Varbūt tieši šī saldumžurka kādu nakti lika viņai nogaršot Ģertrūdi. Birgita, tikko noglabājusi nažus un savākusi pudeles, tagad stāvēja pie turku smēķējamā galdiņa un apbalvoja sevi ar sauju cukurgraudu.
Ģertrūde gulēja mierīgi, viņa bija pielīduši pie sienas, un viņas baltā roka taisna gulēja virs gurna. Birgita skatījās uz to, kamēr cukurgraudi vispirms kļuva čagani un tad lēni izkusa mutē. Saldumžurka šņāca nepacietībā, tā gribēja kaut ko citu, vislabāk jau šokolādi, veselu tāfeli Marabo piena šokolādes, tādu, kas ir lipīga un mīksta, jo gulējusi saules svelmē kioska logā. Vai arī saldējumu, jā, varētu domāt arī par vaniļas saldējumu, par veselu paciņu kūstoša vaniļas saldējuma ar tievām zemeņu ievārījuma joslām, kas smaganām liek kutēt labsajūtā…
Aiz rullo aizkariem jau sāka aust gaisma, istaba pamazām kļuva gaišāka. Mēbeles un priekšmeti it kā izplūda, tie kļuva miglaini, un kontūras neskaidras, un Birgita vairs nevaldīja pār savu ķermeni. Viņa juta, ka mēle slīd pār zobiem, meklējot pēdējos cukura kristālus, plaukstas noslauka raudāšanas slapjumu no padegunes un kājas sāk iet. Šķita, ka viņa iet iekšā jūrā, viņai visapkārt ir ūdens un gaisma, čukstoši viļņi dzen viņu savā ritmā uz gultas pusi.
Ģertrūde gulēja dziļā miegā, viņa nemanīja, ka Birgita paceļ viņas roku. Birgita vispirms ar rādītājpirkstu nobrauca pār dažām baltām pūciņām uz apakšdelma, saldumžurka kārīgi sakustējās viņas vēderā; izskatījās, it kā katrs matiņš uz Ģertrūdes rokas būtu izvērpts no cukura. Birgita atcerējās balto gaisīgo cukurvati, ko viņa reiz bija nopirkusi Tivoli parkā, un mutē uzreiz saskrēja siekalas, šķita, ka kārē pēc cukura kaklā kaut kas kutina un dursta, un kņudina…
Birgita aizvēra acis un it kā maigā glāstā vilka mēli pār visu Ģertrūdes roku, no locītavas līdz pat plecam. Tad ļoti uzmanīgi nolika roku atpakaļ uz gurna, iztaisnoja muguru un tāpat ar aizvērtām acīm gaidīja garšas sensāciju, kas tūlīt eksplodēs viņas aukslējās.
Bet Ģertrūde negaršoja pēc šokolādes un vaniļas. Viņa bija sāļa. Kā lakrica.
Margarēta sper kāju uz ielas tajā pašā mirkli, kad Birgita viņu panākusi, luksoforā nav vēl parādījusies zaļā gaisma.
"Pagaidi!" aizelsusies iesaucas Birgita, bet Margarēta jau ir pusceļā pāri ielai.
Nolādēts! Birgita notenterē uz ielas šis riebīgās tupeles! un atkal mēģina viņu panākt. Margarēta steidzas ar nodomu, viņa vēlas aizbēgt no Birgitas! Jo, ja Birgita nebūs redzama, kad Margarēta nonāks pie mašīnas, varēs tajā ielēkt, nospiest gāzi līdz grīdai ar tīru sirdsapziņu. Jā, taisni tā, tā nu tas ir, Birgita redz to acu priekšā, viņa pat var redzēt Margarētas ļauno smaidiņu, kad tā minūti vēlāk pabrauc garām izmisušai un likteņa varā atstātai plikadīdai Birgitai, izlikdamās, ka viņu neredz. Turklāt viņa var iedomāties, kā Margarēta savelk ģīmi pārsteigtā grimasē, kad abas tiekas nākamreiz un Birgita viņai atgādina par visu. Ko? Margarēta nu gan nenožēlo savu solījumu aizvest Birgitu! Viņa taču nebēga no Birgitas! Viņa gaidīja un gaidīja, bet, kad Birgita neparādījās, bija spiesta braukt projām. Žēl, tiešām žēl.
Margarēta jau paspējusi ieiet Dzelzceļa parkā, bet Birgita vēl arvien atrodas uz ietves. Viņas sirds smagi sit, šķiet, ka tūlīt pārplīsīs krūšukurvis. Tomēr viņai jāsteidzas tālāk. Varbūt no šīs piepūles viņa nomirs, varbūt mazs asiņu receklītis, kas drīz pārplēsīs asinsvadu, pašlaik trakā ātrumā tiek sūknēts uz viņas sirdi vai smadzenēm.
