Tā būs labi. Pat sevišķi labi.
Es nezinu, ko teikšu Hubertsonam, kad viņš atnāks. Lēmums jāpieņem. Solījums jātur.
Protams, mēs esam runājuši par palīdzību nomirt, it sevišķi pēdējos gados, kad vārds eitanāzija vairs nesaistās tikai ar nacismu un nāves nometnēm, bet arī ar jauniem risinājumiem augstās tehnoloģijas laukā. Un ne tikai Holandē tiek meklēti jauni ceļi. Austrālijā ir izgudrots jauns palīglīdzeklis invalīdiem ar kustību traucējumiem. Nāves dators. Piestumj braucamkrēslu pie datora, piepilda šļirci ar indi un ievada noslēgtu adatu upura rokā. Uz ekrāna tiek atkārtots jautājums ik pēc trīsdesmit sekundēm:
"Vai tu tiešām vēlies nomirt?"
Enter.
"Vai tu tiešām vēlies nomirt?"
Enter.
"Vai tu tiešām vēlies nomirt?"
Jautājums tiek uzdots trīs reizes, trīs reizes jānospiež taustiņš Enter, pēc trīsdesmit sekundēm adata tiek atvērta un inde sajaucas ar asinīm. Vienkārši un higiēniski. Nav bendes, ir tikai upuris. Un zināms skaits ietaupīto nodokļu kronu.
Koris dzīvojamajā istabā ir nonācis līdz finālam, koristi ir silti un dedzīgi, piepildīti ar savu dziesmu. Viņi sit takti tik skaļi, ka es dzirdu tikai fragmentu no teksta:
No one else can calm myfear… [12]
Es viņus apskaužu. Es arī gribētu dziedāt. Tieši to dziesmu, ko pašlaik dzied viņi, es gribētu nodziedāt Hubertsonam.
Es par Hubertsonu zinu vairāk, nekā viņš domā. Es zinu, kā pret mēli garšo āda uz viņa kakla, kāda ir sajūta, ļaujot pirkstiem rotaļāties ar matiem uz viņa krūtīm, kā viņš aizver acis un atver muti orgasma mirkļos. Bet šī atmiņa ir plāna un trausla, es to esmu noglabājusi, lai tās pietiktu ilgāk, esmu uzmanījusies, lai to nenodeldētu. Bet tagad tam vairs nav nozīmes: nākotne ir īsa.
Vienu vienīgu reizi es sekoju Hubertsonam uz viesnīcu Standard Hoteli Norčēpingā. Tā bija kāda ceturtdiena janvārī tieši ap to laiku, kad mana augšupejošā līkne bija sākusi lūzt, kad lēkmes sāka mani piemeklēt arvien biežāk, kad skaņas un krekšķi, kas nāca man pār lūpām, arvien mazāk sāka līdzināties vārdiem un teikumiem. Tobrīd es bieži biju dusmīga un neiecietīga pret saviem asistentiem, man šķita, ka viņi izliekas nesaprotam to, ko es gribu, un steidzas šurp ar burtu tabulu, pārcentīgi spiežot man saburtot katru vismazāko vārdiņu. Rādīt man bija tikpat grūti cik runāt: manas rokas šaudījās šurp un turp pa tabulu, padarot ziņojumus mīklainus un nesaprotamus arī man pašai. Beidzot es ieliku rādāmo kociņu mutē, bet tā nemaz negāja daudz labāk.
Tātad es apklusu un iegāju sevī, es mierīgi gulēju gandrīz vai caurām dienām, brīžiem aizmigu vai izlikos aizmigusi, šņācu par visiem uzmanīgajiem mēģinājumiem izvest mani laukā. Uz ielām taču bija sniegs un auksts gaiss! Ko tad es tur ārā darīšu?
Pēc kāda laika asistenti bija pieraduši, viņi apsēdās manā dzīvojamajā istabā ar grāmatām un laikrakstiem, tikai šad tad piezagās un pavirināja aizvērtās guļamistabas durvis, lai pārliecinātos, vai man nav uznākuši krampji. Viņi vairs ar mani nerunāja, un tieši to es arī vēlējos. Jo, ja nepastāvēja risks, ka mani kāds uzrunās, es varēju doties ceļā.
Es biju atradusi ārkārtīgi labu nesēju pavecu vārnu, kura kādu dienu novembra beigās bija parādījusies priedē aiz guļamistabas loga un apmetusies tur dzīvot. Viņas jūtu stāvoklis bija man piemērots, viņa lielākoties bija asa un diezgan pikta, bet patiesībā visaugstākā mērā lietišķa būtne. Kad viņa pamanīja, ka es sēžu viņas acs dibenā, viņa nekrita panikā kā citas vārnas, bet izdarīja ātru aprēķinu. Es, bez šaubām, biju par viņu stiprāka, bet viņa saprata, ka ir man vajadzīga. Tātad starp mums nodibināsies zināms līdzsvars. Es šo aprēķinu pastiprināju savā labā, iepūšot viņas dzīslās nelielu gudrības devu; ja viņa darīs, kā vēlos, tad paliks dzīva un, kad atnāks pavasaris, es viņu atstāšu mierā ar viņas olām.
