Praise the Looord Pve seen the Light… *
Gavilējošas balsis plūst pa gaiteni uz Marijas istabu. Vienu mirkli šķiet, ka debesis virs invalīdu slimnīcas ir atvērušās un erceņģeļi, serafimi un ķerubi mani vilina ar savu dziesmu. Tad es atceros, ka debesis vienmēr ir atvērtas un ka šodien pie invalīdiem ieradīsies koris. Viņu gaviles sniedz man dziļu mieru. Es skatos uz Marijas eņģeļiem. Vai jūs pēc manis ilgojaties? Vai gaidāt mani? Es nākšu. Drīz.
Bet šobrīd vēl ne.
Mans priekšstats par Lielo Jokdari ir naivs, to es zinu. Gadu gaitā esmu satikusi pietiekami daudzus slimnīcu mācītājus, lai saprastu, ka nav īsti comme-il-faut** iztēloties viņu kā teiksmainu Visuma ķēniņu, kā Jupiteru ar baltu bārdu un zvaigžņu diadēmu, kā milzi, kura galaktikas tronis šūpojas tukšajā telpā otrpus Piena ceļam un kura zilā mantija ir grezni izrotāta ar baltām zvaigznēm un supernovām, spīdošiem antidaļiņu mākoņiem un vizošu tumšu matēriju. Viņš ir vēl mistiskāks, tie saka, viņš ir esamībā iemitināta mistērija.
Tāds Dievs ir tik abstrakts, ka viņam jābūt ieslēgtam pašam savā mistērijā, gan kurlam un mēmam, gan
4 Slavējiet to Kungu
Es esmu ieraudzījis Gaismu… (Angļu vai.) " Piedienīgi. (Franču vai.)
aklam un ar kustību traucējumiem. Es nevaru saprast, kā ar viņu sarunāties. Un es gribu runāt ar Lielo Jokdari, ar ko tad citu es strīdēšos, kuru citu saukšu pie atbildības? Bet es neticu. Nav nekāda iemesla ticēt. Jo fizika tieši tagad ir ceļā uz to, lai atrastu atbildi uz visu reliģiju triumfējošo pēdējo jautājumu: Kā gan pasaule var būt bez Radītāja? Kā kaut kas var rasties no nekā?
Matērija var rasties no vakuuma, ja spiediens ir pietiekami liels. Tas ir pierādīts. Kaut kas piemēram, Visums tātad var rasties no nekā. No otras puses, spiedienu taču vajadzētu uzskatīt par kaut ko. Un varbūt arī vakuumu. Vai tukšais izplatījums ir kaut kas? Neesamība? Kas radījis Lielo Jokdari? Un kas radījis to, kas radījis Lielo Jokdari?
Un tādā garā var turpināt. Ja vien ir laiks. Un, ja nav vēlēšanās tā vietā domāt par to, ko mēs jau zinām: ka kaut kas var kļūt par neko. Piemēram, apziņa. Doma. Eksistence.
Es aizveru acis un iegrimstu stesolidā. Tas ir tāds īpašs nogurums, tas nav smags kā svins un mokošs kā Birgitai, kad viņa stāv pie gājēju pārejas Norčēpingā, nav arī sāpīgs un vērīgs kā Kristīnai, kad viņa aizver acis savā ārsta praksē, ne arī miegains un žāvu apņemts kā Margarētai, kad viņa stāv rindā puķu veikalā. Tas ir manis pašas nogurums, tas ir tikpat viegls un caurspīdīgs kā paralīze. Šķiet, ka es guļu un šūpojos zirnekļa tīklā, nespēdama no tā izkļūt, nespēdama pat gribēt no tā izkļūt.
Bet tomēr. Es jau gribētu gan tikt no tā ārā, ja vien spētu cerēt. Tas stāvoklis, kādu es pirms dažām stundām ar nicinājumu noraidīju, tagad liekas debešķīgs. Iedomājieties, ja var sēdēt gultā un ēst brokastis.
Iedomājieties, ja var celt pie mutes drebošu karoti ar auzu pārslu putru un ābolu biezeni, piespiest mēli pie aukslējām un baudīt to ainu, kas parādās acu priekšā. Vasaras beigas. Trīcošas auzu skaras, smaržīgi āboli, jūdzēm tāls skats pār Estjētas līdzenumu.
Skatu kartīte, protams.
Tur tālāk dzīvojamajā telpā koris uzsāk jaunu pantu un laiž vaļā savas sudraba balsis:
Search me Lord,
shine a light from heaven on my soul
Search me Lord
I wanna be right I wanna be saved
I wanna be whole…*
Nē, paldies. Es negribu nepieciešamības gadījumā tikt atpestīta un aizvesta drošajā pusē, es netiecos pēc šis mūžīgās dzīvības. Tomēr man patiktos pēc nāves stāties Lielā Jokdara priekšā un visu rezumēt, es vēlētos, lai viņš sēdētu savā galaktikas troni ar svariem rokā un liktu man atbildēt par maniem grēkiem. Tajā pašā bridi es atvērtu plaukstu, un tur atrastos trīs melnas lodes: viena skaudībai, viena rūgtumam un viena tam, ka neesmu izmantojusi savu talantu.
