"Ak Dievs!" iesaucās Ģertrūde un iesmējās. "Vai es tevi apdedzināju?"
"Tikai drusciņ…"
Meitene bija cerējusi, ka Ģertrūde viņu vēl skūpstīs, kad būs nodzēsusi cigareti, bet tā nenotika, viņa tikai piecēlās no ļodzīgās gultas un sāka pogāt vaļā jaciņu.
"Labāk jau pārģērbties," viņa sacīja un noņēma pakaramo no āķa pie sienas. "Lai vecais nedabū trieku… Paskaties, vai viņš jau nāk!"
Birgita uzrāpās ar ceļiem uz krēsla un izliecās pa logu. Dārzs no augšas izskatījās daudz jaukāks nekā pa virtuves logu, no šejienes nevarēja redzēt, ka ceriņziedu malas jau mazliet nobrūnējušas, un tie vēl arvien izskatījās mitri un svaigi. Ķiršziedu pēdējās baltās ziedlapiņas lidinājās pa gaisu kā mazi taureņi, izskatījās ļoti skaisti, itin nemaz tik nevīžīgi un smulīgi, kā apgalvoja vecāmāte. Un augšā uz dzelzceļa uzbēruma bija sākuši plaukt suņuburkšķi, ja pievēra acis, tad izskatījās, it kā zāle būtu pārklāta mežģīnēm. Birgitai patika suņuburkšķi, bet viņa nedrīkstēja tos plūkt. Tā ir nezāle, teica vecāmāte. Ja tos ienesa iekšā, tad ziedlapiņas noklājās pār virtuves galdu kā baltas blaugznas, un vecaimātei jau tāpat pietika ko uzkopt aiz vecātēva un Birgitas, un viņa nemaz nedomāja vel turklāt ravēt istabā nezāles.
Ārā skaisti smaržoja. Saule bija sasildījusi gulšņus, un tādēļ gar visu dzelzceļa līniju smaržoja pēc darvas. Birgita ievilka šo smaržu nāsīs un mēģināja norīt, lai ilgāk paturētu sevi, tomēr gandrīz tajā pašā brīdī juta, ka pieres daļā sak gremzt vieglas galvassāpes. Tas bija tik dīvaini no gulšņu smaržas vienmēr sāka sāpēt galva, lai gan viņai šis aromats patika.
"Es viņu nekur neredzu," Birgita teica, pagriezās un atkal apsēdās uz krēsla.
Ģertrūde stāvēja pie mazā sienas spogulīša un sukāja matus, tagad viņai mugurā bija tikai apakšsvārki. Kostīms karājās uz pakaramā viņai aiz muguras, svārki viļņojās pār sienu kā ačgārni apgriezta puķe. Jā, tieši tā. Tie izskatījās kā atvērusies tulpe, kuras baltās ziedlapas drīz nokritīs un tiks aizpūstas projām.
"Labi," teica Ģertrūde un, pieliekusies tuvāk spogulim, pētīja savu seju un mēģināja panākt, lai cirtas uz pieres gulētu pareizi.
"Kā sešnieki," viņa teica un apgriezās. "Vai tu domā, ka tā ir skaisti?"
"Es vēl neprotu rēķināt," atteica Birgita.
Ģertrūde smējās:
"Es domāju cirtas. Vai tad neredzi? Man ir divi sešnieki uz pieres. Tas ir moderni."
Birgita nokaunējās. Kāda viņa muļķe, ka nebija sapratusi. Bet šķita, ka Ģertrūde par to neuztraucas, viņa atkal skatījās spogulī un, virinādama plakstus, vēl pēdējo reizi piekārtoja cirtas.
"Katrā ziņā Lennarts domā, ka tā ir ļoti skaisti."
Birgita pacēla skatienu:
"Kas tas tāds?"
Ģertrūde sarāva uz augšu plecus, šķita, ka viss viņas baltais augums sāktu dūdot.
"Mans jaunais čalis. Baigi glītais. Tiešām jauks."
Viņa noslīga blakus Birgitai un saņēma tās roku:
"Vai proti glabāt noslēpumu?"
Birgita nopietni pamāja.
"Tas ir briesmīgi slepeni, tu nedrīksti skābumķērnēm bilst ne vārda," čukstēja Ģertrūde. "Bet mēs rudenī precēsimies, Lennarts un es."
Birgita dziļi ievilka elpu, Ģertrūde pieliecās un bija tik tuvu, ka viņas elpa skāra Birgitas vaigu:
"Es jau esmu viņam stāstījusi par tevi, viņš zina, ka tu man esi. Viņš uzskata, ka tas nekas, un saka, ka tu varēsi dzīvot pie mums, kad būsi mazliet lielāka. Viņam bērni patīk."
Viņa uz mirkli apklusa un ieklausījās, it kā būtu izdzirdusi kādu zogamies augšup pa bēniņu kāpnēm, un tad runāja vēl klusāk.
"Viņš šķirsies, viņam atlikuši vairs tikai daži mēneši šķiršanās pārbaudes laika. Un viņš paturēs māju, tā ir baigi jaukā, četras istabas un virtuve, un īsta vannasistaba. Viņam ir arī ledusskapis."
