Bet pie viesnīcas Standard Hoteli Norčēpingā vēl arvien stāvēja Kamilla, sakrustojusi rokas ap sevi.
Pēc dažām stundām Hubertsons spieda manu durvju zvanu un sabaidīja rīta asistenti.
"Kur viņa ir?" viņš jautāja.
"Kas?
"Dezirē, protams."
"Savā gultā. Un ko tad tu domāji?"
Viņš uzņēma kursu uz manas guļamistabas durvīm, un asistente čāpoja aiz viņa ar mīkstām, biezām zeķēm kājās.
"Viņa guļ. Mēs tevi negaidījām, tu taču parasti piektdienas rītos tik agri nenāc…"
Viņa izstiepa roku un mēģināja to apturēt:
"Liec viņai mieru, vakar viņa bija tik nogurusi."
Viņš pabīdīja asistenti sāņus un atvēra durvis, tad paskatījās istaba un pagriezās pret to:
"Viņai taču ir krampji! Un tu ne redzi, ne dzirdi!"
Man nācās dārgi samaksāt par savu mīlas nakti ar Hubertsonu: četras dienas trakoja orkāni, kas vēlās virsū cieši cits pēc cita, kad pasaule drebēja un plīsa pušu manu acu priekšā. Tikai ar ārkārtīgām pūlēm man šad tad laimējās tikt augšup īstenības virspusē un iekampt gaisu, pirms atkal grimu dibenā.
Kad piektajā dienā pamodos, es vairs nebiju mājās, bet gulēju svešā gultā un svešā istabā. Pagāja labs brīdis, līdz sapratu, ka esmu atpakaļ tajā invalīdu slimnīcā, kur pirmo reizi satiku Hubertsonu. Viņš atnāca pēc pāris stundām, lācīgs un daudz vecāks nekā tad, kad viņu pēdējo reizi redzēju.
"Status epilepticus," viņš teica un nostājas manas gultas kājgalī. "Tu karājies mata galā. Vai zini, kur atrodies?"
Es mēģināju atbildēt, bet pa muti man izlauzas vienīgi vaids.
"Ko?"
Es pūlējos, cik spēju, veidoju galvā vārdus, izripinaju tos caur visām smadzeņu krokām, ļāvu tiem atdurties pret balss saitēm un atvēru muti. Bet iznāca rukšķiens. Hubertsons pacēla no naktsgaldiņa burtu tabulu un iebāza man mutē zīmuli, no piepūles man sāka sāpēt galva, kamēr saburtoju īso vārdiņu. Jā.
"Vai tev grūti runāt?"
Uz manas pieres gulēja kvēlojošs smagums, tomēr es mēģināju turēt acis atvērtas, kamēr parādīju vēl astoņus burtus. Es nevaru.
"Nevari? Vai nemaz nevari parunāt?"
Es aizvēru acis un taustīju pēc viņa rokas, paspiedu to divas reizes un atlaidu: nē, es vairs nespēju runāt. Viņa roka ļengani izkrita no manējās. Labu brīdi viņš nekustīgi stāvēja pie manas gultas, tad izdzirdu nošvīkstam drēbi un sapratu, ka viņš iebāzis rokas kabatās.
"Tev te būs pāris dienu jāpaliek," viņš sacīja. "Bet tad tu atkal tiksi mājās. Mēs tikai nozīmēsim tev citas zāles."
Es neatvēru acis un nemeklēju viņa roku, man nebija nekā ko piebilst un sāpēja galva. Viņa zoles čīkstēja pret grīdu, viņš bija ceļā uz durvīm un tad tās atvēra, bet ciet netaisīja. Pagāja sekundes, līdz viņš sāka runāt, un tad viņa balsi sāka kutināt pavisam nepiemēroti smiekli:
"Ceturtdien es sapņoju par tevi. Visu nakti."
Es smaidīju viņpus aizvērtajiem plakstiem. Tas bija šīs cenas vērts.
Toreiz es tiku ārā no invalīdu slimnīcas pēc kādas nedējas. Šoreiz tas ir apšaubāmāk. Hubertsons no šī temata izvairās, kad mēģinu viņu uz to novirzīt.
Bet es ļoti vēlētos vēlreiz atgriezties savā dzīvoklī. Gribētu sēdēt savā saulainajā dzīvojamajā istabā ar klusu asistentu ārpus redzeslauka vislabāk ar mākslinieku, ir ļoti patīkami atrasties tik tuvu, kad viņš pilnīgi nodevies skicēšanai, un klausīties Grīgu. Man patīk Grigs. Šis puisis nav kautrīgs, un viņu nemāc šaubas, viņš ieņem vietu un tur paliek, kā vīrieši mēdz darīt, bet tajā pašā laikā ir pietiekami neparasts vīrietis, lai varētu pats par sevi pasmieties. Kā Hubertsons.
Mana dzīvojamā istaba ir skaista, daudz skaistāka nekā jebkura cita istaba, kur dzīvo manas māsas. Pat Kristīnas bāli zila paradīze nevar līdzināties manējai. Manā pusē ir gaisma, vasaras žilbinošie rīti un ziemas dzirkstošās priekšpusdienas. Varbūt tieši gaisma ir tā, kas vairāk nekā kas cits jau gadiem ilgi katru rītu vilina Hubertsonu uz manu dzīvokli. Ne jau nu mani skaistie aizkari.
