"Velna brēkulis!"
Birgita pagrūda malā kafijas tasi, piecēlās, vienās zeķēs aizskrēja pāri virtuvei uz priekšnamu un pazuda no redzesloka. Bet varēja dzirdēt, ka viņa atrāva vaļā kādas durvis.
"Apklusti!" viņa kliedza griezīgā balsī. "Ja neapklusīsi, es tevi nositīšu!"
Margarēta pielēca kājās tik strauji, ka aiz muguras apgāzās krēsls, tikai tagad viņa aptvēra, ka bērns patiesībā atrodas Birgitas dzīvoklī. Ar trīs gariem soļiem viņa bija ārā no virtuves, tik tikko noturējās kājās, paslīdējusi uz priekšnama lupatu paklāja, un pieķērās durvju stenderei.
Birgita stāvēja tumšā, mazā istabā. Tā, liekas, bija viņas guļamistaba: rullo aizkari bija nolaisti, pie sienas bija redzama nesaklāta gulta, uz grīdas matracis un uz tā dažas saņurcītas segas. Istabas vidū atradās redeļu gultiņa. Tā pretīgi oda, it kā saldeni, bet tajā pašā laikā degunā sitās bērna izkārnījumu smaka.
Birgita stāvēja blakus redeļu gultiņai visai dīvainā pozā, it kā miera stājā. Mugura bija taisna kā miets, rokas cieši piespiestas pie sāniem, bet skatiens vērsts griestos.
"Apklusti!" viņa kliedza. "Stāvi klusu, maita, pirms iedzīvosies nelaimē!"
No gultiņas atskanēja spalgs kliedziens, pavēzējās maza rociņa. Margarēta šaubīdamās spēra soli iekšā istabā.
"Birgita," viņa iesaucās. "Vai tad tev ir bērns?"
Birgita apmetās apkārt un blenza viņā:
"Jā, un ko, pie velna, tu domāji?"
Viņai izdevās visu pārvērst rotaļā; viņa kļuva par mazu māsiņu, kas izlūdzas atļauju parotaļāties ar lielās māsas jauko lelli. Puisītim bija tikai trīs mēneši, un Margarētas rokās tas it kā nesvēra neko, tomēr viņai šķita, ka bērna acīs vīd augstākā mērā apzinātas bailes, kad viņa to paņēma un nolika uz gultas. Mazuļa ciskas bija tumši rozā, gandrīz violetas, to viņa ieraudzīja, kad tīrīja kakas ar rāpulīšu malu. Tie vairs nebija lietojami: ekskrementi bija jau sen izspiedušies cauri autiņiem un notecējuši gar kājām.
Viņa izsteidzās virtuvē un saslapināja rāpulīšus, un tie viņai kļuva gan par mazgājamo lupatu, gan dvieli, viņa meklēja pa visu istabu un beidzot atrada paku celulozes vates, saspieda dažas loksnes, tāpat kā reiz bija rīkojusies ar leļļu autiņiem, un ielika tās autiņbiksītēs. Plastikāts aiz vecuma bija gluži stīvs un vīles brūnas no veciem izkārnījumiem. Viņa ietina bērnu segā, un tas gulēja viņas rokās kā tāds kāpostu tītenis, vēl arvien kliegdams, bet tagad klusāk un aizvēris acis. Apaļā pierīte bija mitra no sviedriem.
Margarēta nostājās uz virtuves sliekšņa un piešķieba galvu, Birgita bija apsēdusies pie virtuves galda un aizdedzinājusi jaunu cigreti.
"Varbūt viņš ir izsalcis?"
Birgita savilka virslūpu un nobēra pelnus.
"Nav vis izsalcis. Viņš tikai mani kaitina."
"Bet, mīļā," teica Margarēta. "Es nekad neesmu barojusi nevienu bērnu ar pudelīti. Vai es tagad to drīkstētu?"
Birgita pamāja, bet novērsa skatienu.
Viņai pašai vajadzēja sameklēt putras paciņu un ieliet ūdeni katliņā, sameklēt mieturi un izmazgāt netīro pudeli. Tas nemaz tik labi nevedās. Nebija iespējams neko tīri izmazgāt ar auksto krāna ūdeni, ja turklāt varēja darboties tikai ar vienu roku. Viņa neuzdrošinājās bērnu kaut kur nolikt, tas vēl joprojām brēca, un Birgita, turpat sēdēdama, bija aizspiedusi ar rokām ausis. Dievs vien zina, ko viņa būtu darījusi, ja zēns gulētu uz virtuves grīdas. Bet bija grūti maisīt putru ar bērnu uz rokas, un tajā radās kunkuļi.
