Birgita pielika soli. Vienai viņas kapzeķei bija vaļīga gumija, zeķe krokojās un bija noslīdējusi zem pēdas kā ciets bumbulis, bet viņa neuzdrošinājās apstāties un savilkt to uz augšu. Viņa negribēja atpalikt, lai nebūtu jādodas atpakaļ uz uzrauga būdiņu, jo gribēja taču iet Ģertrūdei līdzi uz Mutalu, lai arī viņai nebūs savas istabas. Ģertrūde bija stāstījusi, ka viņai esot viena istaba ar virtuves nišu, un Birgita īsti nesaprata, ko tas nozīmē, bet labi zināja vienīgi to, ka ir gatava dzīvot kaut vai naktspoda skapītī, lai tikai varētu būt kopā ar Ģertrūdi.
"Vai zini, ko viņš vakar teica?" jautāja Ģertrūde un nolika somas zemē. "Viņš teica, ka viesmīles neesot labākas par cigārmeitenēm. Un, kad es jautāju, kas ir cigārmeitenes, viņš atbildēja, ka tās esot kaut kādas prostitūtas, ka tādas bijušas Norčēpingā viņa jaunībā. Iedomājies tik!"
Birgita bija viņu panākusi, un Ģertrūde atkal sāka iet. Viņas kurpes jau bija pavisam pelēkas no ceļa putekļiem, augstie papēži grima dziļi granti.
"Cigārmeitenes! Ak Kungs, tas ir tikai laika jautājums, kad viņš sāks prasīt, lai es sāku šņorēt vidukli un valkāt zābakus ar pogām."
"Riebīgs vecis," Birgita izmēģinot nočukstēja.
"Taisni tā," atteica Ģertrūde. "Viņš tiešām ir riebīgs vecis."
Dzīvodama sliežu uzrauga namiņā, Birgita nedrīkstēja iet laukā, bet Mūtalā viņa nedrīkstēja palikt istabā.
"Vai tu uz brīdi nevarētu iziet ārā?" jautāja Ģertrūde, kad iepriekšējā dienā bija atnākusi no darba un nospārdījusi no kājām kurpes.
"Iziet ārā?" jautāja Birgita.
Viņai nekad nebija ienācis prātā, ka varētu viena pati iet ārā tik lielā pilsētā kā Mūtala. Kamēr Ģertrūde bija darbā, Birgita bija nodevusies dzīvokļa izpētīšanai, viņa bija izvilkusi katru atvilktni kumodē un rakņājusies apakšveļas, šallīšu, neilona zeķu un kaklarotu jūklī. Pēc tam viņa bija atvērusi visus skapīšus virtuves nišā, nospērusi dažas rozīnes no sarkanās paciņas un divus gabaliņus no cukurtrauka, pirms sagribējās čurāt un viņa iegāja tualetē. Tur viņa palika gandrīz veselu stundu. Bija ļoti jauki noraut ūdeni, tā bija īsta burvestība. Viņa bija redzējusi ūdens klozetu divas reizes mūžā, un toreiz vecāmāte bija parāvusi uz augšu mazo, melno pogu, bet Birgita pati nemaz nebija redzējusi, kas tur īsti notiek. Toties tagad viņa tur sameta mazus tualetes papīra gabaliņus un redzēja, kā tie griezās riņķī un dejoja, līdz tika nosūkti lejā un pazuda.
Ģertrūde atkrita gultā uz muguras, tā ka atsperes nočīkstēja vien.
"Nuja. Ej ārā spēlēties, tā taču dara visi bērni…"
Birgita pavēra muti:
"Bet uz kurieni lai es eju?"
Ģertrūde savilka seju dusmīgā grimasē:
"Ak Kungs! Ej ārā pagalmā. Uz kiosku vai kur citur…"
Viņa parakņājās baltās jakas kabatā un izzvejoja no tās vienkronas monētu.
"Te būs! Ej un nopērc saldumus!"
Birgita nekad agrāk nebija pirkusi saldumus, bet viņa zināja, kas tie tādi. Dažas reizes vecaistēvs bija viņai nopircis brūno cukuru, kad gāja uz Sabiedrību, un vecaimātei vienmēr bija trauciņš ar ledenēm pieliekamā kambara pašā augšējā plauktā. Bet kur te bija kiosks? Viņa palika nedroši stāvam, kad bija iznākusi pagalmā un skatījās apkārt. Pagalmā nebija nekāda kioska, tikai atkritumu tvertnes un dažas veļas auklas, kur karājās balti palagi. Daži bērni rotaļājās pie vārtiem uz ielu, viņi kāpelēja pa nespodri pelēka metāla sastatnēm. Kāds zēns sastatņu sānos raustija kloķi, tā ka augšējā stanga cēlās uz augšu un atkal slīdēja uz leju, viena meitene staigāja pa kaut kādām restēm.
Pēkšņi ielas mājā atvērās logs un tajā parādījās sievietes seja.
"Kāpiet nost no paklāju dauzāmā, bērni!" viņa sauca. "Tā nav nekāda rotaļlieta."
