"Te būs," viņa saka. "Padzeries, kamēr esmu projām. Tas nebūs ilgi. Būšu atpakaļ pēc pāris minūtēm…"
Birgita savelk grimasi: Coca-Cola Light. Tipiski. Viņai taču vajadzētu alu. Bet, ja viņa to pateiks, Margarēta atkal sāks riet kā rotveilers.
"Vai būs labi?" jautā Margarēta.
Birgita pamāj un aizver acis, bet nākamajā acumirkli tās atkal atver.
"Klausies," viņa saka ar lūdzošu smaidu. "Vai es nevarētu dabūt arī vienu cigareti?"
ir jauks laiks, brīnums, ka viņa par to nav iedomājusies agrāk. Birgita atliecas pret sola atzveltni un pagriež seju pret sauli, meklēdama kabatā cigarešu paciņu. Nemaz nav tik slikti sēdēt te pavasara saulītē un ievilkt dūmu.
Birgitai vienmēr paticis uzturēties ārā, visu mūžu viņa labprātāk dzīvojusies pa āru nekā istabā, kaut vai birst krusa vai gāž kā ar spaiņiem. Citos apstākļos viņa būtu kļuvusi par īstu brīvdabas cilvēku. Šī doma liek viņai iesprausloties. Viņa iedomājas sevi kā mežāgājēju sievu ar ābolsārtiem vaigiem, grozu uz rokas un saules pilnu skatienu. Ak Kungs! Laime, ka viņai nav gadījies tik slikti.
Ne jau tāpēc, ka būtu bijis kāds risks, taču vecāmāte dabu uzskatīja ar aizdomām, lai gan visu mūžu bija nodzīvojusi ar hlorofilu visapkārt, bet Ģertrūde bija pārliecināta asfalta puķe. Patiesībā Birgita bijusi ekskursijā uz mežu tikai vienu vienīgu reizi tas bija toreiz, kad Ellena visas trīs meitenes paņēma līdzi sēņot, lai gan citādi viņai prātā nebūtu nācis doties uz mežu. Bet Stīgām Līdakžoklim tuvojās četrdesmit gadu dzimšanas diena, un Ellena bija solījusi palīdzēt ar ēdienu. Uzkodām bija paredzētas vafeles ar gaileņu pildījumu, un, tā kā gailenes burciņā maksāja baigi dārgi un Ellena bija skopa, tad atlika vienīgi doties uz mežu un salasīt tās par velti. Tā viņa domāja. Patiesībā viņas neatrada pat nevienu vienīgu sakaltušu gailenīti.
Un kādam gan vajadzēja būt skatam, kad viņas rindā gāja ārā pa vārtiņiem uz šoseju. Birgita atceras to pavisam skaidri: rindas priekšgalā soļoja Ellena gumijas zābakos, darba ķitelī un adītā jakā, viņai cieši aiz muguras tecēja Kristīna līdzīgā mundierī, raustīga un dreboša, it kā baidītos, ka zem kājām varētu atvērties zeme un viņu aprīt. Margarēta līkločiem gāja aiz viņām. Viņa nespēja noiet taisni, jo bija iemānījusi sēņu grozā grāmatu un sākusi to lasīt, tiklīdz Ellena bija pagriezusi muguru. Viņa bija galīgi jukusi ar savām grāmatām, viņa tās lasīja nepārtraukti, lai gan kā Ellena, tā Kristīna un Birgita blisināja acis un sacīja, ka nav normāli lasīt vienmēr un visur. Nekas nelīdzēja, viņa joprojām līkločiem staigāja caur dzivi vienmēr ar jaunām grāmatām rokā. Šoreiz viņa satvēra Birgitas delnu, lai atbalstītos un neieslidētu grāvi. Birgita ļāva viņai turēties, jo todien viņa bija diezgan priecīga un mundra Birgita. Viņa bija piestūķējusi pilnas kabatas ar papīra turzām, kurās likt sēnes, jo savējās nedomāja ziedot kaut kāda riebīga veča simt gadu dzimšanas dienas svinībām, viņa tās gatavojās pārdot par dārgu naudu un pārvērst saldumos. Turklāt brokastu starpbrīdi viņa bija aizlavījusies uz mājām pie Ģertrūdes, kura bija gandrīz skaidrā un apsolīja, ka piezīdīsies Mariannei kā dēle, līdz Birgita atkal varēs dzīvot mājās. Tobrīd Birgita bija pavadījusi pie Ellenas tieši deviņus mēnešus un divpadsmit dienas. Neviens nezināja, ka viņa precīzi vēro laiku, ka viņa bija sākusi skaitīt dienas, stundas un minūtes kā tāda cietumniece jau kopš tās dienas, kad pirmoreiz ieradās Ellenas mājā.
Uz turieni viņu aizveda Marianne. Kādu piektdienu viņa bija ieradusies skolā, pēdējā stundā pieklauvējusi pie klases durvīm un klusā balsī lūgusi sarunu ar skolotāju Stenbergu. Viņš padraudēja ar rādāmkociņu un nomurmināja, lai visi sēžot mierīgi un klusi, pirms izgāja gaitenī.
