Lielā Jokdara balss tad dimdētu cauri Visuma telpai:
"Un kā ar Hubertsonu?"
Es uz viņu stingri paskatītos, mikroba dusmas piemeklētu pasaules Visuma valdnieku.
"Tagad gan paklusē! Paklausies vienu vienīgu reizi. Es iešu pie Hubertsona. Vēlāk. Bet vispirms es ielikšu trešo lodi tavā svaru kausā: grēku, ka neesmu izmantojusi savus talantus."
Es iztaisnotos un aizliktu rokas aiz muguras, mazliet noklepotos, pirms runātu tālāk:
"Tu mani nepadarīji par tādu, kam nav pilnīgi nekā. Es ieguvu asas acis un saprātu, kas darbojas. Kāpēc tad es sev nesagādāju īstu dzīvi, par spīti visam? Kāpēc es nekļuvu par Stivenu Hokingu, pasaulslaveno pētnieku? Vai vismaz par viduvēju universitātes studenti? Kāpēc es gulēju gultā un domāju par to, ka māsas mani apzagušas, nevis turpināju studijas?"
Viņš piekrītoši pamātu. Jā. Kāpēc gan?
"Seko man līdzi uz Linčēpingu, uz tiem gadiem, kad es biju neiroķirurgu jūrascūciņa un spējīga idiote. Ai, cik es biju spējīga! Ai, kā man patika būt spējīgai! Es spīdēju kā saulīte, kad mani slavēja: Paskatieties uz mazo dūšīgo Dezirē, kas sēž savā braucamkrēslā hronisko slimību nodaļā ar pēdējo Hermodsa neklātienes kursu vēstuli uz ceļiem. Viņa ir uzrakstījusi speciālu darbu par Tomsonu un elektronu! Bet tagad viņai jāliek grāmatas malā, jo mēs vedīsim viņu uz neiroloģisko nodaļu un atkal borēsim viņas galvaskausu."
Te es atkal paskatītos viņā.
"Vai tu zini, cik reizes mani operēja, tu Viszinīgo Lielo Jokdari? Es to nezinu. Es tikai biju pārliecināta, ka daudzās operācijas bija zīme, ka viņi ir tuvu tam, lai atrastu maģisko mazo nervu galiņu, kas ir visa ļaunuma pamats, ka viņi veikliem pirkstiem un asiem instrumentiem to salabos un ka es pēc tam spēšu darīt to, par ko agrāk neuzdrošinājos pat sapņot. Dziedāt. Dejot. Skriet. Es gatavojos jaunai dzīvei, tādēļ noliecu savu skūto galvu pār kursu grāmatām jau dažas dienas pēc katras operācijas, tieši tāpēc es nekad nežēlojos, ka viena rēta tik tikko bija paspējusi sadzīt, kad viņi mani kārtējo reizi paņēma no hroniku nodaļas un aizveda pie neirologiem, lai grieztu atkal. Mani taču gaidīja jauna dzīve."
Es dziļi ievilktu elpu, lai noturētu balsi līdzenu.
"Un tad pienāca diena, kad es noliku izlaiduma eksāmenu. Nodaļā ieradās Hermodsa pārstāvis pats savā augstajā personā ar manu liecību un balto cepurīti, es saņēmu puķes no pārējiem pacientiem, un personāls sarīkoja svinēšanu ar torti. Estjētas avīzes korespondents arī bija klāt, mani atstutēja braucamkrēslā ar visām puķēm, fotogrāfs uzņēma mani, kamēr reportieris stāvēja dibenplānā un vēlīgi smaidīja… Es biju laimīga. Pirmo reizi patiesi ievērota un pirmo reizi īsti laimīga. Pēc dažām stundām atnāca Lundbergs."
Šeit man droši vien būtu kārtīgi jānorij siekalas, lai vispār spētu turpināt.
"Tu atceries dakteri Lundbergu, es ceru. Virsārstu. Skaidrs, ka atceries, tu taču visu zini. Tad tu arī zini, ko viņš atnācis sacīja, pēc tam kad, pildot pienākumu, bija man pasniedzis grāmatu kā izlaiduma dāvanu. Viņš teica, ka gribot sadalīt manas smadzenes. Viņš gribēja izvilkt skalpeli caur smadzeņu stumbru un atdalīt manas smadzeņu puslodes. Tas esot nepieciešams, viņš teica, lai epilepsija neradītu vēl citus bojājumus. Un tas esot viss, ko viņi varot manā labā darīt, viņš cerot, ka es sapratīšot, viņi nevarot izārstēt un radīt ko jaunu, tikai aizkavēt jaunu defektu rašanos. Un smadzeņu dalīšana, protams, esot visai neparasta, bet tomēr tā esot pārbaudīta metode, tā esot lietota ASV kopš četrdesmitajiem gadiem."