"Tagad klausies!" es sacītu un ieliktu skaudības lodi viņa svaros. "Jā, es esmu vainīga. Katru dienu savā dzīvē esmu vēlējusies to, kas ir citiem. Es apskaudu Tīģermariju, ka māte rakstīja viņai vēstules, Agnetu par to, ka viņa bija jauka un bija viegli viņu mīlēt, Elsejerdi par to, ka viņa varēja staigāt, lai ari ar kruķi. Es apskaudu visas, jo viņas varēja izvairīties no invalidu nama, katra savā veidā. Bet, kad mani pašu pēc daudziem gadiem izlaida ārā un aizsūtīja atpakaļ Esterjētlandes lēņa landstingam, es tik un tā nebiju apmierināta. Kad nonācu Linčēpingā un kļuvu par neiroķirurgu jūrascūciņu, es apskaudu citus pacientus, kurus viņi ārstēja. Neiroķirurgi atvēra viņu galvas un rakņājās tur, bet pēc tam bija labi. Es redzēju viņus citu pēc cita pieceļamies no gultas un sperot pa grīdu pirmos grīļīgos soļus, kamēr es pati paliku guļam un skatījos viņiem nopakaļ piemiegtām acīm. Es arī gribēju staigāt!"
Es paspertu soli atpakaļ un atliektu galvu, lai varētu skatīties viņam acīs:
"Kāpēc tu par grēku pārvērti skaudību, nevis nenovīdību? Vajadzēja taču otrādi. Vajadzēja būt lielākam grēkam sacīt: Lai viņai nav!, nevis Es arī gribu! Kāpēc tas, kam viss atņemts, nevarētu pat neko vēlēties?" Tad es ieliktu otru lodi viņa svaru kausā: "Tas ir rūgtums. Te arī es esmu vainīga. Un šeit man nav ko iebilst, rūgtums ir un paliek mans grēks. Bet ļauj man paskaidrot, ļauj man mēģināt parādīt, kas tas ir patiesībā."
Un tad es runātu klusākā balsī, gandrīz čukstus: "Rūgtums ir seku slimība. Tas piemeklē to, kas nav dabūjis diezgan izbēdāties. Un man bija jāsāk dzīvot tādā laikā, kas neatzina bēdas, laikā, kas tā vietā meklēja problēmas. Ar problēmām ir vienkāršāk, tās ir jārisina, bet bēdas ir jāizdzīvo. Turklāt bēdas ir lipīgas un atbaida ļaudis, tādēļ viņi ir gatavi iet līdz galējībām, lai kavētu bēdāties tiem, kuriem patiešām ir iemesls to darīt. Viņi melo. Viņi moralizē. Viņi kliedz un smejas griezīgās balsīs, lai pārspētu citus. Man ir daudz iemeslu bēdāties, tādēļ es pamodināju viņos bailes. Viņi uz mani sadusmojās, jo mans stāvoklis bija izmisuma pilns. Tādēļ vispirms man aizrādīja: esot jābūt pateicīgai par to, ka man vispār deva ēst un drēbes, ko vilkt mugurā, un vēlāk paziņoja, ka man jāpieņem savs liktenis un jābūt reālistei, un pamazām jāuztver mani defekti kā nepraktisks stāvoklis, nevis kā traģēdija. Bet tā taču bija traģēdija! Tā tiešām ir traģēdija, ja tu nevari staigāt un runāt, tas ir neizsakāmi vairāk nekā nepraktisks stāvoklis. Ikvienam, kuru piemeklē kaut kas tāds, jādod tiesības vīstīt pret debesīm dūres visas pasaules acu priekšā, lamāties un lādēties, klaigāt un kauties, krist gar zemi, spārdīties un dunkāt zemi, cik vien labi var, raudāt, līdz acīs vairs nav asaru. Tikai tad var ieraudzīt pasauli. Tad bridi var palikt guļam un ar skatienu sekot skudrai, kad tā velk uz mājām salmiņu, un tikai tad var pieņemt to, ka dzīve nekad neko vairāk nedos, bet ka tas ir pilnīgi pietiekami. Un tikai tad var piekrist, ka laime ir tā, ja vispār ļauts dzīvot."
Es vēlreiz paskatītos uz augšu Lielajā Jokdarī, viņš spēlētos ar savu bārdu un skatītos uz mani, mādams, lai es turpinu. Un to es arī darītu, jo tagad nekas mani nespētu apturēt:
"Un tomēr mani sarūgtināja ne tikai tas, ka es nevarēju izbēdāties līdz galam. Bija vēl kas vairāk. Es nekad nebiju vissvarīgākā. Nekad mūžā es nevienam citam nebiju vissvarīgākā. Pat tad ne, kad piedzimu, jo Ellenai svarīgāka par manu dzimšanu bija Hugo nāve. Un arī pēc tam es nesatiku nevienu, kam varētu izvirzīt pamatotu prasību, nebija nekāda iemesla, lai es kļūtu kādam svarīga. Tas ir tikai loģiski; tas, kurš nav bijis pasaulē vissvarīgākais savai mātei, nevar būt svarīgs nevienam citam. Pat sev pašam ne."