Tas ir tik sāpīgi!
Birgita piespiež roku diafragmai un atbalstās pret laternu stabu. Pie velna. Ir tāda sajūta, ka tūlīt būs jāvemj, nūja, tagad viņa jut, kā mazais burbulītis it kā no nekā ceļas augšup no kuņģa, vēstīdams par vemšanu, tas izplešas viņas kaklā un piespiež atvērt muti. Viņa atvirza kājas vienu no otras un noliecas uz priekšu, bet sliktās dūšas vidū viņas galvā ielien maza neiereibusi doma. No kurienes, pie velna, viņai šīs laiviņas? Un kur ir viņas pašas kurpes?
Margarētai šķiet, ka atmiņa Birgitai galīgi čupā, to pirmīt varēja redzēt viņas acīs. Bet Birgita taču atceras šo to no vakar notikušā. Piemēram, ka viņa, apdullusi un smaga kā svins, gulēja uz sava matrača vairākas stundas no vietas, nevarēdama ne piecelties, ne aizmigt, kamēr Rogers pampa uz grīdas un kraca. Kad pēcpusdienā izcēlās strīds, viņš, protams, kļuva nikns, ka viņa uzdrošinājusies paņemt vēl kādu aliņu. Ka tad. Tā nu tas bija. Un tad beidzot viņa apmierinājuma izstūma šo velna izdzimteni priekšnamā atvēra durvis un izgrūda viņu ārā. Pēc tam viņa jutās pacilāta. Baigi pacilāta. Tas viņam iemācīs, ka Birgita vis neļaus sevi izrīkot, ka viņa visu mūžu ir atteikusies dzīvot zem tupeles. Reiz avīzē bija rakstīts, ka viņa ir Mūtalas narkotiku karaliene, un tā bija patiesība, vismaz tolaik. Viņa nekad nav bijusi nekāda bailīgā narkašu brūte, kas izplestu kājas jebkuram no tiem; viņai pašai ir bijušas savas drogu afēras, un viņa pati stūrējusi savu likteni. Jūsmīgā noskaņā viņa bija devusies klejot pa pilsētu un satikusi Kori, vecu narkomānu, kurš medīja rohipnolu, un viņa bija gājusi tam līdzi no viena narkomānu midzeņa uz citu. Kādā vietā viņi bija satikuši kādu velnišķīgu melnādaini, kuram bija auto, un tā visa banda Kore un Sesana, viņa pati un Čelle Rēds bija ielēkuši mašīnā un braukuši kaut kur uz kādu pārteju. Uz Norčēpingu. Tai jābūt Norčēpingai, jo Norčēpingā viņa šorīt bija atmodusies un arī pašlaik tur atrodas. Un naktī kādā brīdī kaut kāda Mikipeles kopija bija savākusi Birgitas krosenes un aizlaidusies. Vienā zolē ir caurums, un to jau ši dāma tagad būs ievērojusi. Cerams, ka viņa būs nosaldējusi kāju pirkstus un ka tie, skanēdami kā mazi ledusgabaliņi, nokritīs no kājas, tiklīdz viņa krosenes novilks. Pie velna. Tagad nāk vēmiens.
Birgita ievaidas un vemj tā, ka uz asfalta šļakst vien, acīs saskrien asaras, un viņa redz, ka sieviete, kas stāv un gaida zaļo gaismu, salecas un pasper dažus soļus sānis. Velna snobiene!
Nav jau nekā daudz, viņai vēderā tikai viens vienīgs nabaga aliņš. Birgita paceļ galvu un atbalstās pret stabu, uz mirkli aizver acis un mēģina sev atgādināt, ka ir praktiski skaidrā. Viņa iedzērusi tikai vienu mazu aliņu un patiesībā vemj tikai tādēļ, ka ir nogurusi un sāp kuņģis. Pie velna. Kaut viņa būtu mājās pati savā kortelī, kaut varētu laisties slīpi pati uz sava matrača ar dažām pudelēm alus rokas stiepiena attālumā. Tad viņa tur gulētu stundām ilgi, nekustinādama nevienu spuru, tikai gulētu pavisam mierīgi un skatītos griestos.
Viņai jātiek mājās! Un Margarētai, kura ir kā īsts lietuvēns, būs viņa jāved. To šī dāmiņa ir solījusi, un velns šo paraus, ja šī mēģinās izsprukt un solījumu nepildīt.
Birgita mēģina vēlreiz pārlūkot ielu, tā velvējas un šūpojas kā grīda izpriecu parkā, bet viņai par to nospļauties, tas viņu nebūt nesatrauc. Viņai vienmēr sareibst galva, kad jāvemj. Pēc pāris minūtēm tas pāries: viņa taču var šeit stāvēt un gaidot turēties pie staba, izlikdamās, ka ir parasta Svensona kundze, kurai uznācis mazs nelabums un kura tomēr ir tik labi audzināta, ka gaida zaļo vīriņu luksoforā.
Lai gan ko viņa īsti mēģina apmānīt? Pati sevi. Nevienam citam gan neienāktu prātā doma, ka viņa ir parasta Svensona kundze. Tagad pie gājēju pārejas stāv vesels bars svensonu, trīs sievietes un divi vīrieši, un viņi sastājušies nelielā grupiņā tik tālu no viņas, cik vien iespējams. Un tomēr viņi rūpīgi cenšas neskatīties uz Birgitu, visi izliekas nepacietīgi gaidām, kamēr mainīsies gaisma. Un tas ir tikai laika jautājums, kad viss bars sāks svilpot tikai tāpēc, lai skaidri parādītu, ka viņi Birgitu nav ne redzējuši, ne dzirdējuši.
