"Un, ja viņi mēģinās mani aprakt, es gaudošu kā rēgs…"
Ellena izņēma kniepadatu no mutes un klukstoši iesmējās.
"Par to es esmu pilnīgi pārliecināta," viņa sacīja. "Bet, tā kā tu neesi mirusi, tu vari iet nomazgāties. Tev ļoti netīras rokas."
Pat šodien Birgita iztēlojas nāvi kā izrādi, kur viņa ir gan galvenās lomas izpildītāja, gan publika. Viņa gulēs zārkā, un viņai būs saglabājušies visi jutekļi, acis tikai pievērtas, lai varētu vērot bēru viesus, un, kad tie būs aizgājuši, viņa pagrūdis vāku malā un piecelsies sēdus kā jauns Drakula. Viņa negrib, lai viņu sadedzinātu, to viņa ir skaidrojusi Ullai sociālajā nodaļā, tomēr nelolo lielas cerības, ka no tās puses viņas vēlēšanās tiks respektēta. Ja Ullas lielais priekšnieks sacījis, ka visi atkritumi jāmet ugunī, tad jau nu gan Ulla parūpēsies, lai Birgitu sadedzina. Tādēļ Birgita ar līmlenti ir iestiprinājusi lapiņu sava drēbju skapja durvju iekšpusē: Aprakt. Nekādā ziņā nevēlos sadedzināšanu. Birgita Fredriksone. Viņa cer, ka snobienes parādīsies pēdējā brīdī. Jā, viņa var iedomāties, kā tas notiek, kā viņas ierauga lapiņu, kā viņas ar asarām acīs uzlūko viena otru beidzot viņas ir aptvērušas, cik slikti izturējušās pret Birgitu! un kā viņas skrien uz kapsētu un krematoriju un aptur zārku tieši tajā mirklī, kad tas tiek bīdīts krāsnī…
Tomēr tā nu nebūs vis, uz Birgitas māsām nevar paļauties. Jo, kad pēc brītiņa ap Birgitu sapulcēsies ļaudis, kad viņa kā krustā sista gulēs uz Dzelzceļa parka grantētā celiņa, tad vismaz vienas personas trūks. Margarētas. Viņa droši vien jozīs tik tālāk. Šis ļaunais sievišķis!
Birgita atsperas, no rikles dziļumiem izsmeļ visas savas balss rezerves un sakopo tās vienā vienīgā bļāvienā:
"PAGAIDI!"
Ir pagājuši daudzi gadi, kopš viņa tik skaļi kliegusi, bet balss nav kļuvusi vājāka. Šķiet, ka viņa likusi visai Norčēpingai uz bridi apstāties, ka visi motori pārstājuši rūkt un visas sarunas aprāvušās to dažu sekunžu laikā, kad viņas kliedziena atbalss atsitas pret veco Standard Hoteli un Tautas namu. Birgita noliecas uz priekšu, atbalsta plaukstas pret ciskām kā sprinteris, kas nupat pārrāvis mērķa lenti, un redz, kā Margarēta tur tālāk sasalst ledū, kā viņas mugura iztaisnojas un viņa paliek nekustīgi stāvam. Birgita smagi elpo, nē, drīzāk jau sēc, un viņas sirds dauzās tik stipri, ka viņa var sajust pulsu katrā ķermeņa daļā: galvā, pirkstos, paplašinātajās vēnās zem ceļiem. Viņa var sajust savus sirdspukstus pat ausu ļipiņās. Tad viņa jūt nogurumu. Un tad ir tiesības brīdi atpūsties.
Tagad viņa dzird Margarētas soļus, čirkst grants ar kūstošo sniegu, kad tā savā rezervētajā snobu manierē tipina Birgitas virzienā.
"Kas ir?" viņa gandrīz nedzirdami jautā, it kā ticētu, ka tagad vēl varēs notušēt Birgitas kliedzienu, ja pati runās klusā balsi. "Kāpēc tu kliedz?"
Birgita vēl arvien stāv, atbalstījusi plaukstas pret ciskām, bet tagad paceļ galvu un saviebjas.
"Pie velna! Vai tu iedomājies, ka mēs visu ceļu uz Mūtalu tā skriesim?"
Margarēta nostājas ar visu svaru uz papēžiem un skatās kaut kur projām.
