Dažreiz naktī Birgita pamostas un viņai šķiet, ka dzird šos smieklus, bet tās, protams, ir tikai iedomas. Vecāmāte jau daudzus gadus ir mirusi, un Birgita nevar iedomāties, ka viņa varētu spokoties. Vecāmāte vienmēr nievājoši šņaukājās, kad Ģertrūde, pārnākusi mājās, stāstīja spoku stāstus, un noteikti arī pēc nāves viņa nav kļuvusi citāda. Viņa droši vien sēž kaut kur uz mākoņa maliņas, lūpas sakniebusi un rokas sakrustojusi pār krūtīm: ja viņa reiz teikusi, ka spoku nav, tad tā arī ir, viņa taču nedomā sākt spokoties tikai tādēļ vien, ka kāds to vēlētos.
Tomēr vecāmāte, būdama tik skaudrs cilvēks, diezgan daudz smējās. Piemēram, no rītiem, stāvēdama spoguļa priekšā un ķemmēdama matus.
"Nu tad labrīt!" viņa vienmēr apsveica savu attēlu spogulī un smējās. "Cik tu gan šorīt izskaties jauna un skaista!"
Birgita mēdza sēdēt uz virtuves kušetes un vērot vecomāti. Kad viņa bija pavisam maza, viņai likās visai dīvaini, ka vecāmāte uzskata sevi par jaunu un skaistu, jo meitene nevarēja saskatīt nekā skaista šajā bezformīgajā augumā un bālajā sejā, kas līdzinājās uzrūgušai miklai. Pat viņas mati, ar kuriem vecāmāte šķita lepojamies, nebija skaisti. Kad viņa atraisīja nakts bizi un izvilka tai cauri pirkstus, tie nespodri un sakļāvušies klājās viņai pār muguru. Tiem nebija nekādas krāsas, un tie bija vienīgie bezkrāsainie mati visā pasaulē. Kad Birgita pēc daudziem gadiem kādā ārstniecības iestādē ieslēdza televizoru, viņa nejauši dzirdēja amerikāņu astronautu stāstām, ka dīvainākais uz Mēness virsmas liekoties tas, ka tur neesot nekādu krāsu, un tad viņai ienāca prātā vecāmāte. Tā bija sieviete, kuras matiem bija tāds pats tonis kā Mēness virsmai.
Vecāmāte ar matiem nekad nenoņēmās pārāk ilgi, bet pēc iespējas ātrāk tos izsukāja, gludi saņēma kopā uz pakauša un savija mazā, cietā desiņā, tad vilka kājās vecos zābakus un gāja ārā pārlūkot līniju.
Vecaistēvs bija dzelzceļa līnijas uzraugs un dzīvoja uzrauga mājiņā pavisam tuvu sliedēm, tā bija maza, sarkana mājiņa Estjētas lidzenuma vidū un atradās kādu kilometru no īstā ceļa un pusjūdzi no tuvākās zemnieku sētas. Lai gan patiesībā tā nebija nekāda zemnieku sēta, drīzāk jau muiža: tās lauki stiepās līdz pat uzrauga būdiņas dārza žogam. Vecāmāte stāstīja, ka tur tālu, lielajā, baltajā mājā, dzīvojot arī bērni, bet lai tik Birgita neko neiedomājoties. Tiem neesot atļauts rotaļāties ar sliežu uzrauga bērniem.
Bet viņa jau nedrīkstēja arī viena pati spēlēties dārzā, tas bija pārāk bīstami. Jebkurā brīdī viņa varēja aiztenterēt līdz sliedēm, ko jau reiz, maza būdama, bija darījusi. Vecāmāte bija viņu atradusi guļam uz gulšņa ar degunu, piespiestu pie baļķa, kas smaržoja pēc darvas. Sliedes jau dziedāja, vecāmāte bija viņu paķērusi pēdējā brīdī. Birgita būtu kļuvusi par nāves jēriņu, ja nebūtu bijis vecāsmātes, tas bija skaidrs.
Birgita esot izsacījusi savus pirmos vārdus, kad viņas pēc tam iegāja mājiņā, to vecāmāte bieži stāstīja. Vispirms viņa dabūja tieši tādas sukas, kādas bija pelnījusi, pēc tam aizsteberēja uz istabas vidu, apstājās un skaļā balsī brēca:
"Gita nav dumja!"
Viņa esot bijis dīvains bērns, teica vecāmāte. Nekad agrāk viņa nebija dzirdējusi par kādu mazuli, kas būtu sācis runāt tādā veidā, vairums taču teica ma-ma un dada vairākus gadus pēc kārtas, līdz no viņiem varēja sagaidīt kaut ko sakarīgu. Ar Birgitu bija citādi: viņa klusēja līdz trim gadiem un pēc tam sāka runāt gandrīz pilnīgi skaidri. Ar staigāšanu bija tikpat dīvaini. Viņa visu laiku staigāja, turēdamās pie vecāsmātes priekšauta, bet tad kādu dienu vecaimātei apnika, ka Birgita mūžīgi pinas pa kājām, un viņa priekšautu noņēma. Birgita to nepamanīja, viņa tikai tuntuļoja pa virtuvi diezgan lielā ātrumā, nemaz nekrītot un nesasitoties. Bet, kad vecāmāte priekšautu atņēma, viņa nokrita uz dibena, ka nobūkšķēja vien, un sāka brēkt. Laikam pārliecībā, ka neprot staigāt, ja neturas pie šī drēbes gabala.
