Lai gan asinsizplūdumu smadzenēs viņa tiešām dabūja. Kad pēc daudziem mēnešiem pret Dogenu notika tiesas process, tad starp viņiem viss bija beidzies. Šķita, ka rudens togad bija sācies jau saulgriežu vakarā, un jau tūlīt bija skaidrs, ka tas būs bēdīgs.
Sākums jau bija labs. Viņus izlaida tajā pašā vakarā, un, kad viņi iznāca ārā uz policijas kāpnēm, Dogens uz mirkli sagrāba Birgitas roku, paspieda to un iesmējās, pirms atkal satvēra viņas rokas locītavu parastajā veidā.
Krēsla bija pilnīgi rožaina, viņu priekšā silta un nekustīga gulēja pilsēta kā aizmidzis kaķis, bet Dogens nevēlējās nekādu klusumu un nekādas pasteļkrāsas, viņš gribēja kādu rīcību. Viņiem bija jādodas tālāk uz Mantorpu tūlīt pat, lai svinēšanai piedotu kārtīgu vērienu.
Viņus apsveica kā uzvarētājus, Mūtalas barā atskanēja bļāviens, kad viņi pēc stundas iebrauca kempingā, skanot Elvisam augstākajos decibelos. Dogens uzstūma uz pieres saulesbrilles un šķībi smaidīja, Birgita pati skaļi smējās un gatavojās viegli un nevērīgi atbildēt uz citu meiču jautājumiem, kā tad tur īsti bijis un kā gājis, ko policisti teikuši un darījuši.
Un tomēr pēc dažām stundām noskaņa bija mainījusies. Tas, protams, bija Sige Jetings, kurš, kā parasti, nevarēja noturēt savu lielo muti, viņš jutās spiests meimurot pie Dogena, aplikt viņam rokas un slapjām lūpām šļupstēt ausī:
"Dogen, velns tads! Tas tik bija belziens, es nu gan, velns par stenderi, nekādi nespēju iedomāties, ka tu noguldīsi veceni ar vienu vienīgu sitienu…"
Dogens, saprotams, parskaitās, viņš piecēlās un rāva nost jaku. Sige Jetings nokrita viņa priekšā ceļos un salika rokas kā lūgšanā:
"Nesitiet man, labais kungs! Sitiet labāk manu brūti!" Nākamajā mirklī viņš jau bija kājās, ātri kā pērtiķis aizlocījās aiz Anitas un izlikās slēpjamies:
"Sitiet viņai! Nūja! Viņa ir stipra kā pats nelabais. Ja ne, tad rīt varam aizlaist uz Šeningi un sameklēt kādu veci, es apsolu izspert šim no rokām spieķi, lai tu varētu šamo nogniezt gar zemi!"
Tobrīd Dogens bija nobālis un tik pārskaities, ka gandrīz jau atguvis skaidru prātu, viņš saknieba lūpas un elpoja caur nāsīm kā bullis, reizi pa reizei vīstīja un atkal atlaida dūres, tad salieca pirkstus un bija gatavs. Ar vienu vienīgu kustību viņš atsvieda Anitu malā un metās Sigem Jetingam virsū, sagrāba viņu aiz krekla krūtežas un pacēla uz augšu, ļaudams viņa kājām spirināties gaisā, tad palaida vaļā un gāza ar savilktu dūri. Sige nokūleņoja atmuguriski zemē un palika nekustīgi guļam, ar atvērtām acīm viņš blenza zilpelēkajās vasaras debesīs, it kā sākumā nemaz nemanītu, ka no vienas nāss sāk sūkties asinis. Pēc tam viņš lēni pacēla roku, novilka gar degunu un paskatījās uz asinīm, tad ielika rādītājpirkstu mutē un pataustīja priekšzobu. Viņš mazliet pacēla ķermeņa augšdaļu, atbalstījās uz elkoņa un iespļāva zālē, spļāviens bija asiņains un sarkans.
"Pie velna," viņš teica un atslīga atpakaļ zālē. "Man nu gan nebija ienācis prātā, ka tu varētu šitā, Dogen…"
Dogens stāvēja turpat viņam iepretī, vēl arvien ar savilktām dūrēm un elsdams kā bullis. Viena sitiena nepietika, lai izkliedētu dusmas, viņš vēlējās belzt vēlreiz un spēcīgāk, bet, protams, nevarēja taču sist kādam, kurš jau gulēja zemē, sevišķi pēc tā, kas bija noticis Mjelbijas Lielajā laukumā. Un Sige zināja, kā izmantot varu, viņš bija atkal savā elementā un, saliecis roku elkonī, aizsedza pieri, purināja galvu liekuļotās bēdās, tā ka tievā asins strūkliņa zem deguna notrīcēja un mainīja virzienu.
"Nu nē," viņš teica. "Man nebija ne jausmas, ka tu pasāksi kaut ko tādu, Dogen. Tāds čalis kā tu ar šikāko kraisleru visā Mūtalā un labāko daiktu visā pilsētā… Pie velna, kā mēs tevi apskaužam, vai tad tu nesaproti! Tev nu gan veicas. Ja tu nebūtu uzradies, tad visa banda būtu metusies virsū Birgitai rindas kārtībā un viņa būtu paspējusi parotaļāties tikai ar pusi, pirms būtu ieradies tu un bodīti slēdzis. Tev būtu jāsaprot, ka mēs esam daudzi, kuriem kārojas."
