Ārsts pasmējās un pagriezās pret datoru, paspieda kādu pogu, un uz ekrana parādījās viņas slimības vēsture.
"Tu būtu varējusi tāda būt," viņš teica un purināja galvu. "Bet tagad ir laiks mazliet piebremzēt. Sevišķi jau tad, ja esi domājusi kļūt vecāka nekā pašlaik."
Tas bija neparasti jauks dakteris, gandrīz tāds kā Hubertsons, bet viņš aptvēra tikpat maz kā visi citi. Birgitai gan nav plāna nomirt, un viņa arī nekad nav domājusi kļūt veca, viņa pat nezina, ko dara, lai kļūtu vecs. Ģertrūdei nebija pat trīsdesmit pieci.
Tomēr ir pavisam skaidrs, ka Ģertrūde nekad nav bijusi tik stipra kā Birgita. To jau varēja redzēt. Viņa bija neiedomājami tieva un caurspīdīga, viņa izskatījās tāda pati kā tā porcelāna dejotāja uz vecāsmātes sekretera. Vecāmāte ļoti sargāja šo dejotāju. Viņa iecirta Birgitai tādu pļauku, ka meitenei vairākas stundas zvanīja ausīs, kad atklāja, ka Birgita uzkāpusi uz krēsla un krāmējusies ap figūriņu. Iā nebija nekāda rotaļlieta!
Birgita nemaz nemēģināja paskaidrot, ka viņa nebūt nebija tik liela muļķe, lai ar to spēlētos, viņa tikai gribēja redzēt, kāds izskatās stīvais porcelāna tills tuvumā un kāds tas ir, ja saņem pirkstos. Viņa bija gribējusi arī tajā iekost, bet nepaspēja, jo vecāmāte viņu ieraudzīja. Un tā viņa varēja arī turpmāk staigāt tur apkārt un veltīgi ilgoties, būdama pilnīgi pārliecināta, ka porcelāna tills ir tikpat salds kā cukurs.
Reiz viņa bija ieņēmusi galvā pagaršot pat Ģertrūdi. Tas notika īsi pirms viņas nosūtīšanas pie vecenes Ellenas, tātad viņai vajadzēja būt ceturtajā klasē. Ģertrūde vairs nestrādāja, viņa tika atlaista no darba viesnīcā Stadshotellet, un Mūtalā nebija neviena cita jēdzīga viesmīles darba. Un Ģertrūde, protams, nedomāja novākt traukus kaut kādā piena bārā, lai kā arī Marianne un citas sociālās tantes centās viņu pierunāt, jo viņai taču bija sava profesija, ar ko viņa lepojās. Bez tam viņa gatavojās drīz precēties ar Osvaldu un dzīvot trīsistabu dzīvoklī, kurā viņš mājoja. Un pirmais, ko viņa domāja darīt, kad būs dabūjusi gredzenu pirkstā, būs pasūtīt Marianni un viņas bandu pie visiem velniem.
Birgita gaidīja šīs kāzas, kaut arī viņai Osvalds nepatika. Viņš bija tik liels un lumzacīgs, ka likās viņai pašai dzīvoklī vairs nav vietas, kad uzradās šis. Turklāt viņam bija dīvaini paradumi. Viņš nekad nesasveicinājās un, tiklīdz ienāca pa durvīm, novilka kurpes un sasvīdušās zeķes, pārmeta tās pār plecu un lamzāja uz istabu basām kājām. Viņš ieslīga vienā no klubkrēsliem un nepiecēlās no tā visu vakaru. Tomēr viņam bija neredzēta prasme radīt sev apkārt īstu jucekli. Pēc maza brītiņa visas glāzes bija piecūkotas, visi pelnutrauki pilni līdz malām un visapkārt uz grīdas gulēja un ripoja tukšas pudeles. Birgitai nebija uzkopšanas mānija ari tolaik, bet Osvalds patiesībā bija īsts cūka, viņš skaļi atraugājās un spļāva uz grīdas, ņirgdams spieda ārā garus pirdienus, kas tik traki smirdēja, ka Birgita bija spiesta vērt vaļā logu. Turklāt viņam nekad nebija sajēgas laikus kopties projām, viņš sēdēja savā klubkrēslā mūžīgi un laicīgi. Birgita nevarēja iet normāli gulēt, viņai vajadzēja salikt priekšnamā kaudzē uz grīdas dažādas drēbes, un tad viņa likās slīpi, kā varēdama. Osvalds vienmēr viņu pamodināja, kad posās uz mājām, rāva ārā drēbes un lādējās, ka meitene guļ virsū viņa jakai.
