. Tur bija minēta kāda maza nomales ieliņa Vecpilsētā, bet viņai bija visai miglains priekšstats, kura māja varētu būt īstā. Taču starp šīs apkaimes namiem tik un tā nebija manāma nekāda lielā atšķirība; visi bija gandrīz vienādi šķībi un saplaisājuši.
Tomēr Mūtala centās aizslaucīt pagātni, to viņa redzēja, iedama cauri pilsētai. Kur agrāk bija stāvējuši veci, nolupuši koka būceņi, cits citu balstīdami, tagad pacēlās nesen celti īres nami no ķieģeļiem un betona. Nākotnei ceļš bija vaļā, un tā bija kritiska kā vīramāte. Nākotne gaidīja, ka visur, kur tā ieradīsies, būs tīri un glīti.
Tomēr līdz Birgitas ielai tā vēl nebija paspējusi atnākt, sev pa priekšu atsūtīdama nelielu vēstnesi tikko atklātas degvielas uzpildes stacijas veidā, kas atradās vecas, nojauktas mājas vietā. Bet vispār te viss izskatījās tāpat kā agrāk: sašķiebušies žogi gar ietvi, nolupušas māju fasādes.
Margarēta atgrūda durvis uz kāpņutelpu un paraudzījās apkārt. Sienas bija klātas ar brūniem gropētiem dēļiem, bet grīdas ar nodriskātu linoleju. Neredzēja nekādu jaunievedumu: pat ne mazo zilo izkārtni ar baltiem plastikāta burtiem, kas norādītu īrnieku vārdus. Toties pie sienas bija piestiprinātas četras veco laiku vēstuļkastītes, varbūt kāda no tām bija Birgitas. Bet nē. Ne uz vienas no tām nebija uzrakstīts Fredriksone. Tur vispār nebija neviena vārda.
"Vācies uz elli! Nolādētā mauka!"
Augšstāvā atsprāga kādas durvis, nodārdēja vīrieša balss, un sekundi vēlāk uz kāpnēm jau dunēja smagi soļi. Margarēta piespiedās pie sienas. Iedams garām, viņš vilka mugurā melnu ādas jaku, āda pieskārās viņas sejai, bet šķita, ka vīrietis viņu nemana. Viņš tikai atspēra vaļā ārdurvis un pazuda. Viņa paguva vienīgi saskatīt vīrieša jakas muguru, pirms durvis aizkrita, tur bija liels tīģera attēls.
"Tā kā bērnam," domāja Margarēta. "Birgita kopā ar mazu zēnu."
Jo tagad viņa zināja, ka nonākusi īstajā vietā. Vīrietis bija Dogens, mazliet resnāks un mazliet mierīgāks nekā pirms dažiem gadiem, kad viņš skaitījās ragaru ordeņa augstākais bruņinieks, tomēr, bez šaubām, tas pats. Un, kur bija Dogens, tur bija liela iespēja atrast ari Birgitu.
Kaut kur brēca zīdainis, un šajās raudās skanēja kāda izmisuma stiga, kas lika Margarētai nodrebēt, kad viņa devās augšup pa kāpnēm. Viņa apstājās kāpņu laukumā. Aiz kurām no abām brūnajām durvīm varētu iedomāties atrast Birgitu? Viņa izvēlējās labējās bez kāda iemesla.
Zvana signāli uz mirkli apklusināja zīdaini, bet brēkšana turpinājās jau pēc sekundes, kad kāds nāca pa dēļu grīdu.
"Jā," teica Birgita un vēra vaļā durvis. "Kas tur ir?"
Dzīvoklis bija caurvējains un nemoderns, nebija ne siltuma, ne siltā ūdens. Uz virtuves grīdas kvēloja vientulīgs radiators, un uz dzelzs pavarda stāvēja elektriskā plītiņa. Tai vajadzēja veselu mūžību, lai sasiltu, Birgita paspēja izsmēķēt trīs no Margarētas cigaretēm, līdz kafija bija gatava. Kaut kur šajā mājā vēl arvien kliedza zīdainis, bet šobrīd mazliet klusāk un ne tik izmisīgi.
Birgita vēl joprojām bija skaista: mati bija tikpat žilbinoši balti kā agrāk, āda tikpat gluda un samtaini mīksta, lūpu līnija maigi izliekta. Bet pirkstu galiņi bija piepampuši, jo nagi bija nograuzti līdz saknei, un matu cekulā varēja redzēt ķemmes pēdas. Viņai vajadzētu matus izmazgāt. Un patiesībā nomazgāties arī pašai: bija atjaunojusies bērnības pelēkā netīrumu svītra, tā stiepās ap kaklu kā noziedznieku važas.