Citādi jau Birgita sevišķi daudz neatceras no saviem gadiem sliežu uzrauga mājiņā, liekas, ka viņa būtu sēdējusi tur virtuvē uz kušetes veselus sešus gadus bez jebkādas nodarbošanās. Vecotēvu viņa daudz neredzēja. No rītiem viņš ilgi gulēja, un, kad beidzot pamodās, viņam bija ļoti daudz ko darīt, un viņš pārradās mājās ne agrāk kā uz vakariņām. Birgitai šķita, ka viņš caurām dienām braukā šurp un turp pa līniju ar drezīnu. Viņa labprāt vēlētos braukt vectēvam līdzi, bet viņai neatļāva, jo tāda nodarbe nebija domāta maziem bērniem.
Vienai vectēva rokai bija trīs saliekti pirksti, viņš nevarēja tos iztaisnot. Reiz viņš bija iecēlis Birgitu klēpi, un tad viņa bija cieši sagrābusi tā brūno zeltnesi un mēģinājusi atliekt atpakaļ, bet nekas nebija iznācis. Pirksti jau sen bija kļuvuši stīvi un līdzīgi dzīvnieka nagiem. Kad Ģertrūde atnāca ciemos, viņa pačukstēja Birgitai, ka tā ir paša večuka vaina, viņš bija pārgriezis pirkstu dzīslas, kad reiz, būdams piedzēries, apgāzis virtuves galdu. Pēc tam visa grida bijusi pilna ar porcelāna drumslām un stikla lauskām, tādēļ viņš sagriezis rokas, kad nozvēlies uz grīdas šajā jūklī. Vecāmāte ļāvusi viņam tur gulēt, jo tieši to viņš arī bija pelnījis.
Birgitai patika, kad Ģertrūde atnāca ciemos. Šķita, ka uzrauga mājiņa izmainās gaiss un krāsas, tiklīdz viņa stāvēja durvis, un viņas gaišie mati visu apkārtni vērta gaišāku. Reiz viņai mugurā bija pat pilnīgi balts tērps, jaciņa cieši apņēma šmaugo vidukli, svārki bija gari un viļņojoši kā princesei. Zem jaciņas bija uzvilkta zila blūze, bet galvā neliela platmale ar vijolītēm; Birgitai šķita, ka tās smaržo kā īstas puķes, kad Ģertrūde pieliecās un viņu apskāva. Bet vecaimātei nepatika Ģertrūdes jaunais kostīms, viņa tikai uzmeta tam īsu mirkli, pirms atkal pagriezās pret plīti.
"Ja tev galvā ir kaut cik prāta, tad pārģērbies, pirms tēvs pārnāk mājās," viņa sacīja. "Viņš nemaz nav tik dumjš, lai nesaprastu, kā tu esi sagrābstījusi naudu šīm glaunajām štātēm…"
Birgita bija nošļūkusi no virtuves kušetes un gāja Ģertrūdei līdzi, kad viņa devās augšup pa kāpnēm uz bēniņu istabiņu. Ģertrūde vienmēr gulēja šajā telpā, kad pārradās mājās, kaut ari ziemā tur bija auksts kā ledus. Viņa labprātāk sala, lai tikai izvairītos no skābajiem ģīmjiem, kā viņa mēdza teikt, savelkot seju grimasē, par ko Birgita ļoti smējās. Bet tagad bija vasara un istabiņā bija silts, tik silts, ka dēļu sienas sāka smaržot. Ģertrūde plaši atvēra logu un noslīga uz gultas, tad aizdedzināja cigareti.
"Ak Kungs!" viņa teica un pagrūda mazo cepurīti, tā ka tā noslīdēja pavisam šķībi. "Nu gan esam atkal atpakaļ viduslaikos…"
Birgita īsti nesaprata, ko Ģertrūde ar to domā, vai tad tiešām te ir citi laiki un Mūtalā, kur Ģertrūde dzīvo un strādā, atkal citi, bet viņa tik un tā dedzīgi pamāja un salika rokas starp ceļiem, sēdēdama uz koka krēsla blakus gultai. Ģertrūde smaidīja un viegli ieknieba meitai degunā.
"Es nāku vienīgi tevis dēļ," viņa teica. "Jo tu esi mans mazais eņģelītis…"
Pēkšņi viņa iesprauda cigareti mutes kaktiņā un izpleta rokas:
"Nāc šurp! Es tevi bučošu un bučošu, un bučošu!"
Birgita bija cerējusi, ka Ģertrūde pirms bučošanas nodzēsīs cigareti, bet viņa to aizmirsa, pat neiedomājās izņemt no mutes, pirms meiteni apskāva. Birgita klusu iepīkstējās un piešāva roku pie vaiga.