Birgita iebāza īkšķi mutē, kad Ģertrūde ienāca no pagalma, aizvēra acis un izlikās aizmigusi. Viņa bija izlēmusi. Rīt Buse dabūs tā, ka pa degunu tecēs asinis.
Jo tā bija viņa vaina. Viņa un viņa neglītās muteres.
BIRGITA MIRKŠĶINA ACIS, it kā būtu tikko pamodusies.
"Kādas cigaretes?" viņa jautā.
"Manas," atbild Margareta un sarauc pieri. "Tās, kuras tu pirmīt savac i."
Margareta sakārto plecu somas siksnu un pastiepj roku. Viņa ir gandriz, vai glīta, par spīti niknajai sejas izteiksmei, kaut kāda veidā viņa izskatās īsta un pamatīga. It ka izgriezta no viena gabala. Tas ir diezgan dīvaini. Jaunība Margareta nebija nekāda smukmeitiņa pati plakana ka dēlis un vaigi apaļi kā bēbim arī vēl pusaudzes gados -, un tagad viņai nemaz nevajadzētu būt glītākai, kad pienākuši vismaz četrdesmit pieci. Tas gan laikam atkarīgs no naudas, viņa taču var atļauties nepārtraukti pirkt visādus brinumkrēmus un jaunas drēbes. Viss, kas viņai mugurā, izskatās jauns, uz aitādas jakas baltās apkakles neredz neviena traipa, džinsi vēl šķiet pavisam stīvi. Birgitai patīk stīvi džinsi, bet ko tas līdz? Viņai pašai tie ir nodiluši un izļurkuši.
Pēkšņi uzplaiksni pavisam svaigas atmiņas. Spoguļattēls. Tas bija īsts sociālais gadijums, ko Birgita tajā snobu veikalā redzēja spogulī.
Pirms desmit gadiem to nevarēja redzēt. Toreiz viņa lietoja narkotikas un tomēr bija sociālās nodaļas kliente. Agrāk pietika, ja bija nedaudz apdilušas jakas piedurknes, tad uzreiz varēja dabūt jaunu, bet tagad jāstaigā vecajās drēbēs, līdz tās karājas kā skrandas. Droši vien tā tas iekārtots tādēļ, lai skaidri redzētu, cik neizsakāmi lieliskas ir tādas sievietes kā Kristīna un Margarēta un cik fenomenāli nožēlojamas ir dažas citas. Apskrandušas virsjakas salašņām, aitādas jakas un ādas somiņas snobiem.
Birgita nav snobs, viņa nevilktu mugurā nekādus tantēm domātus tērpus vai aitādas jakas, pat ja viņai būtu daudz naudas. Toties viņa nopirktu melnu ādas jaku no tā tumšādainā, kas sestdienās stāv Mūtalā uz tirgus. Viņa jakas ir baigi glītās un pie tam lētas, tomēr Ulla, viņas sociālā pārraudze, atteicās pat runāt par šo jautājumu, kad Birgita visā pieticībā mēģināja to skart. Birgitai jāsalāpa sava virsjaka, viņa teica. Un jāizmazgā. Ullas lielais šefs, proti, esot sacījis, ka pienācis laiks pievilkt skrūves un Ulla šī zaķpastala vienmēr darīja to, ko viņai lika. Tātad pēdējā laikā Birgita ir sāpīgi izjutusi šo skrūvju pievilkšanu. Viņa nekad nedabū tik daudz, lai varētu pieēst pilnu vēderu. Bet varbūt tā ir slepena svētība, par kādu mēdza runāt Ģertrūde, jo tagad Birgita ir gatava apvemties, tikai iedomājoties vien par ēdienu. Bet viņai nebūtu nekas pretī dabūt dažas kronas, lai uzņemtu kalorijas šķidrā veidā. Šajā mirklī viņa patiesībā būtu gatava atdot labo roku par vienu aliņu.
"Nu?" saka Margarēta.
Birgita mirkšķina acis. Ko viņa ar to domā? Un kāpēc viņai tik skābs ģīmis? Margarēta nepacietīgi ievelk elpu un paliecas uz priekšu, viņu sejas ir pavisam tuvu viena otrai.
"Vai tu varētu būt tik laipna un atdot manas cigaretes," viņa saka, izrunādama katru vārdu ļoti skaidri, it kā Birgitai būtu kāda vaina, it kā viņa neko nedzirdētu un nesaprastu.
"Kādas cigaretes?" jautā Birgita un atslīgst atpakaļ pie skatloga, aizvērdama acis. Viņa ir nogurusi. Ļoti nogurusi.
"Nemaz nemēģini!" šņāc Margarēta. "Tu restorānā pievāci paciņu dzeltenā Blenda, kas pieder man. Es gribu to atpakaļ!"
Nu, protams. Tagad viņa atceras. Skaidrs, ka dāma dabūs atpakaļ savas cigaretes, viņa taču nevarētu pārdzīvot tik nozīmīgu ekonomisku zaudējumu. Un, ja ari pārdzīvotu, tad noteikti skraidītu pakaļ Birgitai nākamos trīsdesmit gadus, mocītu viņu ar ziņojumiem policijai un anonīmām vēstulēm, vakaros stāvētu pie viņas dzīvokļa un aurotu: Ta bija tava vaina, tā bija tava vaina! Protams, viņa dabūs savas cigaretes!