Kad viņš bija aizgājis, Ģertrūde kļuva nemierīga, sāka šņukstēt un raudāt, apskāva Birgitu un sauca viņu par savu mazo eņģelīti, savu vienīgo draudziņu visā pasaulē. Visi gribēja viņas izšķirt, arī Osvalds, šis dulburis, bet Ģertrūde nedomāja padoties. Viņa taču bija māte, to šim vajadzēja pieciest, un labai mātei mīlestība pret bērnu allaž ir svarīgāka nekā mīlestība pret vīrieti. Ja Osvalds vēlas viņu, tad jāņem arī Birgita, jo Ģertrūde nevarēja iztikt bez sava mazā eņģelīša, un arī Birgita taču negribētu šķirties no savas mammucītes. Vai varbūt gribēja? Ģertrūde sāka raudāt: jā, laikam jau gribēja, Birgita laikam vēlējās, lai Ģertrūde būtu beigta un aprakta. Jo tad taču Birgita varētu pārcelties pie kādas no krietnām ģimenēm, par kādām vienmēr runāja Marianne, pie tādām ģimenēm, kur viņai ietu tik labi un būtu sava gulta un sava istaba, un viss cits. Tad viņa gan drīz vien aizmirstu savu nabadzīgo māmiņu un…
Tādā brīdī Birgīta nespēja aizturēt asaras, kas saskrēja acīs un sāka plūst lejup pa vaigiem, kad viņa mirkšķināja plakstus. Šņukstēdama viņa noslīga ceļos pie Ģertrūdes gultas, sakampa viņas roku un zvērēja, ka nevēlas nekādu pretīgu audžuģimeni, ka nevēlas pati savu istabu un pati savu gultu. Visi bija dumji, Osvalds un Marianne, Buses mamma un skolotājs. Neviens no viņiem nesaprata, ka Birgitai te iet labi, ka viņai ir vislabākā mamma pasaulē… Viņas augums drebēja raudās, vārdi nāca grūdieniem, un lieli siekalu burbuļi parādījās un plīsa pie mutes, tomēr šķita, ka Ģertrūde viņu nedzird. Viņa vēl joprojām raudāja un kliedza, izrāva no Birgitas rokas savējo un aizlika to sejai priekšā, kamēr viss viņas mazais, trauslais augums savilkās krampjos.
"Jāā!" viņa kliedza un spārdīja ar kājām matraci, mētādama galvu šurp un turp. "Jāā! Tu jau gribi gan, lai es nomirstu, es to zinu! Visi mani ienīst! To es zinu, to es zinu! Bet es jums visiem parādīšu, rītdien, kad tu būsi aizgājusi uz skolu, es izdarīšu pašnāvību, es to zvēru! Paņemšu lielo virtuves nazi un ieduršu tieši vēderā…"
Birgita metās viņai pāri, ielīda gultā un ar rokām apķērās viņai ap kaklu, it kā lai turētu viņu ciet vai arī lai piespiestu palikt dzīvai.
"Mamma," Birgita kliedza, un pēkšņi vārdi plūda viņai pār lūpām. "Mamma, mamma, mamma… Tu nedrīksti mirt! Tu nedrīksti mirt, mīļā māmiņ, nemirsti!"
Parasti Ģertrūde nomierinājās, kad Birgita piespieda savu slapjo vaigu viņējam un raudāja tikpat skaļi kā mamma. Ģertrūde vairs nespārdījās ar kājām un nemētāja galvu, pēc brītiņa arī vairs nekliedza, tikai šņukstēja un ik pa brīdim iegaudojās, līdz galva lēni nosvērās uz sāniem un viņa iegrima miegā. Tad Birgita vairs nedrīkstēja šņukstēt, viņa bija spiesta raudas norit, tā ka tās rīklē kļuva par nelielu cietu kamolu, jo citādi Ģertrūde varēja pamosties un atkal kļūt nemierīga.
Birgita mēdza gulēt pavisam nekustīgi, līdz vairs nevarēja dzirdēt Ģertrūdes elpas vilcienus, tad viņa uzmanīgi noņēma rokas no mātes kakla un piecēlās. Viņai vēl daudz kas bija jāpadara, pirms pati varēja atļauties likties uz auss. Vispirms viņa bija spiesta nogriezt maizi brokastīm, pēc tam paslēpt visus nažus. Viņām bija tikai trīs naži, tā ka to vispār bija viegli izdarīt, ja vien viņa nebūtu tā trīcējusi. Viens nonāca aiz caurules skapītī zem izlietnes, otrs tualetes ūdenstvertnē, lai gan bija diezgan sarežģīti atskrūvēt plastikāta puļķi un noņemt vāku, trešo viņa aizbāza priekšnamā aiz spoguļa. Mājās pie vecenes Ellenas viņa galīgi apstulba, kad pirmajās dienās atvēra virtuves atvilktni un ieraudzīja tur vienpadsmit asus nažus viņa tos saskaitīja vienā sekundē un vienu mirkli iedomājās, ka tagad jāatrod vienpadsmit slēptuves. Tomēr tajā mājā jau tas nebija vajadzīgs. Bet Ģertrūdes dzīvokli tas pamazām pārvērtās par paradumu. Šķita Ģertrūde pati nekad neievēro, ka naži pazuduši un ka tie atkal uzrodas, kad Birgita pārnāk mājās no skolas.
Kad naži bija paslēpti, viņa salasīja visas pudeles nelielā drēbes maisiņā un nolika to zem drēbju pakaramā priekšnamā. Steidzoties no ritiem uz skolu, viņa paņēma maisiņu un aizskrēja pie atkritumu tvertnēm, iztukšoja to un savīstīja par mazu bumbiņu, ko ielika skolas somā. Kaimiņu vecenes, kuras izspiegoja viņu aiz spožajām logu rūtīm, droši vien iedomājās, ka viņa pudeles izmet, bet to viņa vis nedarīja, viņa tās tikai paslēpa aiz tvertnēm. Par pudelēm taču varēja dabūt naudu, un Birgita nebija tāda muļķe, lai atteiktos no iespējas nopelnīt. Ģertrūde, protams, bija laba, bet šobrīd viņai nekā daudz nebija ko dot, un Birgita nepārtraukti ilgojās pēc saldumiem. Likās, ka viņas vēderā iemājojusi saldumžurka, ļauna un ar garu asti, kura draudēja, baidīja un čukstēja, ka iecirtīšot dzeltenos zobus Birgitas zarnās un sagrauzīšot tās lupatu lēvaros, ja viņa to nebarošot.