Zena Grejs
Arizonas lauva
I
ija novembra menesis Tonto apgabala.
Kā balti milzu zobi Meskalas kalnāja virsotnes trīs pusēs slējās zilajās debesīs — rietumos gravām izvagotais Mazatcals, dienvidos cildā vienlīdzībā «Četras virsotnes», un tālu austrumos baltzili vizmojošā Sjerra Ancasa. Aiz un virs Meskalas pacēlās Magelāna zemes melnrobainās, sniegu apjoztās malas, kas plānajā gaisā šķita neticami tuvas un ar saviem trīssimt jūdžu garajiem, stāvajiem priekškalniem un sārti vizmojošajām ielejām pilnīgi noslēdza apvidu ziemeļu pusē.
Kaut augstienēs jau valdīja ziema — lejā, uz neskaitāmām nokarēm, kas atgādināja milzīgu veļas dēli, bija vēlīns rudens. No vēja aizsargātās vietās zaļzeltaini mirdzēja zīdvīģu koki un ozolu bronzkrāsas lapas, kas spilgti atšķīrās pret tēraudpelēkajām, sūnu apaugušajām klintīm. Starp augstienēm kā čūska vijās Tonto strauts, kura dzidrie ūdeņi te putodami joņoja uz priekšu, te griezās zaļos virpuļos, un tad atkal iegarenām, lapām pārklātām peļķēm, mierīgi tecēja tālāk. No augstieņu mugurām kā mūžam zaļas jūras viļņi stiepās lejup plaši priežu, egļu, ciedru un pīniju meži, kas notālēm atstāja dzīvas viengabalainības iespaidu, bet tuvumā ļāva saskatīt kailas vietas, pelēkas un sārtas klintis, brūnus, priežu adatām nosētus plankumus un zilganus kadiķu krūmus.
Pati Meskalas kalnāja mugura bija augsta, gara, izrobota un drūma, tās virsa izveidoja skatam tīkamu līniju un bija pārklāta ar sidrabvizmojošu zāli, kurā auga īsu, smailu kaktusu pasuga, saukta Meskalas kaktusi, kādēļ arī kalnājs bija dabūjis savu vārdu. Meskalu lapas beidzās ar cietām, melnām smailēm, kas ir vienlīdz bīstamas kā zirgiem, tā liellopiem. Tāpat kā Šollakaktusu dzeloņi, tie saplosa ādu un dziļi ieduras miesā. Šie nāvīgie dzeloņi un asi niezošais šķidrums, kas sūcas no Meskalas augu iekšienes, var ļoti labi noderēt par Tonto apgabala simboliem.
* * *
Kepijs Tenners, vecs mednieks, nāca ar saviem septiņiem, smagi apkrautajiem nastu ēzeļiem no dienvidiem — vēlāk kā citkārt, jo viņš jau dažu labu reizi bija atgriezies Tonto rudenim iestājoties. Viņa abi pēdējie medību gājieni bija visai ienesīgi, kas daļēji izskaidroja viņa vēlo ierašanos. Bez tam viņš uz ilgāku laiku bija apstājies Preskotā un Marikopā, lai sapirktu dāvanas saviem labajiem draugiem, Emsu ģimenei, kas viņam vienmēr bija grūta lieta, jo savu izvēli tas mēdza izdarīt ar lielu mīlestību un ļoti apdomīgi.
Trīs jūdzes uz rietumiem no Tonto strauta, no galvenā ceļa atdalās atzarojums, kas ved uz Meskalas muguru. Priecādamies, ka sasniedzis sava tālā un nogurdinošā gājiena pēdējo posmu, Kepijs šeit nogriezās. Ikviena no milzīgajām priedēm šķita apsveicam pārnācēju. Viņš taču pazina tās visas — ikvienu stumbru, ikvienu slaido paegļu krūmu, jā pat katru zemo manzanitu krūmiņu, kuriem šogad dīvainā kārtā nebija nevienas dzeltenas ogas. Viņš pārsteigts konstatēja, ka zaļi noaugušajā tekā nebija ne zirgu, ne raglopu pēdu. Tā kā lietus jau kopš nedēļām nebija lijis, tās katrā ziņā būtu bijušas saskatāmas, ja dzīvnieki nesen būtu gājuši pa šo taku.
