Nākamajā diena viņa bija palikusi mājās, un, tā kā toruden tā bija jau sestā reize, kad viņa nebija ieradusies darbā, nepaziņojusi par saslimšanu, viņai iedeva vilka pasi. Tā bija drausmīgākā netaisnība. Kā gan viņa varēja paziņot par slimību? Viņai taču nebija telefona.
Birgita apstājas, nonākusi uz ietves ielas pretējā pusē, un paskatās apkārt. Iela vairs nešūpojas, bet tā ir tik šaura un klāta ar sniega putru, ka sāk trūkt elpas. Ir arī auksts, lielās mājas atstāj ielu ēnā. Mūtalā gan tā neizskatās, tur visapkārt ir gaišs un pārredzams. Bez tam Mūtalā nav tramvaju. Birgitai tramvaji nepatīk, tie viņu biedē. Kaut kādā veidā viņai ir vieglāk iztēloties, kāda sajūta būtu, nokļūstot zem tramvaja nekā zem autobusa, viņa pat zina, kāda būtu skaņa, kad tramvaja metāla riteņi grieztos iekšā viņas ķermenī. Ļurks, ļurks, ļurks. Ķepīgi un līdz pretīgumam asiņaini. Tas, ko viņa savā galvā iztēlojusies, nekad taču nenotiek, tātad tramvajs viņu nekad nesabrauks. Bet ja nu šī doma atceļ maģiju? Ja cilvēks netic, ka tikko iedomātais tiešām notiks, tad tas varbūt tomēr notiek…
Ak! Vislabāk nedomāt nemaz.
Kur tad palikusi Margarēta? Viņa taču nevarēja izkust, pārvērsties par neko vai kaut kur aizlidot. Droši vien viņa mēģina slēpties kādos vārtos vai kādā veikalā. Tas būtu tik raksturīgi viņai.
Vispār jau Margarēta ir pilnīgi neizprotama. Vai nu viņa ir falša caur un cauri, vai arī gluži vienkārši nav pie pilna prāta. Ar Kristīņu ir vienkāršāk: viņa ir konsekventi snobiska un ļauna. Tas ir pilnīgi skaidrs. Bet Margarēta vienā brīdī ir baigi forša un labākā draudzene pasaulē, tad viņa ķiķina un smejas, un pļāpā, un jokojas, bet pēc mirkļa jau vaukšķ kā ellīgs rotveilers un kož. Simtiem reižu viņa ļāvusi Birgitai noticēt, ka ir gatava izpalīdzēt, ka nevēlas neko vairāk kā vien būt mazliet atsaucīgāka pret vecu audžumāšu, bet tūlīt pat nogriež kā ar nazi klaukš! un aiziet, pacēlusi gaisā degunu. Un viņa rīkojas veikli: ir pavisam viegli aizmirst patieso velnišķību, kad viņa piešķiebj galvu un izliekas tik vienreizēji jauka.
Un kas viņai par daļu, ja Birgita kādu laiciņu gāja uz Saltengenu? Vai tā ir viņas darīšana? Bet kāpēc viņa pati tā satraucās? Tas taču bijis pirms simt gadiem, sen pagājis un aizmirsts. Birgita kaut kur bija lasījusi vai dzirdējusi, ka viss ķermenis atjaunojas ik pēc septiņiem gadiem; tātad vairs nav neviena nadziņa, neviena matiņa, nevienas vietiņas uz viņas ādas, kas būtu tādi paši kā tai meičai, kas piestaigāja uz Saltengenu. Pēkšņi viņas galvā uzzibeņo niknums. Nu kā tad! Šodien taču viņa ir pavisam cits cilvēks, un snobienes nevar vainot šīsdienas Birgitu par to, kas notika ar Ellenu. Vai tad vecenei pēc visa notikušā, starp citu, jau sen nebūtu jāguļ kapā? Vai varbūt viņas domāja, ka šī dzīvotu mūžīgi, ja nebūtu Birgitas? Vai ari to, ka Ellenai pašai nebija sava daļa vainas pie notikušā? Ha! Bet tagad gan Margarēta dabūs dzirdēt visu patiesību, nu viņa, velns parāvis, būs spiesta klausīties un atzīt, ka tā nebija Birgitas vaina!
