Viņas varēja stundām ilgi gulēt gultā, līdz Ģertrūde attapās, ka drīz būs laiks iet uz darbu. Tad Birgita viņai palīdzēja steigties, ielēja katliņā ūdeni kafijai un apzieda dažas sviestmaizes, kamēr Ģertrūde skraidīja pa istabu un meklēja kādu pāri veselu zeķu un divdesmit piecu ēru monētu, kas kalpotu par pogu saplīsušajā zeķturi. Tad Ģertrūde uzvilka balto viesmīles jaku un melnos viesmīles svārkus un pasmējās par biezajām un greizajām maizes šķēlēm, kādas Birgita bija nogriezusi, pēc tam steidzīgi izdzēra tasi kafijas un metās uz durvīm. Tādējādi Birgita palika viena un varēja darīt, ko vien gribēja, ja vien nevilka uz dzīvokli bērneļu barus un neatstāja visu juku jukām.
Viņas reti gatavoja ēst. Ģertrūde ēda darbā un dažreiz paņēma līdzi uz mājām ēdienus mazās formiņās Birgitai. Problēma bija tā, ka viņām trūka ledusskapja un Birgita bija spiesta visu apēst uzreiz, jo saglabāt jau nevarēja neko. Dažreiz Ģertrūde strādāja naktīs, un tad Birgitai vakariņu ēdienu vajadzēja ēst brokastīs.
Likās visai dīvaini sēdēt pie turku smēķējamā galdiņa un tiesāt uzsildītu rostbifu tikai ar naktskreklu mugurā.
Naktī pirms tam, kad Birgitai bija jāsāk iet skolā, Ģertrūde pārradās mājās ap trijiem, to viņa pastāstīja vēlāk. Bet Birgita jau no rīta saprata, ka māte bijusi gluži neparasti nogurusi, jo bija aizmigusi ar visām drēbēm un aizmirsusi uzstādīt modinātājpulksteni. Bija tīrā veiksme, ka Birgita pamodās pati bez ceturkšņa astoņos un atcerējās, ka astoņos tiks pārbaudīts, kuri ieradušies. Viņa purināja Ģertrūdi un mēģināja pamodināt, bet nekas neiznāca, viņa tikai apgriezās uz muguras, pārlika roku pār galvu un sāka krākt.
Laimīgā kārtā Birgitai mugurā bija labākais naktskrekls, tas bija no kokvilnas krepa un izskatījās gandrīz pēc kleitas. Vecāmāte to bija uzšuvusi no drēbes pārpalikuma, un tāpēc tas sniedzās tikai līdz ceļiem, nevis līdz pirkstgaliem kā citi naktskrekli. Birgitai bija tikai jāuzvelk adītā jaka, kurpes un īsās zeķes, lai būtu pilnīgi apģērbusies, tad varēja mesties uz durvīm tāpat kā Ģertrūde.
Viņa zināja, kur atrodas skola, bija tikai jāpaskrien lejup pa ielu un jāpagriežas pa labi nākamajā šķērsielā. Buse to viņai bija parādījis. Viņš dzīvoja ielas mājā un ies tajā pašā klasē, kur viņa. Tas droši vien ir viņš, kas iet pa trotuāru viņai pa priekšu un turas mammai pie rokas. Bet Birgita nebija īsti pārliecināta. Buses mati parasti izskatījās ka putna aste, kas stiepās pāri krekla apkaklei, bet šim zēnam bija gandrīz pilnīgi noskūts pakausis, zem cirpuma āda spīdēja pavisam balta.
"Buse!" viņa tomēr iesaucās, lai gan, nonākusi pie skolas pagalma sētas, sāka mazliet šaubīties. Skolas pagalma melnais asfalts pirms dažām dienām izskatījās tukšs, bet tagad tas ņudzēja no cilvēkiem. Birgita nekad visā mūžā nebija redzējusi tik daudz cilvēku, lai gan bija nodzīvojusi Mūtalā jau gandrīz veselu mēnesi.
Zēns ar māti pašlaik griezās iekšā pa dzelzī kaltajiem skolas vārtiem, zēns pagrieza galvu un ieraudzīja Birgitu.
"Buse!" Birgita atkal iesaucās un pamāja ar roku, jo tagad bija droša, ka tas tiešām ir Buse, kaut arī tik īsi apgrieztiem matiem un baltā kreklā ar kaklasaiti virs īsajām biksēm. Viņa mātei bija mētelis un platmale, un viņa bija piespiedusi rokassomiņu tik cieši pie auguma, it kā baidītos, ka kāds to varētu nozagt. Viņa uzmeta ašu skatienu Birgitai un iesaucās:
"Ak Kungs Dievs! Nabaga bērns!"
Ar to ari viss sākās. Buses mamma izmantoja situāciju, piebāza galvu tuvāk citām mātēm un nomākta kaut ko čukstēja, apbēdināti purinādama galvu, kad skolotāja nosauca Birgitas vārdu, bet pēc tam palika klasē un bubināja kaut ko skolotājai, vilkdama rokās baltos kokvilnas cimdus. Viņas mētelis bija neparasti neglīts, liels kā telts un tādā krāsā kā brūklenes ar pienu. Kad Birgita dzīvoja sliežu uzrauga mājiņā, viņai vakariņās parasti bija brūklenes ar pienu, un viņai bija jāaizver acis, šļurpstinot iekšā pēdējās karotes, lai tās vispār varētu izēst. Krāsa bija tik nejauka, ka viņai uznāca nelabums. Ari Buses mamma bija tik neglīta, ka viņai sametās slikta dūša.