Beidzot tomēr viņa noslīga pie virtuves galda un iebāza pudelīti puisēnam mutē, tas uz mirkli atvēra acis un palūkojās viņā tukšu skatienu, tad lēni acis atkal aizvēra un sāka zīst. Mājā uzreiz iestājās klusums; Birgita vēl arvien sēdēja, noliekusies pār virtuves galdu un turēdama rokas pie ausīm.
"Kā viņu sauc?" Margarēta uzmanīgi iejautājās.
Birgita noņēma rokas no ausīm un paraustīja plecus. Viņas pirksti taustījās pa vaskadrānu pēc cigarešu paciņas, bet, kad bija to atraduši, tūlīt pat palaida vaļā.
"Klausies," viņa teica. "Vai tu nevarētu kādu stundiņu palikt par bērnaukli? Man vajadzētu iziet un kaut ko nopirkt. Un vēl man nozīmēts laiks pie sociālajiem, man vajadzīga nauda ārstam."
Margarēta šaubīdamās paskatījās rokas pulkstenī. Birgitas balss kļuva dedzīgāka, viņa pieliecās Margarētai tuvāk:
"Man taču nav bērnu ratiņu, saproti pati… Ja man nav aukles, tad vispār netieku ārā. Bez tam mājās nav nekā ēdama. Un pie ārsta man tiešām jāiet, tik velnišķīgi sāp!"
Margarēta pamāja. Viņai bija žēl Birgitas. Žēl bija arī puisīša. Viņiem bija vajadzīga palīdzība.
"Bet tev jābūt atpakaļ pirms pieciem. Man jāpaspēj uz vilcienu."
Birgita jau bija kājās un izvilka roku caur matiem:
"Nebaidies, pēc pāris stundām būšu klāt. Tu esi velnišķīgi laipna, Margarēta. Tu tāda esi bijusi vienmēr."
Margarēta nolaida skatienu. Laipna? Nūja. Tāda jau viņa ir. Pilnīga taisnība.
Birgita norāva melno džemperi un iemeta kaktā, uzvilka rožaino un izsteidzās priekšnamā. Kad viņa atkal ieskatījās virtuvē, acis bija melnas no plakstiņu zīmuļa un lūpas gaišrozā.
"Es tikai uz pāris stundām," viņa smaidīdama teica. "Čau!"
Astoņos vakarā Margarēta sāka raudāt. Desmitos viņa pārstāja un sāka skaitīt visus lamuvārdus, kādus vien varēja iedomāties, vienu uz katra soļa, ko spēra pa virtuves grīdu. Divos naktī viņa iemiga ar zēnu uz rokām. Septiņos no rīta viņu kāds purināja pie pleca, kamēr uzmodināja.
"Pavirzies tālāk, velns parāvis," teica Birgita. "Tā ir mana gulta. Es esmu drausmīgi pārguruši."
"neesi nu tik saskābusi," saka Birgita un piepilda glāzi. "Tas taču tikai alus."
Margarēta novērš skatienu: viņa atkal nožēlo, to viņa dara mūždien. Nākamreiz, kad uznāks vēlēšanās būt laipnai pret kādu no māsām, viņa pati pavedis sevi sānis un kārtīgi iespers sev pa dibenu. Tikai lai atgādinātu.
"Es nemaz tāda neesmu," viņa saka, bet neizdodas novērst nelielu asumu balsī. "Man tikai likās, ka tu vairs nežūpo. Tā tu stāstīji, kad es pagājušogad tev piezvanīju."
Birgita paceļ glāzi un pēta dzintardzelteno šķidrumu.
"Es nemaz nežūpoju," viņa saka. "Es tikai iedzeru vienu aliņu. Tev nemaz nav jākrīt histērijā."
Histērijā? Margarēta sarauc degunu un atver ēdienkarti.
"Ko tu vēlies? Picu? Vai kaut ko citu?"
Birgita neatbild, viņa ir aizvērusi acis un lej sev iekšā alu ar gariem, baudkāriem malkiem.
"Es katrā gadījumā vēlos lasi," saka Margarēta un noliek ēdienkarti. "Grilētu lasi."
Birgita nolaiž glāzi un nolaiza no virslūpas putas.
"Lasi? Velns viņu zina, bet es neesmu sevišķi izsalkusi…"
Ja viņa neēdīs, tad piedzersies, un, ja būs piedzērusies, tad ar viņu būs grūtības. Margarēta to visu var iedomāties: kā viņa soļo pa Drotninggātanu un mēģina vest pie kārtības Birgitu, kura iet klupdama krizdama un aurodama. Viņa nevēlas pakļaut sevi tādam pazemojumam. Viņa uzliek abas rokas uz galda, paliecas uz priekšu un nošņācās caur priekšzobiem:
"Tu ēdīsi gan! Jo, ja tu neēdīsi, tad es nemaz nevedīšu tevi uz Mūtalu, varēsi pati kulties uz turieni kā mācēdama!"