Viņa apstājas pie skatloga un pētoši lūkojas iekšā. Varbūt Margarēta ir iegājusi šajā glaunajā veikalā un paslēpusies kādā pielaikošanas kabīnē. Veikals ir pietiekami lepns, lai derētu snobiem, skatlogā redzama blūze, kas maksā 1200 kronu. Birgita var iedomāties, kāda izskatītos Ulla, viņas sociālā asistente, ja lepni iepeldētu nodaļā šādā blūzē, bet tādām kā Margarēta šāds apģērbs ir kā ikdienas maltīte, viņa droši vien mētājas ar tūkstoškronu banknotēm pa labi un kreisi, it kā tās būtu kāda siknauda. Nemaz jau nerunājot par Kristīņu: kad viņa ieradās miertiesā liecināt pret Birgitu, viņai mugurā bija tērps, kurš burtiski kliedza par cenu, lai gan izskatījās neglīts kā vecai tantei. Turklāt viņai ap roku bija trīs biezas zelta rokassprādzes, un Birgita uz tām blenza visu laiku, kamēr vien Kristlna sniedza liecību, pētīja tās un mēģināja sarēķināt, cik tabletītes par tām sanāktu. Viņa atgrūž durvis un sper soli iekšā veikalā, tur ir pavisam tukšs, nav pat pārdevēja. Viņa apstājas un skatās apkārt. Kur te ir pielaikošanas kabīnes?
Veikala pašā aizmugurē sakustas drapērija, iznāk vājš sievišķis un mēģina steidzīgi sakošļāt un norīt kumosu. Tipiska iebaidīta veikala verdzene, kas brītiņā starp klientiem steidzīgi mēģina kaut ko iekost. Tomēr viņai matos ir krāsotas šķipsnas kā sliktākajai augstākās šķiras dāmai un mugura tik taisna, ka vai atmuguriski jāgāžas no kājām.
"Jā?" viņa jautā un paceļ uzacis. Ir acīm redzams, ka viņa neuzlūko Birgitu par iespējamu klienti, jo runā ar pilnu muti. Viņa pat neizskatās izbijusies: paceltās uzacis izskatās kā pielīmētas vienu centimetru no matiem. Tajā pašā mirklī Birgita spogulī pie sienas ierauga savu attēlu. Mati nokarājas, seja pelēka, ciskas ir stīvas un resnas kā koku stumbri.
"Patiesībā šeit smēķēt aizliegts," saka sieviete, nenolaižot uzacis. "Un mēs nepērkam sociālās nodaļas rekvizītus."
Birgita atver muti, lai atbildētu, bet neviens vārds nenāk ārā. Pie velna! Kas viņai šajā veikalā darāms? Te taču Margarētas nav. Viņa apmetas apkārt un atrauj durvis, notinkšķ mazs zvaniņš, un tomēr viņai šķiet, ka dzird vārdus: atnāciet atkal.
No jauna bangojas jūra, iela zem viņas ceļas un grimst. Viņai jāatbalstās pret nama sienu, lai nenogāztos, un pēkšņi ir tāda sajūta, it kā no viņas tecētu ārā visi spēki. Ceļgali grib saliekties, un viņa pati nevēlas neko citu kā vienīgi padoties un nokrist zemē, likties guļus uz ielas, kas šūpojas, un aizmigt.
Ja vien tā nesāpētu!
Viņa spiež roku pie kuņģa un meimuro tālāk. Ir pat labi, ka sāp, jo tādējādi viņa spiesta palikt nomodā. Ir bīstami šajā gadalaikā apgulties kaut kur ārā, var taču nosalt. Neviens jau viņai neuzklās segu un nepabāzīs spilvenu zem galvas, svensoni tikai kāps pāri un izliksies, ka tur nekā nav. Viņa var paļauties vienīgi uz sevi, tādēļ atbalsta muguru pret kādu skatlogu un piespiež plaukstas stiklam. Viņa mirkli tā pastāvēs, atpūtīsies un saņemsies, pirms atkal sāks meklēt Margarētu.
Kāds viņai blakus atver veikala durvis un iznāk uz ietves. Sākumā Birgita nespēj atvērt acis un paskatīties, kas tas ir, bet, kad kļūst skaidrs, ka šī persona nedomā iet tālāk, viņa vienu milimetru paver plakstus. Viņas priekšā stāv Margarēta un velk rokā cimdus. Uz rokas karājas papīra maisiņš. Viņa nopirkusi puķes.
"Es gribu dabūt atpakaļ savas cigaretes," viņa saka. "Un, starp citu, tev nevajag tā pūlēties, lai izskatītos tik traģiski. Man tik un tā nav tevis žēl."
manis žēl?
Vai Birgita kādreiz ir vēlējusies, lai viņu žēlo? Nekad mūžā. Un nevienu mirkli.
Bet tik un tā visu dzīvi ļaudis ar viņu apgājušies kā ar bojātu eksemplāru, it kā viņa būtu kliba vai ar kupri mugurā, kurla vai mēma. Patiesībā tikai Ellenai un Kristīnai nav bijis viņas žēl. Un arī vecaimātei, protams. Viņa visu mūžu bija pagalam nikna, viņai nekad neviena nebija žēl, viņa tikai smējās guldzošus, sīkus smieklus un bija pārliecināta, ka dzīve, neskatoties uz visu, ir diezgan taisnīga. Sevišķi pēdējā posmā.