Šeit es runātu vēl klusākā balsī:
"Es novītu. Tas notiek, ja ļauj zust cerībai. Cilvēks novīst. Un es varēju just, kā tas notika: šķita, it kā manos kaulos pāris minūšu laikā izzustu kaulu smadzenes, it kā es zaudētu katru unci no tā spēka un noturības mazumiņa, kas man bija. Viņš gribēja dalīt manas smadzenes! Atdalīt jūtas no prāta, burtus no cipariem, apziņu no neapziņas. Viņš gribēja nolaupīt manu personību tā vārdā, lai nerastos tālāki bojājumi. Es noliku malā dāvanu un paskatījos viņā, atcerējos, ka viņš nekad man neko nebija solījis, ka es pati biju sevi mānījusi. Tas nekad vairs nedrīkst notikt. Uz ko tad es varēju cerēt? Ka spēšu dziedāt? Dejot? Skraidīt? Nē. Uz darbu arhīvā, ja laimētos. Četras vai sešas, vai astoņas stundas dienā braucamkrēslā putekļainas bibliotēkas aizmugures labirintos. Uz mūžīgu bezdarbu, ja nelaimētos. Un bija taču diezgan ticami, ka man turpmāk nelaimēsies. Es sakopoju visas pārpalikušās kaulu smadzenes, sava spēka pēdējās atliekas, lai izteiktu vienu vārdu: Nē. Viņš nedalīs manas smadzenes, es atsakos to pieļaut."
Te es atkal paskatītos Lielajam Jokdarim acīs.
"Es biju gatava padoties. Mirt. Es pārstāju runāt un lasīt, es pārstāju ēst un dzert, es kliedzu šausmās, tiklīdz samanīju kādu neiroķirurgu. Līdz ar to mani vairs nevarēja lietot, un landstings mani pārcēla uz Vadstenu, uz lētāku un vienkāršāku aprūpi. Un dzīve izmeta līkumu: manā ceļā gadījās Hubertsons, un es atklāju, ka esmu kaut kas vairāk, nekā agrāk biju domājusi. Dvēsele iemantoja spārnus, ja tu atvainosi tik lētu metaforu…"
Lielais Jokdaris nokrekšķētos. Pie lietas!
"Vairāk ari nav ko teikt. Es biju spiesta kļūt par viņa pacienti, lai varētu atrasties viņa tuvuma. Naktis es izlidoju pasaulē, pa dienu mierīgi gulēju gulta un nonācu pie slēdziena, ka ar to pietiek. Tādēļ es vairs nemācījos, tādēļ es nekad nekļuvu par Stīvenu Hokingu."
Šeit es pasmaidītu un parādītu savu burvju mākslu: no kādas ieloces līķautā es izvilktu ceturto lodi, zelta mirdzošu un lielāku nekā visas trīs kopā.
"Skaties," es teiktu. "Pieliecies un paskaties manā lodē! To es ielikšu otrā svaru kausā. Vai tā atsvērs manus grēkus?"
Un tad es ļautu lodei noripot no manas rokas uz svaru kausa, tā mirdzētu un zaigotu, un vēl pirms nokrišanas uz svariem būtu redzams, ka tā ir smagāka par visām Lielā Jokdara zvaigznēm.
"Skaties," es teiktu, "skaties, kā svari kustas zem manas lodes smaguma, kā metāls kausā gandrīz plīst pušu…"
Lielais Jokdaris paliektos uz priekšu, sniegtu man savu augstības roku, un man būtu jāsper solis uz priekšu, es trīcētu un baiļotos, bet būtu apņēmīga. Lēni es kāptu pa debess jumu, ar Dieva roku es tiktu novesta pie Dieva vaiga. Pie viņa atbildes.
"Es zinu," viņš teiktu. "Tu, mīļotā."
Čerstina Pirmā un Ulrika ir atpakaļ manā istabā, es manu viņas aiz pusaizvērtiem plakstiem. Nekad neesmu viņas redzējusi tādas kā pašlaik. Čerstinai Pirmajai ir izspūruši mati, Ulrikai ir valgas acis, un viņa liekas satraukta. Abas nostāda vēl augstāk gultas galvgali, paceļ mani un nogludina naktskreklu man zem muguras. Tas ir jauki. Krokas var kļūt par īstām mocībām, ja cilvēks spiests uz tām gulēt stundām ilgi.
"Dezirē," saka Čerstina Pirmā pavisam citā un daudz dziļākā balsī nekā tajā, kādā viņa runā parasti.
"Dezirē! Vai tu mani dzirdi?"
Es atveru acis un paskatos viņā.
"Es nevaru sadabūt Hubertsonu. Zvanīju gan uz ambulanci, gan uz māju, bet nekur neatradu. Vai vēlies, lai tikmēr pasaucu dakteri Vulfu?"
Nē. To es negribu. Man ir citi plāni, kas domāti viņai. Es aizveru acis un mazliet pakustinu galvu. Pirmo reizi Čerstina Pirmā atzīst, ka redz manu kustību, kas nav spazmatiska.
"Vai gribi sagaidīt Hubertsonu? Labi. Apsolu, ka zvanīšu atkal. Un, ja līdz dienas beigām man neizdosies, tad pateikšu Čerstinai Otrajai. Vai tā būs labi?"