Jā. Tā nu tas ir. Viņa pavisam noteikti zina, kas notiks, viņa to redz acu priekšā: Birgita Fredriksone tver pie sirds un apstājas soļa vidū, griežas apkārt uz vienas kājas otra ir pacelta kā dejā un brīdi skatās augšup ledus zilajās marta debesīs, pirms lēni saļimst zemē. Cilvēki saskrien no visām pusēm, sauc satrauktās balsīs un lauza rokas. Vai viņa ir mirusi? Ak, nē, neļaujiet viņai mirt! Tā taču ir Birgita Fredriksone, kura reiz bija tik skaista! Tā, kura noteikti būtu kļuvusi par pasaulslavenu fotomodeli, Annu Nikolu Smiti zviedru variantā, ja šodien būtu vēl jauna! Ak, un ja dzīve nebūtu tik nežēlīga pret viņu!
Tā ir domu spēle. Patiesībā Birgita netic nāvei. Netic ne mirkli.
Bez šaubām, viņa tūkstošiem reižu ir iztēlojusies dramatiskos apstākļus un bēdas, vainas apziņu un skaļo vaimanāšanu, ko viņas nāve radītu snobu un pārējo vidū, tomēr nav spējīga noticēt, ka reiz varētu nomirt, pārstāt eksistēt. Tas varētu notikt ar citiem, tikai ne ar viņu. Birgita Fredriksone dzīvos mūžīgi, neko citu viņa nespēj iedomāties.
Kā bērns viņa mēģināja pieaugušajiem paskaidrot savu pārliecību, bet neviens neņēma viņu nopietni.
"Es domāju ņemt zārkā līdzi lāpstu," viņa sacīja vecaimātei. "Un, kad visi būs no bērēm aizgājuši mājās, tad es sevi atkal atrakšu…"
Vecāmāte smējās savu tuksnesīgi sauso smiekliņu:
"To tu vis nevarēsi. Ja cilvēks ir miris, tad viņš ir miris un nevar sevi atrakt."
"Bet es varu."
Vecāmāte atmeta galvu atpakaļ un iesmējās vēl skaļāk, sliežu uzrauga būdiņā gandrīz izbira rūtis. Tas droši vien bija visjocīgākais, ko viņa vairāku gadu gaitā bija dzirdējusi.
"Gan tu redzēsi!" viņa kladzināja. "Gan tu redzēsi!"
Ģertrūde sadusmojās. Bija vēl agra novakare, un viņa vēl nebija paspējusi pa īstam piedzerties, tomēr atbalstījās gultā uz elkoņa un šņāca:
"Vai tu neesi pie pilna prāta, ko? Kas tad ar tevi ir tik īpašs, kāpēc tieši tu varētu izvairīties no nāves?"
Birgita neatbildēja. Šķita, ka viņai iekšienē ir kāda maza podziņa, tas-nenotiek-pa-īstam podziņa, ko viņa mēdza nospiest, kad Ģertrūde sadusmojās. Tā nekad nedarbojās, kad Ģertrūde raudāja un bēdājās, tikai tad, kad šņāca un lamājās. Kā pašlaik.
"Pie velna!" uzšvirkstēja Ģertrūde un atkrita atpakaļ spilvenā. "Kādu ļaunumu es esmu izdarījusi? Ko? Es te guļu mazā, sūdīgā miteklī mazā, sūdīgā pilsētelē, un man nav naudas, ko nopirkt pašu nepieciešamāko, un tad piedevām vēl izrādās, ka bērns ir idiots! Bet uzmanies, un es to saku tikai tev, jo, ja tu staigāsi apkārt un cilvēkiem sāksi kaut ko tādu muldēt, tad atnāks Marianne un tūlīt iestūķēs tevi trakonamā. Lai tu to zinātu!"
Vecene Ellena ne smējās, ne kliedza, viņa tikai pacēla acis no sava knipelēšanas spilventiņa un brīdi lūkojās uz Birgitu.
"Ak tā," viņa sacīja un atkal nolaida acis, pārcēla pāris spolīšu tik ātri, ka Birgita pat nepaspēja izsekot šai kustībai ar skatienu. "Ak tad tu esi nemirstīga… Tas ir visļaunākais."
Birgita vēroja viņu piemiegtām acīm un gaidīja turpinājumu, bet tāda nebija. Ellena toties ielika kniepadatu starp lūpām un pārliecās pār spilventiņu, lai visu apskatītu tuvāk.
"Es domāju vienu aci turēt atvērtu," teica Birgita. "Lai redzētu, kas notiek."
Ellena paskatījās uz augšu un mirkli pasmaidīja. Birgita nepacietīgi nokremšļojās. Nolādētā vecene! Saki taču kaut ko! Viņa savilka seju un pacēla rokas, salieca pirkstus kā briesmonis.