Birgita un Dogens sēdēja atvērtajā mašīnā ar taisni tik cieši noslēgtām sejām, kā to prasīja viņu rangs, bet pārējie čomi aizmugurējos auto jau bija atvēruši pudeles un ierāva. Viņi novirpināja rūtis un barā kārās ārā pa auto logiem, bļaustījās un dziedāja, auroja un zviedza. Dogens uzmeta skatienu aizmugures spogulim un redzēja, ka visa karavāna jau ir pāri tiltam, viņš nobremzēja un apstājās pie Lielā laukuma.
Birgita un Dogens izkāpa pirmie, viņš pameta atslēgu pāris decimetru gaisā un ar ārkārtīgi elegantu žestu to atkal saķēra, Birgita noņēma šallīti un ar roku noglauda uzkasītos matus, pirms viņi sāka iet.
"Vai es varētu dabūt saldējumu?" viņa jautāja, cieši pieglauzdamās Dogenam, un ieslidināja roku viņa elkonī. Arī viņš šodien bija neparasti glīts: uz pieres ar matu želeju bija izveidota mākslinieciska cirta, un viņam mugurā bija jauna, melna jaka no spoža satīna. Viņš to bija pasūtījis pa pastu no firmas Hollywood Stokholmā un nepacietīgi gaidījis sūtījumu vairākas nedēļas, līdz tas pienāca dienu pirms vasaras saulgriežu vakara. Uz muguras bija ērglis. Nevienam citam no visiem Esterjētlandes ragariem tādas jakas ar ērgli nebija.
"Lai iet arī, velns parāvis," teica Dogens un izvilka kabatas portfeli.
Birgita nostājās pie saldējuma kioska, pacēlusies pirkstgalos, aizmugurē skanēja skaļas balsis un cirtās ciet auto durvis, kad pārējie kāpa ārā, tomēr viņa zināja, ka visi svensoni šajā laukumā skatās tieši uz viņu. Uz viņu un Dogenu.
Ari Dogens to apzinājās, to varēja redzēt pēc visas izturēšanās, kad viņš, pieliecies pie kioska, nometa uz letes vienu kronu un teica:
"Vienu Top Hat!"
Birgita viņu apņēma ap vidu:
"Vai tu neņemsi ari sev?"
Dogens sarauca degunu:
"Nē, pie velna. Tāda ķepa ir tikai priekš bābiešiem… Vai gribi ari zemenes?"
Zemenes? Kāpēc lai viņa gribētu zemenes? Bet tūlīt viņa atcerējās: Dogenam patika izrādīties dāsnam. Abi bija kopā tikai mēnesi, un brīžos, kad Dogenam bija visdevīgākais garastavoklis, Birgita jau bija iemācījusies paklausīgi vert muti vaļa un norīt visu. Nesen kādu vakaru viņai nācās sastumt māgā trīs porcijas desu un kartupeļu biezputras, lulz Dogens bija apmierināts. Kad viņi pēc tam mīlējās, viņai šķita, ka visa rīkle pilna ar gurķu majonēzi un tomātu kečupu, bet viņa bija norijusi nelabumu un rādījusi laipnu ģīmi. Varēja viegli iedomāties, ko Dogens darītu ar to, kas pievemtu viņa kraislera aizmugures sēdekli ar kečupu un majonēzi. Vēl viņš nebija Birgitai tā īsti iesitis, tikai viegli iepliķējis vaigu ar delnas ārpusi, kad viņa pārāk daudz pļāpāja. Tas lika iekvēloties mazai tīksmes dzirkstij starp viņas ciskām, bet viņa nebija tik liela muļķe, lai nesaprastu, ka nebūtu sevišķi patīkami ar šīm dūrēm dabūt kārtīgāk.
Mjelbijas ļaudis pavirzījās malā, kad Dogens lauza sev ceļu pie kāda stenda joprojām ar kabatas portfeli rokā. Viņa pati tipināja no muguras siksniņu sandalēs ar stileta papēžiem citāda pārvietošanās nebija iespējama bez mitas laizīdama saldējuma papes vāciņu. Visi vīrieši tirgus laukumā blenza uz viņu, un tādēļ viņa mēģināja padarīt savu mēli neparasti garu un smailu, kad, slaidiem vilcieniem virzot to pa vāciņu, tīksmi izgaršoja visu šokolādes un ievārījuma pārpalikumu.
Pie stenda, kuru Dogens bija izvēlējies, stāvēja vesels bars svensonu, bet tie laipni pašķīrās un bez iebildumiem ļāva viņam iet pirmajam. Birgita spiedās aiz viņa, laizīdama saldējumu.
"Zemenes!" rēca Dogens
Zemnieks aiz letes steidzīgi ķēra kastīti un sniedza apskatīšanai, bet Birgita apgriezās un nesteidzīgi pētīja tuvākos svensonus. Viņu sasprindzinājums sāka atslābt, viņi sarunājās klusā balsī un lēni atkal kļāvās kopā. Pavisam tuvu Birgitai stāvēja sieviete, kas izskatījās gandrīz kā vecene Ellena: pelēki puķota kokvilna kleita zem kārtīgi aizpogātā poplīna mēteļa, sīkas, stingras ilgviļņu sprodziņas uz pieres un matu tīkliņš uz pakauša. Viņa iebāza brūnu maisiņu iepirkumu tīkliņā un sniedza to pretī vīrietim, kurš stāvēja Birgitai otrā pusē. Viņš pastiepa roku un ātri tvēra pēc tīkliņa.