Tik un tā viņi vēlāk sēdēja tieši uz paklāju dauzāmā viss bērnu bariņš. Visi turējās rokas stiepiena attālumā no Birgitas, jo neviens cits bērns pagalmā nekad nebija dabūjis veselu kronu, par ko pirkt saldumus. Ikdienā varēja izdīkt ne vairāk kā desmit ēres. Ar to pietika divām piecēru ledenēm, desmit vienēres želejas gabaliņiem vai kārbiņai lakricas. Lakricu varēja ēst visilgāk, to poētiski klāstīja kāda meitene, kad viss bars devās uz kiosku. Mazos melnos gabaliņus vajadzēja iemest mutē, dabūt uz mēles, piespiest pie smaganām un sūkāt. Pēc brīža pie mutes kaktiņiem parādījās mazliet melnu siekalu, ne jau daudz, bet tik, lai tās izskatītos kā ēnas. Tad vajadzēja siekalas norīt, ļaut sāļumam ieslīdēt rīklē, un pēc tam varēja sākt košļāt. Šajā brīdī lakrica jau bija mīksta un likās gandrīz vai gļotaina.
Bet Birgita nebija nopirkusi lakricu, tikai gumijkonfektes, želejas pelītes, krējuma karameles un šokolādes atgriezumus. Tagad viņa bija aiztaisījusi savu tūtiņu un turēja to stingriem pirkstiem. Gaiss bija silts, lai gan metās jau krēsla, pārējo bērnu balsis jaucās kopā ar auto rūkoņu uz ielas. Laimes trīsas viegli slīdēja uz augšu viņai pa mugurkaulu. Bija vakars, viņa sēdēja ārā uz paklāju dauzāmā pašā Mūtalas vidū ar veselu tūtu saldumu klēpī.
Viņa bija pārsteigta, kad logi cits pēc cita atvērās gan pagalma, gan ielas mājā un sievietes tādā pašā kārtībā izliecās ārā un sauca, ka vakariņas gatavas. Viņa iesmējās: tas izskatījās pēc vecātēva dzeguzes pulksteņa, it kā visas šīs sievietes būtu dzeguzes ar krāsotiem knābjiem. Bērni cits pēc cita rausās zemē no sastatnēm un pazuda, tikai viens no lielākajiem zēniem uzdrošinājās brīdi uzkavēties, lai izdiedelētu vēl pēdējo saldumu gabaliņu.
Kad viņš bija aizgājis, Birgita palika sēžam, šūpodama kājas. Varbūt arī Ģertrūde drīz atvērs logu un sauks, ka vakariņas gatavas. Tas nekas, ka viņa vēl kavējas. Birgita vairs nebija izsalkusi.
Ģertrūdei nebija naudas, ko nopirkt Birgitai gultu, tādēļ viņai nācās gulēt klubkrēslos. Katru vakaru un katru rītu viņām bija jāpārbīda mēbeles: pa dienu klubkrēsli stāvēja katrs savā pusē mazam galdiņam ar metāla virsmu tas bija īsts turku smēķējamais galdiņš, paskaidroja Ģertrūde -, bet vakaros krēslus nolika vienu otram pretī, tā ka izveidojās tāda kā neliela gultiņa. Guļot Birgita nevarēja izstiept kājas, bet tas jau nekas, viņai tik un tā patika gulēt klubkrēslos, mājās pie Ģertrūdes viņai patika itin viss.
Dažreiz viņai Ģertrūdes sametās žēl. Pārnākot no darba, viņai sāpēja kājas un viņa bija bēdīga. Tad šādi tādi snobiski viesi bija pret viņu slikti izturējušies, sūdzējušies par ēdienu, bijuši uzpūtīgi vai smīkņājuši par viņu. Sevišķi jau vecenes nav nekā ļaunāka par snobiskām vecenēm, tas nu Birgitai tagad bija skaidrs. Bet patiesībā tādām jau nu nebija nekāda iemesla celt gaisā degunu, vairums no viņām bija neglītas kā raganas un viņu vīrieši tieši tādi paši kā visi citi, viņi knieba Ģertrūdei dibenā un ķeras pie krūtīm, tiklīdz vecenes paskatījās sānis.
Kad Ģertrūde par to stastija, Birgita varēja gulēt gultā viņai blakus. Tas meitenei patika, Ģertrūde skaisti smaržoja pēc parfīma un tabakas, dažreiz viņas elpā manīja dārga liķiera piedevu. Kad Ģertrūdei vajadzēja nobirdināt pelnus, Birgita metās pie turku smēķējamā galdiņa pēc pelnutrauka un, kad to vajadzēja iztukšot, aiznesa uz izlietni. Tad Ģertrūde domāja, ka Birgita ir laipna, patiesībā Birgita bija vienīgais laipnais cilvēks, kādu Ģertrūde satikusi vairāku gadu gaitā, protams, izņemot varbūt Lennartu, tomēr viņš nebija īsti labs, jo nebija turējis solījumu viņu precēt un aizgājis atpakaļ pie sievas. Tomēr Ģertrūde domāja, ka viņa Lennartu vēl arvien tur pavadā, jo viņš vienmēr ar acīm meklēja viņu, kad ieradās pilsētas viesnīcā, lai paēstu pusdienas ar saviem paziņām komersantiem…