Vasaras saulgriežu nakts bālā gaisma izdzēsa krāsas, viss piepeši bija kļuvis pelēks; zāle, mašīnas, Birgitas rozā blūze. Ap viņiem bija iestājies klusums, it kā pār šo Mūtalas bandu no debesīm būtu nolaidies stikla kupols, kas piespiedis viņus saslēgties lokā un atstājis ārpusē visas skaņas un trokšņus, ko radīja citi kempinga iemītnieki.
Kāds iesmējās, Birgita ātri paraudzījās sāņus un redzēja, ka Mazais Larss un neliela meiča viņam blakus klusi ķiķināja. Loks saslēdzās ciešāk, un Birgita pēkšņi apjauta, ka vairs nav daļa no viņiem, bet ir ielenkta tāpat kā Dogens un Sige Jetings. Pārējie bija paspēruši soli atpakaļ un apvienojušies kopā viņai aiz muguras.
Dogens joprojām stāvēja nekustīgi, bet viņa lūpas vairs nebija cieši sakniebtas, un viņa dūres nokarājās gar sāniem vaļējas un neaizsargātas. Sige Jetings salieca vienu kāju celi un parlika otru tai pāri, un izskatījās, ka viņš dīki guļ kaut kur pludmalē. Viņš vēlreiz novilka ar roku gar padeguni, mirkli vēroja asinis, tad noņēma otru roku no pieres un sāka sist plaukstas:
"Ak, ja Birgitas drānās…"
Viņa balss bija čukstoša un klusa, tomēr ne tik vāja, lai pārējie nedzirdētu un nesaprastu. Vienā acumirklī stikla kupols piepildījās ar ritmisku plaukšķināšanu, visas plaukstas pēkšņi sitās vienā taktī, visi čukstēja it kā vienā balsī, kas dažu sekunžu laikā izauga no klusas brīzes līdz šalcošam vējam:
…es ieģērbties spētu, Ar ādu savu šķirbu tad izoderētu, No valsts uz valsti man ceļš tiktu dots, Lai tur drātētos par neko…
Ar acu kaktiņu Birgita redzēja, kā Sige Jetings lēni piecejas sēdus un tad slienas kājās, visu laiku plaukšķinādams un ieturēdams ritmu, kā lēni staigā apkārt un uzsāk atkārtojumu, kā, ieliecies ceļos un smīkņādams, apstaigā visu loku, likdams pārējiem kāpināt tempu un dziedāt vēl skaļāk, kamēr stikla kupols virs viņiem saplīsa un sakrita tūkstoš asās šķembās. Loks izjuka, viena vienīgā balss sadalījās daudzās balsīs, acis, kuras tikko bija skaidras kā stikls un mirdzošas, pēkšņi kļuva tikpat aizmiglotas kā pirms tam, kad pār viņiem bija nolaidies stikla kupols. Tad Sige Jetings pacēla roku uzvarētāja žestā, ar asiņaino plaukstu aptvēra pudeles kaklu, izkauca prozit! un dzēra.
Tikai Dogens un Birgita palika stāvam un blenza viens otrā.
Tad pirmo reizi starp viņiem viss beidzās. Rudenī viņi vairākas reizes viens otru redzēja no attāluma, bet nerunāja. Tomēr Birgita liecināja viņam pa labu, kad beigās notika tiesa par gadījumu Mjelbijā, viņa teica, ka tā bijusi vecenes pašas vaina, jo viņa bija pagrūdusi priekšā purnu bez vajadzības, kad Dogens tikai mazliet mētājis pa gaisu rokas. Neskatoties uz to, Birgitai bija jābrauc uz mājām vienai, Dogenu nosūtīja tieši uz jauniešu cietumu, jo tagad pēkšņi bija jāsteidzas viņu sodīt, lai gan viņš bija varējis slaistīties mājās Mūtalā gandrīz veselu pusgadu. Bet varbūt tas arī bija labi: liktos vēl ļaunāk, ja Dogens būtu atlaists brīvībā un atteicies aizvest viņu mājās, ja pēc tiesas būtu uz viņu raudzījies tikpat tukšu un vienaldzīgu skatienu kā tad, kad viņa atstāja liecinieku vietu.
Kad tovakar Birgita atgriezās Mūtalā, viņa uzvedās visai dīvaini, it kā būtu narkotiku iespaidā, lai gan tolaik viņa pat nezināja, ka eksistē kaut kas tāds, ko sauc par hašišu un amfetamlnu. Vispirms viņa bija aizbraukusi uz Ģertrūdes veco dzīvokli un raustījusi aizslēgtās durvis, kaut kādā prāta aptumsumā viņai bija laimējies aizmirst, ka Ģertrūde mirusi, un to viņa atcerējās tikai tad, kad durvis atvēra pilnīgi svešs cilvēks. Tad viņa bija kāpusies atpakaļ, skrējusi lejup pa kāpnēm un nesusies projām uz tuvējo autobusu pieturu, no kurienes braukusi uz pilsētas nomali, uz vecenes Ellenas māju. Tikai, uzlikusi roku uz vārtu roktura, viņa atcerējās, ka arī te vairs nekas nav kā agrāk. Gaisma dega tikai augšējā stāvā tur bija palicis dzīvot Hubertsons, bet vecene Ellena atradās Linčēpingā un bija mēma kā zivs. Birgitai taču pašai bija savs midzenis, kāds izsalis būcenis Vecpilsētā. Viņa aizbrauca uz turieni, bet, nespēdama aiziet gulēt, visu nakti sēdēja pie virtuves galda, blenzdama kvēlojošajā radiatora un smēķēdama cigareti pēc cigaretes.