Neviens no pārējiem klases skolēniem nepazina Marianni, pat Buse ne, kurš dzīvoja tajā pašā pagalmā, kur Birgita, un kurš, tāpat kā pārējie bērni, mēdza tā lūrēt, ka vai acis krita no pieres laukā, kad tante no bērnu aprūpes soļoja šurp ar bereti galvā un portfeli pie rokas. Viņi visi tā blenza ne tikai tāpēc, ka baidījās no bērnu aprūpes, to Birgita bija sapratusi, bet arī tāpēc, ka Marianne izskatījās tik jocīga. Neviena cita tante visā Mūtalā nevalkāja bereti un nestaipīja līdzi portfeli, tā taču bija vīriešu privilēģija padarīt sevi smieklīgu šādā veidā. Todien gan Mariannei galvā nebija berete, bet neliela platmalīte, un tāpēc Buse viņu nepazina.
Birgita uz sola bija atvērusi dabaszinību grāmatu un no nodaļas par ežiem to slepeni aizšķīrusi uz daudz interesantāko nodaļu par vairošanos. Šī nodaļa, protams, bija noslēpumaina un nesaprotama, bet tomēr ne jau tik noslēpumaina un nesaprotama, lai tāda persona kā viņa un vispār jauni cilvēki ar acīm un ausīm savā vietā lasot aprakstīto par zīdītājiem, nevarētu nonākt pie zināmiem slēdzieniem par cilvēku izturēšanos. Tika taču apgalvots, ka visi bērni iznākuši mammai no vēdera, lai gan Birgita no savas puses īsti nesaprata, kā tas patiesībā notiek. Ģertrūdes vēders bija pavisam plakans, un viņa nespēja iedomāties, ka pati reiz tur bijusi iekšā. Ģertrūde tad laikam būs pārsprāgusi, par to meitene bija droša, bet Ģertrūdes vēders itin nemaz neizskatījās tāds, kas kādreiz bijis pušu. Varbūt daba bija sagādājusi kaut kādu papildu ādu, varbūt bēbītis gulēja mammai uz vēdera, pārklāts ar šo ādu, apmēram tādu kā neilona zeķi. Nūja, tā tam vajadzētu būt. Jo neilona zeķes taču ir caurspīdīgas, un tad mamma varētu bēbīti redzēt un saprast, ka gaida bērnu, turpretī, ja mazulis gulētu kaut kur apslēpts vēderā iekšā, viņa taču nezinātu, ka tas dzims…
Pie velna! Viņa vairs nespēja izturēt un ilgāk gaidīt, viņa nevarēja piespiest sevi domāt par ko citu. Viņa aizvēra dabaszinību grāmatu un piecēlās, krēsls noskrapstēja pret grīdu, klases klusās sarunas un sačukstēšanās tajā pašā mirklī aprāvās. Visi skatījās uz viņu, katrs viens visā klasē blenza uz Birgitu un gaidīja, ko viņa darīs.
Bet Birgita nespēja neko darīt. Viņa bija kā nolēmēta. Pavisam taisna un nekustīga viņa stāvēja pie sava sola, nespējīga nolikt vienu kāju otrai priekšā, nespējīga iet uz durvīm un tās atvērt, nespējīga jautāt, kāpēc Marianne ieradusies skolā. Jo viņa taču zināja.
Viņa bija aizmirsusi šonakt paslēpt nažus, viņa bija gulējusi kā tāds pretīgs idiotisks bluķis! Un tagad Ģertrūde bija beigta, viņa bija iedūrusi sev vēderā lielo virtuves nazi.
Laiks bija apstājies. Tūlīt atvērsies zeme.
"Viņa taču nav mirusi," brīdi vēlāk teica Marianne. "No kurienes tu to esi ņēmusi? Tu viņu pēc brītiņa satiksi un varēsi atvadīties."
Viņa burtiski vilka Birgitu pāri skolas pagalmam, cieši turēja pie rokas un stiepa sev līdzi. Birgita tikai pārvietoja kājas, kad tas bija pilnīgi nepieciešams, lai nenokristu zemē. Tikko viņa bija mēģinājusi iekost Mariannei rokā, kas aptvēra Birgitas locītavu kā roku dzelži, bet nekas neiznāca. Marianne bija stiprāka, viņa redzēja, kas Birgitai padomā, un pavilka roku sānis, tomēr tvērienu neatlaižot. Tas gan bija vienalga; viņai rokā bija biezi cimdi, kuriem Birgitas zobi cauri netiktu. Toties iespert viņai pa potīti Birgita varēja.
"Beidz muļķoties!" ierēcās Marianne un pavilka Birgitu uz savu pusi ar tādu spēku, ka meitene paklupa un zaudēja līdzsvaru. Riebīgā vecene! Jaunā cepure bija nobraukusi uz pieres, un viņa izskatījās kā nepilnīga!
Skolas pagalms ap viņām gulēja tukšs un pamests, stundas beigas neiezvanīs agrāk kā pēc desmit minūtēm. Viņai bija atļauts aiziet agrāk. Rīt bija sestdiena un skolas diena, bet skolotājs bija teicis, ka Birgitai neesot jānāk, ka viņa esot brīva, lai labāk pierastu savās jaunajās mājās. Bet pirmdien viņš meiteni gaidīšot tāpat kā parasti, viņai nebūšot jāmaina skola, pārceļoties dzīvot citviet, kaut arī jaunās mājas tuvumā esot cita skola. Gan direktors, gan tā patīkamā dāma no bērnu aprūpes uzskatot, ka Birgitai būšot labāk palikt kopā ar vecajiem klasesbiedriem un skolotājiem.