Birgita izskatās pārsteigta, bet tikai vienu mirkli.
"Pie velna, ko tu tur gvelz. Protams, es ēdīšu, man tikai negaršo lasis. Vai tad tas ir aizliegts?"
Viņa šķirsta ēdienkarti, malkodama savu alu.
"Receklis?" viņa saka. "Vai tas ir tas pats, kas kopķēze?"
Margarēta aizdedzina cigareti, viņas roka mazliet trīc.
"Receklī ir lopkautuves atkritumi."
Viņa nepasaka pārējo replikas daļu: tas ir ēdiens, ko cilvēki, kas nicina tādus kā tu, gatavo tādiem kā tu. Bet Birgita Margarētu nedzird ne to, ko viņa saka, ne to, ko domā.
"Ar kartupeļiem frī un majonēzi… Nūja. Es ņemu to."
Viņa atkal paceļ glāzi un smaida pāri tās malai.
"Va velnu, cik tu esi laipna, Megij. Tu vienmēr nāc pretī."
Uz brīdi iestājas klusums, Margarēta skatās ārā pa logu un jūt, ka sasprindzinājums plecos mazinās. Drotninggātana guļ ēnā. Viss ir tāpat. Ja neskatītos uz cilvēku drēbēm un tramvaju krāsu, tad vēl arvien varētu būt sešdesmitie gadi. Un viņa pati ļoti labi varētu pārtapt par septiņpadsmitgadīgu ģimnāzisti. Vismaz iekšēji.
"Kad dzīvoju Norčēpingā, es sagājos ar kādu skolotāju," viņa saka, piepildīdama savu glāzi. Viņa brīnās pati par sevi, nekad agrāk viņa ne ar vienu nav runājusi par to, kas notika starp viņu un Andrē. Bet tagad šķiet, ka Birgita nemaz neklausās, viņa vilusies vēro glāzi, ko Margarēta ceļ pie lūpām, varbūt viņa bija cerējusi, ka ari otra stiprā alus glāze tiks viņai.
"Mēs braukājām apkārt viņa mašīnā un meklējām kādu vietu, kur apmesties, apstājāmies katru reizi savā vietā, lai neviens mūs nepazītu. Un tad aizmugures sēdekli mīlējāmies."
Birgitas interese ir pamodusies, viņa nosmīn:
"Velns parāvis, to es no tevis nebūtu gaidījusi. Vai viņš bija labs?"
"Labs?"
"Nūja. Vai bija labi ar viņu drāzties?"
Margarēta mazliet paver lūpas. Ak Kungs!
"Laikam gan. Bet tas nebija svarīgākais. Es jutos tik vientuļa, man bija vajadzīgs kāds…"
Viņa apklust, jaunais viesmīlis noliek viņai priekšā šķīvi, un viņa vienaldzīgi paskatās uz lasi. Birgita sniedzas pēc sālstrauciņa un ar plašām, slīdošām kustībām ber sāli uz saviem kartupeļiem fri. Margarēta dziļi ieelpo un turpina:
"Tas bija tik šausmīgi, kas notika ar tanti Ellenu, man liekas, es biju šokā gandrīz veselu gadu."
Birgita aprauj kustību, viņas acis sašaurinās:
"Tā nebija mana vaina!"
Margarētas dusmas uzzibeņo. Kāpēc viņa nevar paklausīties?
"Vai tad es to esmu teikusi?"
Birgita palaiž vaļā sālstrauciņu un tver pēc cigaretēm, klikšķinot šķiltavas, viņa savelk lūpas.
"Jūs vienmēr esat mani vainojušas! Vienmēr!"
Margarēta ber garšvielas uz kartupeļa, kas viņai jau uz dakšiņas, un piepeši viņai rodas vēlēšanās būt ļaunai.
"Vienu vakaru mēs ar to skolotāju tevi redzējām."
Birgita samirkšķina acis, noliek šķiltavas un iebāž brīvo roku džinsu kabatā.
"Paskaties," viņa saka. "Kristīna nav pie pilna prāta, viņa mani vajā. Paskaties, kādu drausmīgu vēstuli viņa.
Viņa nomet uz galda mazu dzeltenu papīriņu, tas ir salocīts četrstūri, rokas viņai trīc, mēģinot to atlocīt. Margarēta vēro Birgitu ar greizu smaidu, viņa jau nu neļaus sevi novirzīt sānis. Viņa ir pietiekami manipulēta. Viņa vairs nav laipna. Viņai pat nav bailes.
"Nūja," viņa saka. "Kā jau teicu. Mēs tevi vienu vakaru redzējām, mans skolotājs un es. Tu dežurēji Saltengenā."
Birgita īsu mirkli paskatās viņā, pirms nospiež cigareti šķīvi un paķer dzelteno papirgabaliņu. Viņa pieceļas un taustās ap savu jaku, kas karājas pār krēsla atzveltni.
"Ak, tu riebīgā mātīte," viņa šņāc pār plecu. "Tu falšā elles snobiene! Vai jūs to kopā esat izskaitļojušas, tu un Kristīna?"
Margarēta auksti raugās viņā. Lai tik viņa iet savu ceļu, tad es agrāk tikšu uz Stokholmu! Bet vel viņa nav beigusi, gribas ielaist zobus vēl dziļāk Birgitā un nokost sev kādu gabalu gaļas. Viņa atbalsta zodu rokās un visjaukākajā balsī saka:
"Vai Dogens bija tavs suteners? Un zēns? Vai viņš radās, pildot dienesta pienākumus?"