Birgita pamāja; viņa bija redzējusi ledusskapju attēlus nedēļas žurnālā Allers, viņa zināja, kādi tie ir.
"Es dzīvošu mājās, Lennarts saka, tā esot vislabāk. Viņš grib, lai kāds rūpējas par viņu visu laiku. Tā tik mums būs īsta dzīve. Tev būs sava istaba, ir viena pavisam mazītiņa aiz virtuves, tā būs tev kā radīta…"
Viņa atlaida Birgitas roku un aizdedzināja jaunu cigareti, pavēdināja, lai nodzēstu sērkociņu, un pēkšņi sāka runāt normālā tonī:
"Tātad tas ir ļoti slepeni. Ja tu šiem kaut paelposi par to, tad paliksi turpat, kur esi. Vai saprati?"
Birgita pamāja un saknieba lūpas. Viņa bija sapratusi.
Visu rudeni viņa sēdēja, piespiedusi degunu pie loga stikla, un gaidīja. Viņa smalki zināja, kā viss notiks. Kādu dienu Ģertrūde un Lennarts nāks pa taciņu no lielā ceļa puses. Ģertrūdei mugurā būs līgavas kleita ar tilla plīvuru, bet Lennartam fraka. Viņš būs garš un stilīgs, un pogcaurumā viņam būs balta neļķe…
Kādu dienu viņa nolēma uzzīmēt Ģertrūdes kāzas, tas taču nenozīmēs palaist muti. Vecāmāte kaut ko noņurdēja, kad viņa lūdza papīru, tomēr noslaucīja rokas priekšautā un sameklēja zīmuli un vēstuļu papīru. Birgita apsēdās pie virtuves galda ar izlēmīgu sejas izteiksmi, viņa labi zināja, tieši kādam zīmējumam jāizskatās. Viņa bija redzējusi gan līgavas, gan līgavaiņus žurnālā daudzas reizes pēc kārtas.
Bet viņas zīmējums it nemaz nelīdzinājās attēliem žurnālā. Ģertrūde iznāca pārāk liela, un Lennarts izskatījās visai dīvains, viņa bija spiesta to uzzīmēt ar izplestām kājām, lai redzētu frakas ļipas, un tagad iznāca tā, it kā viņam starp kājām karātos maišelis. Birgita aizmeta zīmuli un aizspieda acis ar plaukstām, viņa pēkšņi vēlējās raudāt.
"Vai uzvedīsies kā nākas, skuķi!" vecāmāte uzsauca, iespraudusi rokas sānos. "Tūlīt pacel zīmuli!"
Ģertrūde ieradās uz Ziemassvētkiem, bet bez līgavas kleitas. Viņai nebija pat baltā kostīma, tikai brūns mētelis un zila šalle. Varbūt tā bija šalles vaina, ka šoreiz nekādas krāsas nemainījās virtuvē viss palika tikpat ziemigi drūms, kā bijis pirms viņas atnākšanas.
Birgita gāja viņai līdzi uz bēniņu istabu, bet Ģertrūde, liekas, viņu tik tikko ievēroja. Viņa sala un ievilka rokas jakas piedurknēs, pirms apsēdās uz gultas. Birgita mirkli šaubījās, bet tad čukstus jautāja:
"Vai drīkstu apskatīt gredzenu?"
Ģertrūde sakņupa un jautājoši pavērās viņā:
"Kādu gredzenu?"
"Laulību gredzenu."
Ģertrūde saviebās un atglauda matus no pieres, cirtas bija iztaisnojušās.
"Ak to… Nekas neiznāca. Viņš aizgāja atpakaļ pie sievas. Tā viņi dara vienmēr."
Tomēr nākamajā vasarā Birgita varēja pārcelties dzīvot uz Mūtalu. Viņai bija jāsāk iet skolā, un tādēļ viņa nevarēja palikt sliežu uzrauga mājiņā, kā teica vecāmāte. Līdz tuvākajai skolai bija vairākas jūdzes, un no šejienes negāja skolēnu autobuss.
"Bez tam es savu esmu padarījusi un pat vēl vairāk, nekā vajag," viņa teica un sniedza Ģertrūdei Birgitas somu. "Tagad tev viss jāpārņem pašai."
Ģertrūde nemaz tā uzreiz netvēra pēc somas, vecaimātei vajadzēja labu bridi stāvēt un gaidīt, līdz viņa beidzot nopūzdamās to paņēma.
"Bet man taču ir tik maz vietas," viņa sūkstījās. "Un es turklāt vakaros strādāju vismaz trīsreiz nedēļā."
"Tad jau tev būs jāmaina darbs," sacīja vecaistēvs. Viņš bija piebāzis pīpi un tagad lēni vīstīja kopā tabakas paciņu un grābstījās pa virtuves galdu pēc sērkociņiem.
"Ak Dievs!" sakaitināta iesaucās Ģertrūde, kad viņas gāja pa lielceļu uz autobusu pieturu. "Vecais nav pie pilna prāta, viņš taču vēl dzīvo 19. gadsimtā…"