Margarētas kritisko pārbaudi Birgita sagaidīja ar vismaz tikpat kritisku skatienu, lejot kafiju.
"Tu izskaties kā noslīcināts kaķis," viņa sacīja un pabīdīja uz Margarētas pusi šķīvi ar sausiņiem. "Ko tu darīji? Vai ieradies peldus?"
"Ārā taču līst," atbildēja Margarēta un tvēra pēc sausiņa. "Un es nācu kājām visu ceļu no stacijas."
Birgita uzmeta skatienu logam, un šķita, ka viņa tikai tagad ieraudzījusi auksto, pelēko lietu. Bet viņa par to nebēdāja, tikai pagrieza logam muguru, sēdēdama izstiepa kājas un pētīja savus taisnos lielus un melnās neilona zeķes, kas tos sedza. Bērns pārguris kaut kur tvēra pēc elpas, un, kad viņš atkal sāka brēkt, skaņa bija klusāka un vājāka. Birgita likās to nedzirdam.
"Un ko tu pašlaik dari?" viņa jautāja un nolaida kājas.
"Mācos. Gēteborgā. Es jau to rakstīju vēstulē. Vai tad tu nesaņēmi?"
Birgita paraustīja plecus un aizdedzināja vēl vienu cigareti.
"Un ko tad tu dari Mūtalā? Ja jau esi pārcēlusies uz Gēteborgu?"
Margarēta pastiepa pār galdu savu paciņu un mēģināja smaidīt:
"Atbraucu pie tevis ar Ziemassvētku dāvanu."
Blenzdama uz paciņu, Birgita iemeta pelnutraukā izdegušu sērkociņu, bet sejā bija redzams, ka viņa nemaz nedomā to saņemt.
"Nu ņem taču," teica Margarēta. "Tas ir tev."
Birgita šaubīdamās satvēra paciņu ar vienu roku, tad ielika cigareti mutes kaktiņā un kļuva nepacietīga, norāva dāvanas lenti un ar vienu vienīgu strauju kustību saplēsa iepakojumu.
"Ak," viņa sacīja, izpūzdama dūmu mākoni caur mutes kaktiņu un turēdama rozā džemperi sev priekšā. Tam bija V veida izgriezums, tas nebija moderni un tagad varbūt pat mazliet smieklīgi, bet Margarēta bija domājusi, ka Birgitai vēl arvien patīk būt pievilcīgai džemperī ar šādu dekoltē un šauros svārkos.
Birgita nolika džemperi uz ceļiem, izņēma cigareti no mutes kaktiņa un izpūta aizdomu pilnu dūmu.
"Vai tad tu esi ieradusies no Gēteborgas tikai tāpēc, lai iedotu man džemperi?"
Margarēta pacēla savu tasīti, pēkšņi juzdamās mazliet neērti.
"Nē, es Ziemassvētkos biju Vadstenā. Pie tantes Ellenas."
Birgita sarauca pieri:
"Vai tad vecene pārvākusies? Vai viņa tagad dzīvo Vadstenā?"
Margarēta iemalkoja kafiju.
"Viņa ir Vadstenas invalīdu namā."
Birgita izskatījās pārsteigta:
"Vai viņa vēl arvien ir slima?"
Margarēta pamāja un skatījās galdā. Vaskadrāna bija saplaisājusi, un plaisās varēja saskatīt auduma baltos diegus.
"Viņa ir paralizēta. Viena puse. Labāk nekad nekļūs."
Birgita ievilka dziļu dūmu un novērsa acis, viņas balss bija asa:
"Tā nebija mana vaina."
Margarēta nolaida skatienu un nezināja, ko lai atbild. Brīdi valdīja klusums, lietus čukstēja pret rūti, bērna raudāšana bija pārvērtusies par pārgurušu sīku urdziņu kaut kur fonā. Margarēta skatījās kafijas tasītē, pēkšņi viņu bija pārņēmis nogurums. Tas bija bezcerīgi. Arī Birgitai viņa nestāstīs par to, kas noticis rudenī, un, ja ari viņa to varētu, tad tik un tā Birgita nespētu sniegt nekādu mierinājumu vai izskaidrojumu. Viņa bija pārāk cieši iesprūdusi pati savā dzīvē. Bērns tvēra pēc elpas, un tūlīt raudas pārvērtās izmisuma kliedzienā.