Kas par riebīgu idioti!
Margarēta atglauž matus no pieres un paņem kafijas tasi, bet rokas trīc. Protams, viņa dusmojas uz Birgitu! Viņa ir bijusi dusmīga veselus trīsdesmit gadus, jau kopš tā mirkļa, kad ienāca pa durvīm pie tantes Ellenas un izdzirda spalgu balsi gaudojam:
"Nav mana vaina, nav mana vaina, nav mana vaina!"
Kopš viņa bija aizvērusi aiz sevis durvis, iegājusi pāris soļus priekšnamā un ieraudzījusi tanti Ellenu guļam dzīvojamajā istabā uz grīdas, viņa jau zināja, ka dzīve nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.
Tante Ellena bija nokritusi uz brūnā paklāja un to apčurājusi, amonjaka dvaka cēlās Margarētai pretī, kad viņa nokrita pie Ellenas ceļos un saķēra viņas roku.
"Tante Ellena! Kas noticis?"
Tante Ellena pacēla vienu uzaci un kustināja muti, virslūpa bija sarkana, jo pa degunu tecēja asinis, un kreisajā lūpu kaktiņā vīdēja putainas siekalas. Viņa nevarēja parunāt. Margarēta pacēla galvu un ieraudzīja Birgitu, kura stāvēja, piespiedusies pie sienas blakus logam pilnā formā: sakasītiem un ar laku nopūstiem matiem, šauriem svārkiem un apspīlētā džemperī. Margarētas galvā nicinājums sakusa vienā vienīgā kvēlojošā punktā. Slampa! Viņa norija siekalas:
"Kas te notika?"
Birgita pielika roku mutei priekšā un pinkšķēja caur pirkstiem:
"Tā nebija mana vaina!"
Margarētas balss pārgāja čukstā:
"Vai tu viņai iesiti? Vai tev ienāca prātā viņai sist, tu nolādētā…"
Birgita piespiedās vēl ciešāk pie sienas, vēl arvien turēdama roku pie mutes:
"Nē! Es viņai neesmu pieskārusies, es zvēru… Mēs strīdējāmies, viņa uz mani kliedza un tad nogāzās uz grīdas. Tā nebija mana vaina!"
Margarēta mēmi savieba seju un nolaida skatienu, uz šo radījumu nav pat vērts paskatīties. Viņa palaida vaļā tantes Ellenas roku un paņēma no dīvāna spilvenu, tas bija izšūts ar zaļu un sarkanu vissmalkākajā raganu dūrienā, uzmanīgi pacēla tanti Ellenu un pabāza spilvenu viņai zem galvas.
"Tā, māmiņ," viņa sacīja un noglaudīja tantes Ellenas roku. "Viss būs labi."
Tajā pašā mirkli dzīvojamās istabas durvju velvē parādījās Kristīna. Viņas balss bija kā čuksts, tik tikko dzirdams:
"Kas te noticis?"
Margarēta pacēla galvu, paskatījās uz māsu un beidzot sāka raudāt.
Birgita ir notiesāta uz mūžu. Un to viņa pelnījusi.
Margarēta veselu sekundi taustās pa galdu pēc cigaretēm, kamēr saprot, ka tās ir projām. Birgita acīmredzot nemaz nebija tik satraukta un atcerējās tās pievākt. Vai nav vienalga. Tagad Margarēta zina, kas jādara. Viņa sameklēs puķu veikalu, nopirks rozi un kapu sveci un brauks atpakaļ uz Mūtalu. Viena pati. Aizies pie tantes Ellenas kapa un brīdi pasēdēs, parunās par vēstulēm, kas tiek sūtītas nez no kurienes, par visu, kas ir un varētu būt bijis. Nūja. Viņa pastāstīs tantei Ellenai to, ko nekad nevienam nav stāstījusi, par Andrē un to rudeni Gēteborgā, par braucienu uz Latīņameriku kopā ar vīrieti, kuru pameta jau trešajā dienā, par vientuļajiem klejojumiem pa Limu un par to bridi, kad viņa atgriezās bērnu namā un atrada gultiņu tukšu.
"Kur tad mans puisītis?" viņa jautāja un apgriezās, skatīdamās pārzines melnajās acīs.
"Ak, senjorita," teica pārzine un greizi pasmaidīja. "Tas jau nebija jūsu puisītis. Kādu pēcpusdienu te bija viņa māte ar advokātu. Tā par zēnu dabūja 500 dolāru. Vai jūs būtu varējusi pārsolīt?"