"Velns tāds!" iekliedzās Birgita. "Nolāpītais šmurgulis!"
Dogens apmetās apkārt.
"Viņš man ķērās pie krūtīm!"
Birgita apsūdzēdama rādīja ar pirkstu uz veci ar tīkliņu, viņa jau bija paspējusi pati sevi pārliecināt, ka tā tiešām noticis. Saprotama lieta, kā gan citādi! Kāpēc tad viņas balss kļuvusi tik asa un griezīga, kāpēc tad viņa aiz satraukuma tā dreb?
"Kurš tas bija?" jautāja Dogens un sabraucīja uz augšu piedurknes. Manšetēs bija gumija, tamdēļ viņš varēja atkailināt spalvainās rokas, nelokot uz augšu un neburzot melno satinu.
"Tas tur! Ar to žokejcepuri!"
Svešajai sievietei uz kakla uzliesmoja sarkani plankumi, viņa metās garām Birgitai un aizstājās vecajam vīrietim priekšā.
"Neesiet nu smieklīga," viņa saviebusies dvesa. "Egons nekad nav nevienai aizticis krūtis…"
"To tu, vecen, nemaz nevari zināt. Tāda, kāda tu izskaties!"
Kliedzējs bija Sige Jetings. Pārējie bara locekļi jau bija paspējuši pienākt klāt, čaļi sastājās puslokā un ielenca svensonus. Sige Jetings stāvēja vidū, vājš un smilšu krāsā kā ķirzaka, sakrustojis rokas pār ādas vesti. Skuķi sašutumā plivinājās aizmugurē: šitāds mirla aizticis Birgitai krūtis! Fui, cik nesmuki! Kā nu tā var!
"Vecen, paej nost," teica Dogens savā vistumšākajā balsi un stūma sievieti malā.
Kā filmā, domāja Birgita. Ar Dogenu viss ir tieši tā kā filmā. Un, ja nu reiz tā bija filma, tad viņa bija gatava spēlēt savu lomu, ar abām rokām ieķērās Dogena piedurknē, pieliecās tuvāk un, strauji mirkšķinādama acis, it kā lai neļautu vaļu asarām, lūdzās:
"Nāc, mīļais! Iesim projām. Atstāj šo šmurguļveci mierā!"
"Ne vella," attrauca Dogens, pagrūda jakas piedurkni vēl centimetru augstāk, notēmēja uz veci un mauca.
"Vaiii!" iebrēcās viņa sieva un nogāzās zemē.
Birgita saviebjas no šim atmiņām, lēni vilkdamās pāri ielai un meklēdama šķiltavas džinsu kabatās. Svensonu bariņš ir pasteidzies uz priekšu un tieši pašreiz izklīst uz ietves ielas otrā pusē, citādi viņa būtu varējusi kādu apturēt un palūgt uguni kaut vai tikai tāpēc, lai būtu prieks vērot viņus satrūkstamies līdzīgi izbiedētām vistām. Bet galu galā viss ir kārtībā: pirksti kabatā ir sataustījuši meklēto. Izpletuši kājas, viņa nostājas pašā ielas vidū un ar saliektu plaukstu aizsedz uzšķilto liesmiņu, tad ievelk pirmo dūmu. Kreisajā pusē ierūcas sakaitināts auto, viņa izpūš mazu dūmu mākonīti un uzmet šoferim niknu skatienu. Kas tas par velnišķīgu signālu? Vēl taču redzams zaļais vīriņš!
Šis gadījums Mjelbijā bija viņas debija likumpārkāpšanā, lai gan patiesībā viņa neko nebija darījusi. Bet tobrīd viņa pirmo reizi bija iepazinusies ar poliču sarūpēto ķurķi no iekšpuses. Dogens bija sakliedzis bandai tīties projām uz Mantorpu, kad viņu, roku dzelžos ieslēgtu, veda pāri laukumam, bet viņš nebija protestējis, kad ari Birgita tika vesta uz nopratināšanu. Viņa tādēļ bija jutusies glaimota, lai gan mazliet baidījās, ka šīs ziņas nonāks Mūtalā un vecene Ellena uzzinās Birgitu saņēmuši ciet policisti. Tad nu gan viņa saceltu lielu brēku. Par to nebija nekādu šaubu. Jo, lai gan vecene pēdējos gados bija kļuvusi nedaudz prātīgāka piemēram, viņa bija tikai mēmi pamājusi par Birgitas kraso atteikšanos šogad saulgriežu vakarā piedalīties dzimtas svinībās, kā arī par to, ka viņas pa nakti nebūs mājās, tad tik un tā viņa dabūtu trieku, uzzinot, ka kāda no viņas meitenēm nonākusi policijā.