Zem kādas augstas priedes Kepijs apstājās, lai brīdi atpūstos un iekostu mazliet maizes un gaļas, kamēr viņa ēzeļi kāri plūca garo zāli. Tā kā saule vēl karsti dedzināja, ēnā bija ļoti patīkami. Pēkšņi viņam ienāca prātā, ka savā sešu nedēļu ilgajā gājienā viņš, taisnību sakot, bija visai bieži tā atpūties. Noteikti — kājas viņam vairs nebija tik izturīgas kā vēl pagājušajā gadā …
Vēja pazīstamā šalkoņa priežu galotnēs viņam bija vismīļākā mūzika, skuju koku asā, sveķainā smarža iedarbojās kā dzīvinošas zāles. Cik viegli bija elpot šeit, kad tik ilgs laiks — sešas pilnas nedēļas — bija pavadīts tuksnesī! Kepijs ar labpatiku vēroja savus ēzeļus, priežu zaru dejojošās ēnas, zilos, klaigājošos putnus koku galotnēs. Bet tad viņš atkal atcerējās uztraucošās baumas par saviem draugiem un to kaimiņiem Titiem, kādas tas vakarvakarā bija dzirdējis Šelbijas krogā.
Visā astoņpadsmit jūdžu garajā ceļā, ko viņš šodien bija nogājis, tās bija viņu nodarbinājušas, un viņš bija piešķīris tām tik lielu nozīmi, ka nebija pat apstājies Springvalejā, lai pa paradumam novēlētu labdienas Te- tiem, par ko tie katrā ziņā ļoti ļaunosies uz viņu.
«Kādēļ šī mūžīgā ķilda reiz nevarētu beigties!» Ten- ners galvu purinādams sevī nomurmināja.
Viņš vēl pats bija piedzīvojis Tonto briesmīgo cīņu starp liellopu audzētājiem, aitkopjiem un lopu zagļiem, kas bija beigusies gandrīz ar visu triju partiju iznicināšanu, atstājot nedaudzajās atlikušajās ģimenēs nāvīgu, savstarpēju naidu, ko bija mantojusi arī jaunākā paaudze.
Paēdis un atpūties, Tenners turpināja ceļu, un viņa ju- toņa uzlabojās ik ar soli, ko tas spēra tālāk no galvenā ceļa un dziļāk mežā. Bet kad viņš ieraudzīja briežus un meža gaiļus un aplauztos paegļu zarus, no kuriem lāči bija noēduši ogas, — viņš jutās atkal pilnīgi mājās.
Beidzot taka izveda viņu no meža tumšās ēnas saules gaismā. Ceļinieka priekšā nu gulēja stāvas, ozoliem vainagotas augstienes, ko citu no citas šķīra dziļas, mežiem noaugušas aizas. Tālāk ceļš gāja pāri nogāzēm, kas visas veda lejup vienā virzienā. Vietvietām varēja ielūkoties mežonīgajās, sārti vizmojošās aizās, kas skarbi un kaili va- goja augstieņu muguras un kurās mājoja brieži un panteras.
Tad ceļš pēkšņi iegriezās ap ozolu meža stūri, lai ienirtu īstās Tonto aizas dziļumā. Brīnišķā ainava, kura šeit pavērās Tennera skatienam, bija majestātiska savā vientulībā un skarbajā mežonībā. Čalojošā strauta melodiskā murmināšana modināja viņā dārgas atmiņas. Viņš domāja par saviem draugiem Emsiem, un pūlējās uzminēt, kādus viņš tos atradīs — Neztu un Riču, un arī jaunākos, dvīnīšus.