Mēs strīdējāmies veselu pusgadu, kad biju piedabūjusi viņu aizvest mani uz veikalu Svenskt Tenn pēc ikgadējā apmeklējuma Tehniskajā muzejā. Viņš jutās pievilts. Vai es biju teikusi, ka vēlreiz gribu redzēt miglas kameru tikai tāpēc, lai vēlāk būtu iespēja iešmaukt šajā Estermalmas veceņu iestādījumā? Ko? Turklāt ir piedauzīgi pirkt aizkarus par piectūkstoš kronām. Pasaulē ir ļaudis, kam nav pat dienišķās maizes. Vai tad es to nezinu? Es tikai nosprauslājos par viņa šķendēšanos. Es biju tā ilgojusies pēc saviem Jozefa Franka aizkariem jau kopš tā laika, kad ievācos šajā dzīvoklī, tūkstošiem reižu es biju iztēlojusies, kā izskatīsies, kad puķes izplauks uz sienas, un vairākus gadus biju krājusi pensiju, lai šos aizkarus nopirktu. Kas Hubertsonam par daļu, c ik mani aizkari maksā? Ko? Vai mēs ar Jozefu Franku bij.un izrāvuši ēdienu no mutes kādam trūcīgajam?
Es ilgojos pēc mājām. Pēc saviem aizkariem un visa cita. Vēl pēdējo reizi es vēlētos pasēdēt savā dzīvojamajā istabā agri no rīta un sajust kafijas smaržu izplata mies pa dzīvokli, vēlreiz es gribētu padot zīmi asistentam ieslēgt mikroviļņu krāsni tajā pašā brīdī, kad Hubertsons zvana pie durvīm, lai frančmaizītes būtu pietiekami siltas, kad tās tiks noliktas viņam uz šķīvja.
Hubertsons un es. Mūsu aizkaru strīdi. Mūsu riti ar stipru kafiju un siltām frančmaizītēm. Mūsu ilgie klusuma brīži un retās sarunas. Mūsu braucieni uz Tehnisko muzeju. Mūsu vienīgais Vecgada vakars, kad es pacēlu glāzi ar drebošu Pommac un saskandināju ar viņa šampanieša pokālu par Jauno gadu.
Varbūt tomēr tā bijusi dzīve, par spīti visam. Tā, kuru biju dzīvojusi es.
Nūja. Es gribu, lai tagad atnāk Hubertsons, tieši tagad, kad pēcpusdienas gaisma sāk zilgani zaigot, vēstot krēslas tuvumu, es vēlos, lai viņš paņem mani uz rokām un aiznes cauri Vadstenai uz manu dzīvokli. Tur viņš mani noliks uz sarkanā dīvāna, gludi pārklās balto pledu pāri manam augumam, lai nebūtu redzams, ka esmu krastā izmesta malkas pagale, atvilks Jozefa Franka aizkarus, ļaujot ieplūst krēslai. Un pēc tam mēs roku rokā sēdēsim veselas trīs diennaktis. Vieni paši. Bet kopā.
Rīt ir pavasara saulstāvji, bet benandantes gan ies savā procesijā bez manis. Es gribu palikt pati savā ķermenī, es gribu atpūsties ar roku Hubertsona plaukstā un pēdējās diennaktis sniegt viņam vienīgo, kas man ir: pabeigtu stāstu.
Neviena no manām māsām nav nozagusi dzīvi, kas bija paredzēta man. Es esmu dzīvojusi to dzīvi, kas man bija lemta. Tomēr es viņas nevaru tā palaist, nevaru ļaut Kristīnai, Margarētai un Birgitai mesties katrai savā virzienā.
Hubertsons ir uzdevis jautājumu. Pirms viss ir beidzies, viņš saņems atbildi.
mean woman blues Sliktas sievietes blūzs
Sometimes, being a bitch is the only thing a woman has to hold on to.
Stephen King*
" "Dažreiz, ja sieviete ir kuņa, tas ir vienīgais, pie kā viņai tverties."
Stīvens Kings. (Angļu vai.)
autobuss brauc garam un aizsedz Margarētu, un, kad tas aizgājis, viņa vairs nav redzama. Tipiski Margarētai. Vienu mirkli viņa ir te, nākamajā vairs ne. Viņai ir vienreizēja spēja pazust. Sevišķi jau šādos brīžos, kad viņa panākusi, ka Birgita vēlas paskaidrot un aizstāvēties, kad viņa sakaitinajusi Birgitu līdz tādai pakāpei, ka viņa ir gatava beidzot uzrakt atmiņā to, kas toreiz notika. Bet tad Margarēta izsprūk un aizlavās projām kā bailīgs trusis .11 drebošu purniņu. Viņai patīk nākt klajā ar dzēlieniem un mājieniem, bet, kad nonāk līdz kritiskam punktam, viņai ir bailes uzzināt to, ko gribējusi.