"Tas varbūt tev nāktu par labu. Liekas, tev mazliet trūkst fizisku vingrinājumu…"
Kas ar viņu notiek? Vai tad šodien viņa nemaz nevar atvērt muti, lai neizspļautu kādu riebekllbu? Patiesībā viņa nav bijusi tik nejauka kopš tās dienas, kad Birgita atstāja Stīga Līdakžokļa lepno villu. Ne Margarēta, ne Kristīna nebija bildušas Birgitai ne vārda visu to nedēļu laikā, kad viņas dzīvoja viesistabā, un, kad Birgitai bija jāiet, viņas pat neatbildēja uz atvadu sveicienu, tikai blenza tukšu skatienu. Tādēļ Birgita bija pārsteigta, kad pēc dažiem gadiem Margarēta sāka viņai rakstīt. Birgita bija domājusi, ka viņas ir ienaidnieces uz mūžu, bet acīmredzot Margarētai bija citādi uzskati, un tā viens sacerējums garāks par otru sāka velties iekšā Birgitas vēstuļkastītē. Un, starp citu, vai tad Margarēta neuzradās mājās pie viņas dažus mēnešus pēc puikas piedzimšanas? Nūja. Tagad viņa to atceras, viņa redz pavisam skaidru ainu, kā Margarēta sēž pie virtuves galda un baro mazo ar pudelīti…
Ahā! Tad tāpēc Margarēta šodien ir tik nejaucīga. Viņai droši vien ienāca prātā šis puika, kad abas sēdēja restorānā, nu kā tad, pēkšņi viņa būs iedomājusies, ka Birgitai bijis tas viss, kā Margarētai pašai nekad nav bijis. Birgitai ir bijusi māte, bijis vīrs un bērns, bet Margarētai nekad nav bijis neviena paša visā pasaulē. Neviens viņu negribēja, kad viņa bija maza, un neviens viņu negrib arī tagad, un tas nemaz nav tik dīvaini, jo viņa ir neparasti ļauna klimaktērijragana. Margarētai gluži vienkārši skauž. Bet to viņa nemūžam neatzīs, arī tad ne, ja draudēs ar pistoli. Kad viņas bija mazas, Margarēta nekad negribēja runāt par savu mistisko mammu, un vienmēr gāja projām, kad Birgita sāka stāstīt par Ģertrūdi. Viņa bija skaudīga toreiz un ir skaudīga šodien. Tā nu tas ir.
Tomēr viņai vajadzētu saprast, ka Birgita jūtas aizvainota, ka tieši Margarētas ļaunie spērieni pilda viņas acis asarām un liek mutes kaktiņiem drebēt.
"Pie velna, Megana," viņa saka un iztaisno muguru. "Es patiesībā neesmu īsti vesela, es nevaru paskriet tik ātri kā tu. Esmu iedzīvojusies aknu cirozē, saproti pati… Es gulēju slimnīcā, iznācu pirms četrpadsmit dienām."
Margarētas seja atmaigst, bet ne pietiekami, lai Birgita justu, ka stāv uz droša pamata. Iespējams, ka Margarēta nezina, kas ir aknu ciroze, un Birgita nekādā ziņā nedomā viņu apgaismot par šīs slimības ikdienišķo nosaukumu un tāpēc neaptver tā visa svarīgumu. Jānostiprina pamats.
"Tā, protams, ir manis pašas vaina," viņa saka un pagriežas parka soliņa virzienā, tad iet šļūcošiem soļiem, ka švīkst vien. "Ja jau kāds ir laupītājs, tad tāds viņš arī paliek, un tādi nekļūst veci. Dakteris teica, ka man atlicis pusgads. Ja paveiksies…"
Viņa apsēžas uz sola un uzmet Margarētai steidzīgu skatienu. Birgita tagad ir uz īstā ceļa, un Margarēta, pavērusi muti, blenž uz viņu platām acīm.
"Bet tu taču mani pazīsti," turpina Birgita un rūgti iesmejas. "Es neesmu spējīga sevi sargāt. Pat ja vēlētos…"
Margarēta aizver muti un izdveš:
"Vai tā ir taisnība?"
Protams, taisnība. Ko gan viņa iedomājas, vai tad Birgita te sēž un melo? Dakteris taču teica, ka viņa nomirs pusgada vai gada laikā, ja nebeigs žūpot.
"Kā tad, ka taisnība," viņa saka un nolaiž acis, lai noslēptu to, ka tomēr melo. Jo viņa taču melo. Birgita Fredriksone nemirs. Viņa nevar mirt.
Abas lēni iet ārā no parka uz dzelzceļa stacijas pusi, Margarēta paņēmusi Birgitu zem rokas un balsta kā večiņu.
"Ja tu te pie stacijas apsēdīsies uz sola, es atbraukšu mašīnu," viņa saka. "Tas nebūs ilgi, mašīna stāv aiz policijas ēkas…"
Birgita aizver acis un pamāj, ļaudama sevi lēni pārvest pāri ielai. Viņa iet pieklibodama, bet tad apraujas. Viņa nedrīkst pārspīlēt: no slimām aknām cilvēks klibs nekļūst. Tas taču viņai jāzina, jo šo riebīgo aknu dēļ pusotra gada laikā viņa ir neskaitāmas reizes bijusi slimnīcā un vēl nav sākusi klibot. Patiesībā viņa nekad nedomā par savām aknām, izņemot reizes, kad jāvemj. Tad viņa caur skropstām lūr, vai tur nav asinis, jo tad ir jādodas uz slimnīcu, bet to viņa negrib. Birgitai nepatīk gulēt slimnīcā. Īstenībā viņai no slimnīcas bail.
"Vai!" iesaucas Margarēta, kad viņas nonāk pie sola. Uz tā ir kūstošs sniegs. "Sols ir pārāk slapjš un auksts. Pagaidi mazliet, es aiziešu uz kiosku un nopirkšu avīzi, uz tās tu varēsi sēdēt…"
Vienā mirklī viņa jau ir atpakaļ un izklāj uz sola biezu avīzi ar daudziem pielikumiem un pastiepj Birgitai skārdeni, kad viņa jau kārtīgi apsēdusies.