"Pretīgās žurkas," Birgita nosaka pusbalsī un iesmejas, redzēdama, ka grupai cauri iziet vieglas trīsas. Viņiem ir baiclass="underline" visi pieci izlēmīgi pievērsuši skatienu ielai, bet sievietes pievelk tuvāk somiņas un vīrieši sabāž rokas dziļāk kabatās.
Birgita noķiķinās un ierokas kabata pec cigaretem. Ko tad, pēc viņu domām, Birgita darīs? Apēdis viņus, vai?
Bija laiks, kad viņa priecājās par svensonu norobežošanos, tas viņai lika justies lepnai un pārgalvigai. Ka tajā vasaras saulgriežu vakarā, kad vesela karavāna devās no Mūtalas uz Mantorpu ar Dogena kraisleru priekšgalā. Viņa pati sēdēja blakus Dogenam, tērpusies jaunos, baltos džinsos un rūtainā Bardo stila krūšturī zem rožainās blūzes.Viņa bija tik skaista! Virs uzkasītās frizūras viņa bija uzsējusi rozā šallīti un sasējusi to mezglā zem zoda, tiklīdz bija aizvērusi aiz sevis vārtiņus. Un, nonākusi tik tālu, lai no vecenes Ellenas mājas viņu vairs nevarētu redzēt, izvilka blūzi no džinsiem un sasēja to virs vidukļa. Kad viņa izstiepās, kļuva redzama naba, tādēļ viņa pacēla roku labi augstu un māja, kad ieraudzīja Dogenu sēžam savā kraislerā un gaidām viņu dažus kvartālus no Ellenas mājas. Dogens nebija spējis atturēties no smaida. Tas bija kaut kas neparasts: viņš vienmēr izturējās pret Birgitu ļoti stingri. Sevišķi sākumā, kad viņi pirmo reizi bija kļuvuši tuvi.
Viņiem pa ceļam bija Mjelbija, un viņi brauca iekšā pilsētā, lai gan bija ierīkots apvedceļš, astoņas lielas mašīnas garā rindā kreisēja cauri nomalēm uz Lielā laukuma pusi. Sākumā gandrīz neviens viņus neredzēja: saules svelmē pilsēta bija klusa un svētdienīgi tukša, lai gan bija priekšpusdiena un vēl nebija pacelti izgreznotie saulgriežu stabi. Pilsēta izskatījās kā tikko uzkopta, šķita, it kā Ellena un Kristīna kādā sevišķi smagā tīrīšanas trakuma lēkmē būtu izsukājušas zālājus un nocirpušas tos ar nagu šķērītēm, it kā vecene pati būtu berzusi māju fasādes ar sakņu tirāmo birsti un pulējusi ikvienu bērza lapiņu ar sudrablietu spodrināmo pulveri.
Tuvojoties centram, ļaužu kļuva vairāk, veikali vēl arvien bija atvērti. Dogenam uz stūres bija tikai kreisā roka, labā atbrīvoti un pašsaprotami gulēja uz Birgitas sēdekļa atzveltnes. Viņš meiču nebija apskāvis: viņš tikai parādīja, ka šī dāma, kura bija diezgan līdzīga Merilinai Monro, pieder viņam. Birgita atzvēlās sēdeklī, ļaujot skaustam pieskarties viņa rokai. Tā tik bija dzīve, tā vajadzēja būt vienmēr. Ja pastāv debesu valstība, tad tur vienmēr ir vasar.is saulgriežu priekšpusdiena, kad cilvēks spožā kabrioleta slid cauri mazai, sūdīgai pilsētelei, vairākām pudelēm šķindot mašīnas aizmugurē uz grīdas, un kad ir pārliecībā, ka nākamā diennakts piedāvās foršāko uzdzīvi.
Bet kaut ka trūka, un tas, protams, bija Dogens, kurš saprata, kas tieši: viņš iespieda plati kraislera greznajā, mazajā atskaņotāja, ko Birgita uz viņa rēķina bija nopirkusi Luksorā ar personālam domāto atlaidi, un uzgrieza skaļumu. Kad karavāna slīdēja pār Svartonas tiltu, pār ūdeni dārdēja labi pazīstama balss:
Well since my baby left me 1 found a new place to dwell it's down at the end of Lonely Street at Heartbreak Hotel… [13]
Šķita, ka šī balss lika visai Mjelbijai klausoties sastingt. Zemnieki Lielajā laukumā pacēla skatienu no augļiem un dārzeņiem tirgus stendos un nemanāmi virzījās tuvāk savām kases lādītēm, vīrieši tikko pie Algota nopirktos vasaras kreklos nokremšļojās un, saraukuši pieres, pētoši lūkojās uz ielu, kamēr viņu vecmodīgās sievas ilgviļņos un bēškrāsas poplīna mēteļos palika stāvam kā sasalušas ar vasaras pirmo zemeņu kārbām rokā, pēkšņi nespēdamas tās ielikt maisiņos.