Jā. Viņa būtu varējusi pārsolīt, viņa ir dabūjusi daudz, tādēļ arī viņai ir daudz ko dot. Tas mantojums, ko viņa būtu varējusi vadīt tālāk līdz nebeidzamai bāreņu dzimtai, būtu pietiekams, lai pārsolītu jebkuru ar dolāriem piestūķētu amerikāņu pāri. Bet zēna vairs nebija, un pārzine atteicās dot viņai advokāta vārdu, un tāpēc tante Ellena nekad nebūs bāreņu ciltsmāte un Margarētai Juhansonei nekad nebūs pēcteču. Viņa ir pilnīgi nejaušs daļiņu kopojums, kas izšķīdīs un pāries tūkstošos citu tikpat nejaušu daļiņu kopojumos, neatstājot aiz sevis itin nekādas pēdas.
Viņa izvēlas ielas saulaino pusi, kad iznāk ārā, un pavērš seju pret debesīm, ļaujot vējam rotaļāties matos. Gaiss ir vēss un smaržīgs, viņa pāris reižu ievelk elpu un mēģina identificēt tās molekulas, kas atduras pret deguna gļotādu, un pasmaida, kad tas izdodas. Gaisā ir pavasaris. Es ist unsere in die Luft und die Lцwen und die Bдren springen aus… [11] nu, protams. Rīt ir pavasara saulstāvji. Diena pirms tiem ir piemērota, lai apciemotu tanti Ellenu.
Viņa pamana puķu veikalu otrpus ielai un steidzas uz gājēju pāreju, bet kāds sagrābj viņas roku, tiklīdz viņa paspērusi soli uz ielas. Viņa pagriežas un ierauga Birgitas pelēko seju, dubultzoda maiss kuļājas, kad viņa šļupst:
"Tā nebija mana vaina. Tev man jātic, reiz taču tev man jānotic!"
Margarēta neatbild, tikai atrauj roku un steidzas pāri ielai. Viņa metas teciņus, bet jau pēc pāris soļiem luksoforā iedegas sarkanā uguns. Kāds autobuss draudīgi viņai uzrūc, viņa nedzird, ko kliedz Birgita, līdz nonāk ielas otrā pusē.
"Viņa meloja! Viņa bija viena pretīga vecene! Tu nemaz nezini, ko viņa bija izdarījusi!"
Tas arī visu izšķir. Lai nu Birgita kuļas uz Mūtalu, kā vien prot.
SVARU kausĀ
Ak, mūsu jaukā, mīļā, skaistā daba, Kas cits gan esi tu kā tikai trollis, Kas nobendē un apēd bērnus savus, Ko pieviļ nežēlīgie glāsti tavi. Tu esi gan to kaps, gan kapsargs splvs Un vārtos mūžībai kā Sfinksa stāvi, Kā jaunavai tev seja ir, bet lauvas ķetnas,
Jau jaušams nāves smaids un klusums tavs.
Sit vien, bet ļauj man pēc tam zināt, Kāpēc te biju es, kas pasaule bij man.
Pērs Dāniels Amadeuss Aterbums
es nevaru norīt. Es vairs to nekad nevarēšu.
Ko tas nozīmē? Uz kurieni mani šis zaudējums aiznesīs?
Atbilde ir vienkārša: uz nekurienes malu.
Čerstina Pirmā izmetas no istabas, lai zvanītu Hubertsonam. Es viņai būtu varējusi pateikt, ka tas ir veltīgi, ka Hubertsons šodien jau atstājis ambulanci, bet viņa aizgrūdusi manu datoru tik tālu, ka nevaru aizsniegt iemuti.
Ulrika ir palikusi tepat. Viņas seja ir pārvērtusies, profesionālais smaids ir apdzisis. Patiesībā viņa savu darbu jau padarījusi, apmainījusi man naktskreklu un palagus, nomazgājusi seju ar remdenu ūdeni un mazgājamo lupatiņu, kas smaržo pēc ziepēm, uz naktsgaldiņa sakārtojusi grāmatas pēc lieluma, lai visa kaudze nenogāztos uz grīdas, tomēr nespēj aiziet un klusēdama staigā ap manu gultu, kārto palagu, lai gan tas nemaz nav vajadzīgs, ar lielu rūpibu ieloka vafeļsegu.
Viņai ir bail. Viņa pēkšņi ir tik jauna un nobijusies, ka es vēlētos viņu mierināt. Bet mans iemutis ir pārāk tālu.
Es nedrīkstu baidīties. Es zinu, kas mani gaida, un tieši tādēļ baidīties nedrīkstu. Ja zaudēta spēja norīt, ir tikai trīs iespējas. Pirmā nedarīt vispār neko. Tad trešajā dienā jāmirst no šķidruma trūkuma. Otra pielikt pie sistēmas: tad ķermenis saņem šķidrumu, cukuru un zināmus sāļus, bet nekādu īstu barošanu. Tatad jāmirst aiz bada pēc dažiem mēnešiem. Trešā iespēja ir ievadīt cauruli pa nāsīm, virzīt to tālāk caur barības vadu uz kuņģi un katru trešo stundu pildīt to ar barības šķīdumu. Ta var dzīvot mūžīgi. Āmen.