Vēl arvien aizvērtām acim Birgita rakņājas jakas kabatā, taja ari ir caurums, bet pavisam mazs, cigarešu paciņa nav izkritusi cauri. Viņa to izvelk un pasniedz, taustīdamās pa gaisu pēc Margarētas rokas, jo vēl nespēj atvērt acis. Vai ari, pareizāk sakot, negrib tās atvērt un ieraudzīt šo iedomīgo snobieni glūnam viņai tieši ģīmi. Viņa droši vien ari prasīs samaksu par dažām nožēlojamām cigām, kuras Birgita jau paspējusi nosmēķēt. Birgitai droši vien jāizstrādā nomaksas plāns. Negadās taču tik bieži, kad viņai ir nauda, ko nopirkt cigaretes. Tādām kā viņai ir jāapmierinās ar cigarešu uztīšanu, ja jau grib būt tik vīzdegunīgas un smēķēt vispār.
Margarēta satver paciņu, un Birgita var dzirdēt, kā viņa atrauj rāvējslēdzi un iebāž to somā. Tagad viņai vajadzētu doties projām ar degunu gaisā, lai Birgita varētu atvērt acis un paskatīties apkart, bet Margarēta to nedara. Birgita arvien vēl dzird, kā viņa elpo.
"Vai tu tagad tiksi galā?" jautā Margarēta. Viņas balss skan citādi, mazliet vilcinoties un ne tik asi kā iepriekš.
Birgita pamāj. Viņa lieliski tiks galā, liels paldies, Birgita pieņem, ka Margareta, kas tagad ir tik ellišķīgi laipna, baigi veicīgi attālināsies ar savu aitādas jaku, savām cigaretēm un visām parpalām. Bet Margarēta neko nesaprot, viņa uzliek roku uz Birgitas piedurknes un mazliet papurina.
"Klausies," viņa saka. "Kā tad tu īsti jūties? Tu taču nevari te stāvēt un migt ciet…"
Par to nu tev nospļauties, domā Birgita, bet nesaka to, viņa stāv mēma un aizvērtām acīm, piespiedusies ar muguru pie skatloga. Aukstums no stikla ir sācis spiesties cauri jakai un lēni lien pa muguru. Viņa nodrebinās un maina pozu, paslēpdama rokas padusēs. Pirksti ir gluži stīvi. Viņai salst arī kājas.
"Nu labi," saka Margarēta un nopūšas. "Tad brauc arī man līdzi uz Mūtalu. Bet es nevēlos nekādus strīdus."
Birgita atver acis. Kurš tad te domā strīdēties? Katrā ziņā ne jau Birgita Fredriksone.
No way. Never. [14]
Margarēta ātrā gaitā dodas lejup pa Drotninggātanu, Birgitas kurpes cilājas, tā ka viņa īsti netiek līdzi, tādēļ starp abām rodas neliels atstatums. Drīz tas ir jau diezgan liels.
Droši vien Margarēta nesas tik ātri ar nodomu, viņa taču negrib iet blakus vecai maukai. Birgita nosprauslojas. It kā Margarēta pati būtu daudz labāka. Ja jau viņa bija tik nekaunīga un mīlējās ar skolotāju, kad vēl gāja skolā, tad kopš tā laika būs vēl daudz ko paspējusi. Gadu gaitā Birgita šo un to ir sapratusi, Margarēta dažreiz ir piezvanījusi, un, kad sākusi runāt par vīriešiem, tad vienmēr viņai bijis kāds jauns. Šķiet, ka viņa tos mainījusi apmēram reizi sešos mēnešos, visu cauru mūžu.
Margarēta jau nonākusi līdz tiltam, tagad viņa ierauga, ka Birgita klunkurē nopakaļus, viņa apstājas un ātri paskatās apkārt, pirms atkal pieliek soli. Kāpēc viņai tā jāsteidzas? Vai tad viņa neredz, ka Birgita streipuļo aiz viņas kā nolāpīts Bembijs savās Mikipeles laiviņās? Ja viņa būtu tik briesmīgi laipna un cilvēcīga, kāda izliekas, tad atļautu Birgitai apsēsties parkā uz soliņa un pati aizietu pēc mašīnas.
Lai gan pašlaik viņa tomēr apstājusies tur tālāk pie pārejas. Birgita sakopo spēkus un mēģina skriet, bet nekas neiznāk, viņa spēj paskriet tikai dažus soļus. Pie velna. Viņa nav formā. Droši vien tās nolādētās aknas. Vai plaušas. Vai nieres. Vai sirds. Kad viņu pirms dažām nedēļām izrakstīja no slimnīcas, ārsts sacīja, ka tas esot liels brīnums, ka viņa vēl turoties kājās.
"Tas tāpēc, ka esmu tik stipra," teica Birgita, jo nevarēja jau sacīt, ko domā patiesībā, citādi viņu tūlīt pat iespundētu psihenē.