Sākumā es ar viņu biju visai uzmanīga, liku viņai nest mani pāri Vadstenai dažas reizes dienā. Es viņu nekad nespiedu lidot pāri Veternam starp ledusgabaliem abos krastos varēja manīt melnu ūdeni, un viņa no tā baidījās bet apmierinājos ar to, ka vēroju ezeru no pils torņa vai koku galotnēm parkā. Pēc tam es liku viņai uznest mani kokā pie ambulances, kur tad sēdēju un vēroju brīžam Hubertsonu, brīžam Kristīņu, kamēr viņi pieņēma pacientus. Pamazām es kļuvu drošāka, uz brīdi palaidu vārnu vaļā un ielīdu atkušņa ūdenspilienā uz kāda zara, ļaudama viņai aizlidot uz citu koku. Viņa nekad nelidoja tālu un jau pēc dažām dienām steidzās šurp, tiklīdz manas domas sauca viņu. Tomēr es gatavojos vēl papildus, liku vārnai lidot arvien plašākos lokos pār Estjētas līdzenumu, es paliku mežos un krūmājos, pārcēlos uz kādu lapsu vai zaķi, ielīdu gulošā ezī un sapņoju kopā ar to, pēc tam mierināju nosalušu vāveri ar atmiņām par vasaru, pirms atkal saucu savu putnu. Vārna tūlīt bija klāt, lai gan bija gaidījusi stundām ilgi. Viņa bija mana. Pieradināta un gatava izmantošanai.
Ceturtdienās es vienmēr atmodos ar nemieru ķermenī: šajā dienā Hubertsons, ātri iedzēris tasi kafijas, steigsies projām un nākamajā rītā ieradīsies ļoti vēlu, ja vispār atnāks uz darbu. Ceturtdienas rītos viņš nekad daudz nerunāja, viņš jau bija pārņemts no nakts, kas lēni tuvojās.
Man tas nepatika. Es zināju pārāk maz par viņa ceturtdienām un piektdienu naktīm, es pat nezināju, vai viņš katru nedēļu satiek vienu un to pašu sievieti vai arī katrreiz izvēlas citu. Es, protams, nedomāju to jautāt, tas būtu pretrunā ar mūsu līguma paragrāfiem. Es arī nevēlējos apmierināties, vērojot viņu no attāluma, sekojot viņam aiz pašas plakstiem tāpat kā tolaik manām māsām. Es negribēju redzēt Hubertsona acīm, es gribēju būt tā, kura būtu redzama caur tām.
Un tā beidzot bija pienācis ceturtdienas rīts, ko es biju gaidījusi, Hubertsons ar portfeli novicināja izklaidīgu sveicienu un nozuda aiz manām durvīm, es viņam noskatījos pakaļ un beidzot nolēmu riskēt. Pa dienu es biju laipna un pakļāvīga, pat atļāvu sevi izvest ārā braucamkrēsla pastaigā, lai nomierinātu asistenti, bet jau ap pieciem sāku žāvāties, un man izdevās radīt viņā sapratni par to, ka vēlos likties gulēt. Ap sešiem beidzās maiņa, un nākamais asistents jauns un dedzīgs mākslinieks -, pavēris manas guļamistabas durvis, apmierināts redzēja, ka es mierīgi guļu. Viņš satvēra savu skiču bloku un paņēma zīmuli. Šonakt viņam daudz kas jāpaspēj.
Jau brīdī, kad pagriezu vārnu uz ziemeļaustrumiem, viņa likās saprotam, ka šis ir pavisam īpašs gadījums, pacēlās augstu pret vakara melno jumtu un ieķērcās, es viņas galvā par atbildi iesmējos un liku palielināt ātrumu. Tik un tā pagāja vairākas stundas, līdz beidzot nolaidāmies uz laternu staba pie viesnīcas Standard Hoteli Norčēpingā. Vārna bija nokausēta, un galva viņai svērās uz sāniem, jo viņa gribēja to tūlīt bāzt zem spārna.
Es viņai to neļāvu, jo man bija vajadzīga viņas acs, lai atrastu nesēju. Pie ieejas bija tukšs, man bija jāgaida gandrīz divdesmit minūtes, kamēr parādījās vientuļš novēlojies viesis. Tas bija pusmūža vīrs, viņš mani nemanīja, tikai uz mirkli aprāva soli, kad es piezemējos, un sagrīļojās, it kā viņam būtu noreibuši galva. Garderobē viņš saskrējās ar sievieti, kura pašlaik bija ceļā uz dāmu istabu. Es tik tikko paspēju viņu ieraudzīt, kad izdarīju lēcienu.
Viņai bija skaists augums, viegls un mīksts, labs nesējs. Viņas plaušas bija maigi rozā, elpvadu skropstas plīvoja kā aļģes jūras dibenā, siekalas viņas mutē bija rasas svaigumā kā bērnam. Es acumirkli izlēmu. Te es gribēju būt.