Pēc trim dienām Ģertrūde pirmo reizi kļuva par dzeguzi dzeguzes pulksteni, viņa izliecās pa logu kā citas mammas un sauca Birgitu. Tas bija mazliet dīvaini, viņa taču tikko bija pārnākusi no darba un likusi Birgitai iet ārā spēlēties, jo bija drausmīgi nogurusi un viņai tā sāpēja galva, ka vajadzēja bridi palikt mierā un pagulēt. Bet, kad Birgita atvēra dzīvokļa durvis, Ģertrūde stāvēja priekšnamā un vilka kājās kurpes. Pavisam dīvaini. Parasti pa māju viņa staigāja zeķēs, jo kājas pēc darba vienmēr bija sāpīgas un piepampušas. Mati bija izspūruši, un viņa uzmeta Birgitai niknu skatienu, tad pamāja uz istabas pusi un pielika pie lūpām rādītājpirkstu. Birgitai jāuzvedas klusu. Tik daudz viņa saprata, lai gan īsti neaptvēra, kāpēc Ģertrūde izskatās tik dusmīga.
Birgita atspiedās pret durvju stenderi un ieskatījās istabā. Vienā no klubkrēsliem sēdēja kāda sieviete, viņai mugurā bija zils kostīms un balta blūze, kas bija aizpogāta līdz kaklam. Svārki ap viņu vilnīja tik gari un plati, ka gandrīz skāra grīdu. Viņa Birgitu neredzēja un, parakņājusies brūnā ādas portfelī uz ceļiem, sameklēja briļļu futrāli, izņēma brilles un, lēni un rūpīgi tās nospodrinājusi, uzlika uz acīm.
"Labdien," viņa sacīja. "Vai tu esi Birgita? Mani sauc Marianne. Esmu no Bērnu aprūpes komitejas."
Tā bija Birgitas vaina, Ģertrūde vēlāk daudzreiz atkārtoja. Ja Birgita nebūtu bijusi tāda muļķe un slājusi uz skolu vienā naktskreklā, tad nekad šī Marianne nebūtu sākusi vilkties pie viņām uz māju. Bet tagad viņa ieradās gandrīz katru nedēļu un pēc laiciņa vairs nekautrējās vilkt vaļā kumodes atvilktnes, lai pārbaudītu Birgitas apakšveļu, vai ari iet tualetē un skatīties, vai Birgitai ir sava zobu birste. Tās viņai nebija. Ģertrūde gan teica, ka tā ir tikai sagadīšanās, jo vecā zobu birstīte bijusi nolietota un viņa tieši gatvojusies pirkt jaunu, bet tā nebija taisnība. Birgita nebija tīrījusi zobus nevienu vienigu reizi, kopš bija pārcēlusies uz Mūtalu, un šķita, ka Marianne to saprata, viņa saviebās, kad lika Birgitai atvērt muti un to pārbaudīja. Viņa ziņošot skolai, ka skolas zobārstam Birgitai jāārstē zobi ārpus rindas.
Kad meitene satrūkas no šļirces, zobārsts teica, lai nemuļķojas, un izrāva viņai trīs dzerokļus, iebāza mutē kaut ko baltu un ļāva iet. Pēc britiņa šis baltais kļuva pavisam līdzīgs kaut kādam sūklim, Birgita apstājās un izspļāva to uz ietves. Bet baltais vairs nebija balts, tas bija sarkans no asinīm. Un viņa juta, kā jaunas asinis plūda mutē, viņa noliecās uz priekšu un spļāva, bet tas nelīdzēja, asinis tikai tecēja un tecēja, un tecēja. Ja viņa nevēlējās tur stāvēt un mūžīgi spļaut asinis, tad bija spiesta tās rit nost. No šis domas ietve viņai zem kājām sāka līgoties, viņa nosēcās, pieliecās, sagrāba asiņaino tamponu un atkal iebāza to mutē. Uz tā bija mazliet grants, bet tas jau nekas. Katrā ziņā tampons neļāva asinīm tecēt mutē.
Vakarā viņa negribēja iet ārā spēlēties, mutē sāpēja, jo bija izgājusi anestēzija. Ģertrūde nošņācās, sajauca groku no šņabja un limonādes un sacīja, ka Birgita pati vien esot vainīga.
Tomēr viņa laikam saprata, ka Birgitai tiešām sāp. Viņa jau agri sabīdīja klubkrēslus un ļāva meitenei likties gulēt, turklāt pati aizgāja uz atkritumu tvertni ar tukšajām pudelēm, kad iestājās tumsa. Viņa tagad rūpīgi izmeta savas pudeles, lai gan par tām varētu dabūt naudu. Viņa negribēja atstāt tās skapītī zem izlietnes, jo tad Marianne varētu tās izskaitīt. Šī jau bija ierunājusies par atturības komiteju, lai gan pagaidām visai miglaini.