Birgita pakampj jaku un uzmet to plecos, tā plīvo kā apmetnis viņai aiz muguras, kad viņa metas uz durvīm. Kurpes ir izteikti par lielu, tās papēžos cilājas un gandrīz vai krīt nost.
Protams, Margarētu sāk mocīt sirdsapziņa, tomēr ne agrāk, pirms viņa apēdusi lasi. Viņas pulss sit ātri, un viņa ritin rij ēdienu. Viņa košļā un norij, katrs kumoss liek viņai justies arvien smagākai un arvien drošākai. Garšo labi, labāk, nekā gaidīts, sevišķi pēc tam, kad viņa pamāj viesmīlim, liek novākt alu un vietā atnest pudeli minerālūdens. Margarētai nekad nav garšojis alus. Viņai šķiet, ka alus ir pretīgs un ļaudis, kas smird pēc alus, ir vēl pretīgāki. Protams.
Mocības atnāk ar kafiju, viņa noliecas pār tasīti, atbalsta pieri rokā, un viņu pārņem trīsas. Kas viņai bija noticis? Kā viņa spēja kaut ko tādu sarunāt? Ko gan viņa patiesībā zina par Birgitas dzīvi, kur tas teikts, ka arī viņa nav staigājusi apkārt, piespiedusi roku pie diafragmas, būdama ceļā uz noasiņošanu? Varbūt arī viņa nezināja cita mierinājuma kā vien tikšanos ar pilnīgi svešu cilvēku? Iespējams, ka viņa, tāpat kā Margarēta, tikai meklēja apstiprinājumu tam, ka patiešām eksistē?
Margarēta pārvelk ar roku pār seju un iztaisno muguru. Nē. Nav nekādas līdzības starp viņu pašu un Birgitu. Kādreiz viņai vajadzētu sev pašai piedot, ka gandrīz aizgāja pa pieskari pirmajā laikā Gēteborgā. Jau pavasara semestrī viss kļuva pavisam citādi.
Katru nedēļu pienāca kartīte no Vadstenas ar drebelīgiem burtiem un īsiem, telegrammai līdzīgiem tekstiem: Pavasaris klāt! Sargi sevi! Šīs atklātnītes viņu it kā pamodināja, lika samirkšķināt acis un paskatīties visapkārt kā pēc ilga miega. Viņa nemaz nebija daudz neglītāka par citām meitenēm šajā kursā, protams, arī viņa varēja uzdrīkstēties iet uz studentu svētkiem un groziņvakariem. Un tā viņa kļuva seksuāla sabiedriski pieņemamākā veidā, viņa bija iemācījusies, ka bailes var uzveikt arī ar zēniem pašas vecumā. Viņa gāja uz kino un studentu sanāksmēm, pamazām sametās kopā ar vienu no zēniem un gandrīz veselu gadu dzīvoja ar viņu vecā lēņa valdes mājā Majurnā, līdz kādu rītu atstāja viņu tādā pašā veidā kā vēlākajā dzīvē vēl četrus vīriešus. Margarēta bija uzcēlusies agri, atstājusi viņu aizmigušu guļam pirmslaulību gultā, ļoti klusi sakravājusi mantas, lai pārceltos uz īrētu istabu pie kāda vīrieša, kas tikko kļuvis par docentu. Bet atšķirībā no Birgitas viņa vienmēr rīkojusies atbildīgi pat savas dziļākās krīzes laikā; viņa arī ļoti rūpīgi dzēra pretapaugļošanās tabletes.
Tomēr viņai nav nekādu tiesību būt augstprātīgai pret Birgitu, nekādu tiesību viņu nosodīt. Margarēta taču nezina, kas ar viņu būtu noticis, ja tai nepazīstamajai sievietei nebūtu pieticis prāta pazust, nevis palikt uz vietas, ja tā nebūtu viņu pametusi veļas mazgātavā, bet rēgojusies kā ēna pār Margarētas bērnību. Viņai jābūt priecīgai un jāpateicas Dievam lai arī kas viņš būtu -, ka nonākusi pie tantes Ellenas un saņēmusi to, ko saņēmusi. Ka viņa izbēgusi no tā, ko pieredzējusi Birgita un Kristīna.
Bet vienā punktā Birgitai bija taisnība. Margarēta un Kristīna vienmēr vainojušas viņu. Kad Margarēta apsūdzēja pati sevi par to, ka bija atvērusi telefonbūdiņas durvis un parādījusi Kristīnai rīmi, kas tur uzkricelēta uz sienas, tad kāda cita apsūdzība vienmēr glūnējusi dibenplānā. Birgita! Ja vien viņa tik labprātīgi nebūtu vilkusi nost biksītes ragaru mašīnās, citā pēc citas! Ja vien viņa nebūtu bijusi tik dumja un nelepotos ar to, ko citi uzskata par kaunu. Ja vien viņa būtu aptvērusi, kāda viņai bijusi veiksme, tiekot vaļā no sava nevīžīgā mammuča un nonākot pie tantes Ellenas. Bet vissvarīgākais no visa: ja vien Birgita, kad tante Ellena viņai pārmeta, nebūtu teikusi vai izdarījusi to, ko bija teikusi vai izdarījusi, to nezināmo, kas lika tantes Ellenas sirdij dauzīties, asinsspiedienam paaugstināties un asinsvadam smadzenēs plīst, tad viss visa dzīve viņām visām četrām būtu izvērtusies pavisam citāda!